Cilvēkmuzejā dodam iespēju iepazīt atsevišķu autoru plašākus atmiņu fragmentus. Tajos personīgā vēsture cieši savijusies ar lielās vēstures notikumiem. Atbilstoši mūža pieredzei ir veidojusies attieksme, kas raksturo katru stāstītāju. Attieksme ir subjektīva, un biogrāfiskā pieeja palīdz izprast, kā pieredzētais iespaido cilvēka uzskatus un turpmāko rīcību.

 

Vairāk vai mazāk ikvienā dzīvē savu iespaidu atstājis Otrais pasaules karš. Teodors Kalnājs aiziet karā, lai cīnītos pret padomju gadā piedzīvoto nežēlīgo iedzīvotāju iznīcināšanu, un veic paša uzņemto pienākumu pēc labākās sirdsapziņas. Gluži tāpat kā visus darbus, kurus strādājis gan labprātīgi, gan spiestā kārtā, izciešot ieslodzījumu.  

 

Labprātīgi piespiedu kārtā pašās kara beigās gaisa izpalīgos tiek iesaukti puiši, kas sasnieguši sešpadsmit un ar kuriem savā dienasgrāmatā kara beigu pieredzē dalās Laimonis Upmalis.  

 

No karošanas izvairīties izdodas Laimonim Milleram, bet tikai tāpēc, ka šim nolūkam bija sagatavojis īpašu izvairīšanās taktiku. Viņa dzīvē liela loma ir kara seku likvidēšanai, ko Otrais pasaules karš ir atstājis pilsētā, zemē un cilvēkos. Savas pūles un izdomu Laimonis Millers velta mūža mīlestībai – burāšanas sportam un tā atjaunošanai pēckara Latvijā.

 

Skaidru nostāju par to, ka Otrā pasaules karā ne vienā, ne otrā pusē nevarēja cīnīties par neatkarīgu Latviju, pauž Žanis Epners. Pastāvēja arī trešā iespēja. Un to izmantoja viņš kopā ar citiem dalībniekiem, kas vācu okupācijas laikā iesaistījās pretestībā. Diemžēl pavisam maz bija viņu, kas par to vēlāk varēja liecināt. Pie kam 50 gadus Latvijā nācās klusēt par pretestību, kuras mērķis bija atjaunot Latvijas neatkarību.

 

Un tomēr tāda bija – ne tikai inteliģences vidū. Arī laukos un mežos cilvēki pretojās padomju okupācijai vēl ilgus gadus pēc kara. Nelokāms bija Mihalīnas Supes pretestības gars, jo vairāk pēc tam, kad aizgāja bojā brālis, tēvs, māte. Vēlāk arī vīrs, ar kuru viņu mācītājs salaulāja mežā. Labsirdības un cilvēku mīlestības caurausts, atmiņu stāsts skaudri ataino necilvēcīgos notikumus, ko pieredz divdesmitgadīgā meitene.

 

Savukārt Voldemārs Veldre Latvijas kara skolu absolvē tieši valsts okupācijas gadā. Jaunie virsnieki tiek iekļauti Sarkanā armijā, bet, karam sākoties, frontes vietā nosūtīti uz nāves nometni. Apliecinājis deviņas dzīvības, no katorgas atgriežas nocietināts, netaisnību un nežēlību pieredzējis vīrs, kurš ne tikai labprāt stāstīja, bet arī pats rakstīja skarbo atmiņu liecinājumu.

 

Arī Valerians Viļčuks pats vēlējās atstāt liecību par savā mūžā pieredzēto un piedzīvoto. Latgales jauneklis, kas apveltīts ar kritisku skatu un literāta spējām, tiek vajāts gan pie Ulmaņa varas, gan – un tad uz ilgu laiku, jau pašā pirmajā padomju gadā. Kurš un kā viņu apsūdzējis – tas nav atklājams atmiņu stāstam, tomēr rosina pārdomas, apliecinot ne tikai varas nežēlību, bet arī cilvēku nenovīdību un nodevību. Atmiņu stāsts raksturo personību, kas būtu varējusi kļūt par satīriskas ievirzes, ar labu humoru apveltītu rakstnieku. Diemžēl vienīgais Valeriana Viļčuka literārais darbs par Sīpolciemu dzīvo tikai autora atmiņās. Tas gājis bojā, tāpat kā citi sacerējumi un autora rūpīgi komplektētā plašā bibliotēka, kuras dēļ Viļčuks dēvēts par Latgales Misiņu. Īsi pirms nāves Atmodas gaisotnē Valerians Viļčuks savās atmiņās dalījās ar daudziem, tai skaitā turpat 6–7 stundu garš ieraksts tiek glabāts Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā.

 

Vairāku stāstītāju atmiņas iesniedzas dziļākos dzimtas vēstures skaidrojumos – savu igauņu senču apmešanos uz dzīvi Alūksnē raksturo Lilija Irbe. Viņas atmiņās pirmskara miera dzīves laiks mijas ar dramatisko kuģa bojā eju. Vācu armijai atkāpjoties, vietējos iedzīvotājus dzen ārā no mājām uz Vāciju. Kara beigās māte ar meitām nokļūst uz kuģa Bremerhafen, kas ved ievainotos karavīrus un netālu no Vācijas krasta tiek sabombardēts. Pieredzētās briesmas, arī vietējo cilvēku aizdomīgums pēc atgriešanās Latvijā atstāja iespaidu uz visu mūžu un ilgi neļāva jaunajai sievietei atgriezties normālā dzīvē.

 

Savas dzimtas atmiņās un vienlaikus Ventspils pilsētas veidošanās vēsturē ievada Valentīnas Žūkas vēstījums tāmnieku izloksnē. Runas attēlojums rakstītā tekstā veidots, lai lasītājs var tuvoties stāstītājam ne tikai uztverot vārdus, bet arī iztēlojoties balsi, iejūtoties valodas ritmā, domāšanas, pasaules uztveres un stāstījuma veidā, kas izpaužas attiecībās starp vārdiem, to bieži vien gramatiski aplamā novietojumā, pauzēs. Saglabājot rakstītā tekstā runas atkārtojumus, retoriskos jautājumus, liekos vārdus, vieglāk uztvert stāstītāja attieksmi pret tēlotajiem notikumiem un dzīvi kopumā. Ja latgaliešu izrunas iespaids un vienlaikus domāšanas veids atklājas Mihalīnas Supes stāstījumā, tad Valentīnas Žūkas valodā izteikts no vecveciem tāmniekiem piesavināts runas veids, kas sadzīvojis ar izcilām vācu, krievu valodu prasmēm.

 

Cilvēkmuzejā ar jums sarunājas dažādi likteņi, katrs ar paša piedzīvoto un vēroto pauž mūža gaitā nostiprināto attieksmi pret dzīvi un tās galvenajām vērtībām. Novēlam iesaistīties un šo sarunu turpināt!