Ceļvedis personīgā vēsturē
no NMV dzīvesstāstu krājuma
VALENTĪNA ŽŪKA (NMV-2131)
Valentīna Žūka dzimusi 1919. gadā, mirusi 2014. gadā.
Valentīna Žūka dzīvoja visvecākajā Pārventas namiņā, kuru drīz vien pēc intervijas nojauca un pārveda uz Piejūras brīvdabas muzeju. Vietā uzcēla Pārventas bibliotēku. Vēstures liecinieks bija gan namiņš, gan tā saimniece Valentīna. Viņa pārredzēja savas dzimtas vēsturi kopš 19. gadsimta. No agras bērnības, lasot skaļi priekšā tēva pasūtītās avīzes, sekojusi līdzi pasaules notikumiem, viņa tos prata saistīt ar savas ģimenes un mājas dzīvi.
Valentīnas Žūkas atmiņās iekļaujas arī tēva un tēva mātes nostāsti, par to, kā vecvectēvs, atgriezies no serbu-turku kara, uzcēlis māju bijušā ķieģeļcepļa vietā – Strīķu ciemā. Vecie ventspilnieki atceras nosaukumus ciemiem, kas pakāpeniski ienāca pilsētā. Strīķu ciema nosaukums atgādina par ķieģeļu strīķēšanu ķieģeļu ceplī, kas te bijis vēl pirms Napolena kara laikiem. Vecvectēvs māju būvējis 19. gadsimta beigās, aizpildot izraktās mālu bedres ar ceļojošo kāpu smilti. Cik te tālu līdz jūras krastam. Izbraukto, izdangāto ceļu dambēšanai likti žagari – čiksti, no kā radies Čikstiņciema nosaukums. Bet kāpu apmežošanā piedalījusies arī Valentīnas vecāsmātes māte Trīne Grieze, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas ienākusi Ventspilī no Īvandes. Valentīna zināja stāstīt arī par Ventspils – Ribinskas dzelzceļa un ostas izbūvi, kas notika pašā 20. gadsimta sākumā, par Pirmā pasaules kara laikā nodedzināto plosta tiltu un lielo ugunsgrēku 1934. gadā. Otrā pasaules kara notikumi risinās viņas acu priekšā. Līdztekus ģimenes vēsture, kurā zaudējumus nes gan revolūcija Krievijā, gan Otrais pasaules karš. Pašās kara beigās Valentīnas māte aizbrauc no Latvijas un vēlāk aizceļo uz Ameriku. Ar meitu viņas sastopas tikai vēstulēs.
Valentīnas Žūkas runa ir nelīdzena – lēni runājot, gandrīz tīri literāra, bet steidzīgā tempā, pārsvaru ņem tāmnieku izloksne. Bieži pat vienā teikumā sadzīvo “viņš” un “viš”. Tekstā attēlots izloksnes iespaids un emocionālais runas veids. Lai izlobītu pateikto, ir jālasa lēnām un pie vienas vai otras frāzes jāatgriežas vēlreiz.
Interviju, attēlojot stāstītājas runas veidu, pārrakstīja Egils Ermansons.
Intervija ierakstīta Ventspilī 2002. gadā, intervēja un atmiņu fragmentus izvēlējās Māra Zirnīte. Fotogrāfēja Andris Priedīte.
SATURS:
Dzimtas sākums Strīķu ciemā
1874. šitā māja ir celta
Tēvs aiziet karā
Māte aug bārene
Vecāki precas revolūcijas laikā Pēterburgā
Tēvs ar māti izšķiras
Apkārtnes pārvērtības
1934. gadā, kad bij tas lielais ugunsgrēks Ventspilī
Pastāvīgi gāja prom kuģi uz Vāciju
Vecākā Pārventas namiņa stāsts
Dzimtas sākums Strīķu ciemā
Vēl 2002. gadā Valentīna Žūka dzīvoja savas vecāsmātes tēva vecā cara armijas zaldāta Pornieka celtajā 130 gadus vecajā namiņā. Tas tagad pārvests un aplūkojams Ventspils Brīvdabas muzejā.
Manas vecasmātes tēs ir vecs zaldāts. Pornieks, tas ir tepat no Ventspils, kā var teikt, tagad Tārgales pagasts skaitas, toreiz viš bij Sarkanmuižas pagasts, Kraujdamaņ māj. Daudz bērnu bijuši, un viš i saķerts uz divdesmitpiec gadiem. Nu un tad tas serbu turku karš bij, tad viš dabūj divdesmit astoņ gadus nodienet.
Te bijis ķieģeļ ceplis, tas ir pa to franču kara laiku beidzis strādat. Te vel tie ķieģelgruži bij agrāk, un tas ir uz Lidotaju ielas, apmēram tā, netālu no Tārgales ielas, te uz Lidotaju, Ozolu ielas stūra bij tas ķieģelceplis. Un tā tur, tas vairs nestrādajis, un tad tā ķieģelstrīķētaja mājiņa atdota sešiem veciem zaldātiem, tur nu apmetušies. Viņi bij seši veci zaldati. Un ta nu tie apprecējšies, un ta nu pa kārtu tur tāds Poļakovs, tad vecais Puķitis un, un kā nu vel to sauca, Klestrops vecais, bet kā tam to tēvu, es aizmirsu, un ta vecais Brūvers, Veclēds atkal un ta mūsu vecvectēs, tas Pornieks. Tad tie seši zaldāti tur apmetušies. Nu un tad vēlāk katrs sācis, a tām ceļojošo kāpu smiltim tās mālu bedres aizlīdzināt. Katram iedota viena desetīna zemes, tas apmēram bišķi vairāk kā hektārs. Un kas tad iedots – tās izraktas māla bedres! Nesa ar nēšiem, dzina ar tačkam. Kam nu bij zirdziņi vēlāk, kad bij iedzīvojušies, tad veda ar zirgu. Nu un tā aizlīdzināja, un to nosauca pa Strīķu ciemu. Pēc tās vecās ķieģeļstrīķētavas, pēc tā ķieģelcepļa, tas ir šitais Strīķu ciems pēc tā nosaukuma.
Nu tā robeža beidzās, teikt tā, nu, Ugāles iela un Kaļķu iela, jo aiz Ugāles ielas ir toreiz bijušas tās zāģermājas. Te viņu iesaukuši par Čikstiņu, jo tur bijis tāds liels dumbrajs, un pagasta ļaudim, tiem bijis jaiet taisit čiksts, klāt žagar. Un tad ar viss tas Čikstiņ ciems pēc tā čiksta.
Čiksts, tas ir, kad ceļam klāti žagari, koki un likta virsū zeme, tad tā, lai varētu pabraukt, jo šite gāja šis ceļš gar to kāpu starpu, tas gājis uz Tārgali, tas lielceļš, jo stacija toreiz nav bijusi. Tur bij Kustes muiža, tā bij kroņa muiža. Tur, kur tagad depo, kur krustojas, kur Liepajas ceļš ienāk pie stacijas, Liepajas ceļš krusto to Kustes dambi. Ka es biju maza meitene, tur tieši vel mana vecamāte aizveda parādit to veco muižu, kad to tur jauca nost.
Nu un tad mana vecāsmātes māte Trīne Grieze, viņa ir no Īvandes. Viņ bij pārcēlusies uz Ventspili līdz savam brālim. Te jau bij pilnīgi tikpat ka neapdzīvots, tā māja tur ir bijusi un tas, jo tur tāds Lukašēvics, Polijas vācietis, varkalis dzīvojis. Un tas izskolojis tos savus bērnus, meitas trīs pa tādām mājskolotajam, un viena māsa bijusi krodziniece, tur tas krogs bijis uz stūra, nu un tad viņa ir sākusi pie tiem Lukašēviciem strādat. Apmežot tur, nu tad sākuši apmežot, lai apturetu tās ceļojošās kāpas.
Nevar paredzēt, cik lielu zemes gabalu sev ņems jūra, kā labi redzams aizvien no jauna izskalotajā Staldzenes stāvkrastā. Nav vēl apritējuši 100 gadi, kopš jūrā ieskalota sanatorija un zirgu vilktā bānīša sliedes, kas veda uz pieturām Mežpostenis – Dzērvīte – Staldzene, un pēc Pirmā pasaules kara tālāk līdz Dundagai.
Pirms gadiem 150 arī vietā, kur uzbūvēta Pārventas bibliotēka, bija smilšu kāpa. Cilvēki to nolīdzināja, apstādīja un apturēja smilšu ceļojumu. Valentīnas Žūkas senči ar smiltīm aizpildot ķieģeļu cepļa izrakņātās mālu bedres, nostiprināja pamatu un 1874. gadā uzbūvēja māju.
Nu un, un tad nu te tā, gājuši tur strādnieki un apmežojuši tās kāpas, uzcēluši tur tādu mežsargmāju, saukuši Kalnvagari. Tā te tās kāpas pavēnī uzcelta ta māja. Un tad viņ strādājus, divdesmit kapeikas pa dienu, divpadsmit stundas jastrāda. Tā jau toreiz bij, sieviešiem tā alga divdesmit kapeik diena.
– Vai vīriešiem bija cita alga?
– Nu tad tā, nu tur kād piecsmit kapeik varbūt maksāj. Viens tāds dūšīgs bijis, strādājis ir tai Gūtšmit placī, strādajs pie tiem gateriem, ta viņš pelnījs rubul pa dienu. Paul Gūtšmit un Maks Renke, un ta vel tād Kēler un Māler ģimenes, cik es atceros, kā viņ teic, kas tie bagatie bijuši, kam tas zāģētavs piederej.
1874. šitā māja ir celta
Māju iebūvēja tai smilšu kāpā iekšā, tad te visur bij smilts. Vecamāte teica, lai Dies pasargā, brida līdz ceļiem pa smiltim, kamēr te nostiprinaja visu.
Tad viņ ierakuš iekša tai kāpā tā, un viņš jau tagad diezgan paaugsts, un visu to zemi, visu to smilti lejā – līdzinājuši tās mālu bedres ciet, taisījuši to zemiti. Tad tur tālāk Lodes māja bijusi, un tad tās Bieriņu mājas, kur tagad muitas dārzs.
Trīnei un Jānim Porniekiem ir divi bērni: Andrejs un Grieta.
Grieta apprec Pēteri Sakni no Sarkanmuižas pagasta Mauru ciema. Grietai un Pēterim Saknem piedzimst četri bērni: vecākā Anna, Krists, Jānis un Juris.
Bet šī māja saukusies Smiltnieki, kamēr pie pagasta bijis. Uzauga divi bērni: Andrejs un Grieta. Trīne Grieze ilgi nodzīvoja. Viņai bij tuvu pie simts gadiem. Viņa vel franču zaldatus atcerējusies, to franču kara laiku, te visu viņ to labi atcerējusēs. Tur Īvandē jau ar diez cik labi negāja. Kalpam, kad tā dzimtsbūšana bij atcelta…
Viņa nomiruse tūkstot astoņsimt deviņdesmit septita gada, tā Trīne Grieze. Jā, un viņa ir atbraukusi te, un tad ir bijušas tās kāpas, un viņa strādājusi, iesākusi strādat. Mana vecamāte saucās Grieta Sakne, dzimusi Porniek.
Rotas komandiera vēstule vecākiem, ka dēls Jānis ir ieradies dienesta vietā, kur sāk apmācības un sīki uzskaitīts, kādas guļamās drēbes, apģērbu, veļu un pārtiku saņēmis. Vecāki lūgti rakstīt dēlam vēstules, lai viņš paliek pareizs un godīgs cilvēks. Rotas komandieris sola gādāt par viņu no savas puses
Vēstule vecākiem no Petrogradas 1915. 8. jūnijā, kurā dēls Jānis raksta, ka Pēterburgā var dabūt visu, traktierī par 30 kap. dod pusdienu, ko tikai ar lielu dūšu var veikt. Jautā vecākiem, kā viņi tiek galā ar tām bailēm, jo, cik dzird, tad vācieši taisās arvien tuvāk
Brāļi Jānis un Juris Saknes Pēterburgā
Jaunākais Jānis nomirst Pēterburgā
Tādu Valentīnas māti Annu Bīnāti satika tēvs Juris Pēterburgā
Vecāki precas revolūcijas laikā Pēterburgā
Un mans tēvs, viš toreiz, tas bij pa revolūcijas laiku, viš bij strēlnieks. Mans tēs visu savu mūžu pa kara laukiem pavadījs. Trīs mēneši atvaļinajumu. Nu kur ta, – te ir vācieši, un kur ta tu iesi? Aizbrauc pie brāļa Jāņa uz Ļeniņgrādu. Tad vel bij Pētarpils, tad vel cars bij. Tur ir bads, tur šausmigi. Nu viņš nobrauc pie sav māsas vīra, tas strāda Arhangeļskā, viņš bij brāķeris un, un nu viņš kaut kur tai Arhangeļskā, tai ostā kaut kur. Aizbrauc tur, tur tas pats bads. Švaks ir.. iesāk dzīt ogles uz kuģiem. Kur tu iesi, nauda tev nav. Salīgst pie tādas vecas večiņas, ka viš katru dienu no viņas jems stopu piena un tā, un tāds viņš tur mells ir briesmigi, viņš teica, divi maiņas dzinis ogles. Sešpadsmit stundas uz tiem ārzemj kuģiem dzinis ogles… Tad nu viņš tur pie brāļa aizbrauca. Tur bij tie, kas apsargāja Ļeniņ, jā, jā. Jā. Un to rakstīja ar – to Ļeniņu jau finansēja šitā, nu, Rotšīlda banka Vīnē.Tad, tad nu manu to tēva jaunāko brāli paņēma toreiz, tie strādnieku gvardi, šturmēj to Ziemas pili toreiz. Un viš tika sašauts, viņam sašauta kāja, un ielika slimnīcā, kāju amputēja, bet slimicā piemetās melnās bakas tam tēv jaunākam brālim. Un viņš bij pazīstams ar mammu. Viņi bij ļoti iedraudzējušies. Mamma bij jauna, un viņš bij tāds jauns, smuks puisis. Un mamma jauna vidusskolniece un, un iepazinušies, un nu tagad viņš nomirst. Arī mammas audžuvecāki, audžutēvs nomirst ar tīfu, mamma pati izslimojusi tīfu, palikusi dzīva. Audžumāti ar audžubrāli paņem tur radi kau kādi. Kur nu mamma ies? Mans tēvs teica: “Zini ko, Ancīt,” viņš jau bij pulka vecāks, septiņpadsmit gadu vecāks pa mammas, “brauksim, jamēģina tikt uz Latviju kau kā, es te tai ellē vairs negribu palikt. Cits citu apsūdz un tik šauj nost, un tik šauj nost, ka es vairs tās asinis nevaru ciest. Es esu karavīrs, bet nu stāvet par bendi ar negribas vairs te”
No Pēterburgas atmiņas glabā senās fotogrāfijas
Viņš ar mammu, bij tur salaulājušies astoņpadsmitā gada divdesmit piektā oktobrī, taisni tais revolūcijas dienā pēc vecā stila. Viņu kāzu diena, viš teica, bija tad, kad svinēja to oktobra revolūciju. Viņiem tā bij kāzu diena. Šausmīgs bads jau toreiz tur bijis, to nevar izteikt. Viss, kas nāk iekšā tā ārzemju palīdziba, to jau paturējusi tā partija. Un iedots ir puds baltie milti, un es nezinu, cik tur tās rozīnes, un ta izcepuši kukulišus, un ta sanākuši tie bēgļi, vēl te tagad pie tēva atnākuši, teic – Jurīt, kā tavās kāzās mēs ēd! Mēs kartupeļ mizas ir ēduš, un tad bij baltmaize ar rozīnem, cits jau nekas nebij, tikai baltmaiz kukuliši. Mamma vel teic, izcepuš, jo iedots puds, tas ir sešpadsmit kīlo milti. Un tas nu viss izcepts, nu visi tie bēgļi sanākuši, kas nu tie pazīstamie. Un tad nu nosvinējuš tās kāzas, un ta viņi uz Ziemsvētkiem tika mājas. Caur Latgali tur kau kur braukuši pa zemes ceļiem un visādi, tā nelegāli pa pusei, ka tikt atpakaļ Latvijā. Un mamma teica, ak kungs, iebrauc tur Daugavpilī, iet iekšā veikalā – baltmaize, šī nu pirks, cik var. Pārdevēj teic, kur jūs liks, kundzīt, rīt jūs dabūs svaig! Vai tad rīt ar vel bus maize?! Jā, to brīnumu, ka te Latvijā ir maize! Nu un ta atbraukuši mājās, bet tēva radi gauži nevarējuši mātes ieredzēt. Nu viņa jau bij jauna, tik astoņpadsmit gadu, un skolniece, un neko nemāk. Te zives jažāvē, un brauc un zvejoja, un kau kā iztika. Kur paņēmis muļķa bērnu, un kur nu, ak kungs un Dies, kur tādu liks. Nu, tad deviņpadsmitā gadā es piedzimu. Vecaistēs tad vel bij dzīvs. Kad man bij divarpus gadi, nomira vecaistēs. Un tad bij avīzē sludinajums bijis, ka Laidzes lauksaimniecibas skola meklē lopkopēju, bet var reizē mācities arī un beigt skolu. Un šie nu ar tēvu sarunajuši, ka tomēr tai mammai jabrauc un jabeidz kāda skola. Un tad viņa aizbrauca uz turieni.
Tēvs ar māti izšķiras
Un tā es zinu, ka es maza bij, es tup uz to slieksni tā uz celīšiem un skatos, kā mamma pie spoguļ ķemmē matus. Nu vel staigat nestaigaj, es atceros, kādas man bij drēbītes. Es rāpo pa grīd, ka mazs bērns dikti atceras.Tēvs mani ļoti mīleja, un vecamāte, ar nevar teikt pa viņas. Lai viņai tās mātes netika – kur nu paņēmis bērnu, muļķa bērnu, jā! Nu un tad viņa tur gāja tai skolā, un tad viņai deva darbu, viņa aizbrauca par pienotavas vaditāju Glūdas moderniecībā, tad vel bij privātmoderniecības. Nu un tad viņi oficiāli šķīrās.Viņa bij samīlējsēs tai Glūdas moderniecības vaditājā, Rūdolfs Starks tas bij. Bet viņš bij smagi, ari viņam krūtis bija sašautas, un tas vel atstāja iespaidu. Viņš arī bij Latvijas atbrīvotajs, Lāčplēsis, viņš guļ Brāļu kapos. Mēs ir daudz reiz gājuš, tur kaps, vel ir uzraksts Rūdolfs Starks. Un tad mēs ar mammas tur mūžigi ir gājuši un tā. Nu tad tā palika. Viņi tad oficiāli šķīrās ar tēvu, un tēvs vairāk ar neapprecējās. Viņi satikās kā draugi, ļoti labi visu laiku, māte brauca, un tēvs. Māte vēlāk, kad tas Starks nomira, tad viņa strādāja. Tāda firma Rīgā bij, Oto Švarc, milzīga firma, un tiem bij tāda palīgsaimniecība, tur bij liela dārzniecība, un tur audzēja daudz priekš restorāna un priekš visu ko, tur bij govis, tur bij kādi tūkstots vistas un zosis, un pīles. Jā, Rīgā, Ventspils ielā čersmit pieci, tā piederēja Jirgenson. Jirgenson bij tās Oto Švarca firmas īpašnieki. Tie bij nopirkuši to Oto Švarca firmu, un tad viņiem bij tā Operas kafejnīca, Romas viesnīca, restorāns Lido Majoros, un mamma strādāja tur pa saimnieci, vadīja visu to saimniecību. Un ta es tur pa brīvlaikiem braucu pie viņas. Tā es no desmit gadu vecuma esu pieradusi, ka mans koferīts rokā, no rīta tēvs pavada uz staciju, un zinu, toreiz autobuss atgāja “Operas laukums – Pleskodāle”, bij autobuss, tad tā autostacija vel nemaz nebija. To es zināju, “Operas laukums – Pleskodāle”, tai autobusā man jākāpj iekšā. Un līdz Irlavas ielai es braucu, un tad tur jau netālu atkal Ventspils iela gāja tālāk. Un tā jau, kad man bij desmit gād, ta jau es viena pati braucu.
Valentīna (no kreisās) ar māsīcu Mirdzu bērnībā
Es paliku pie tēva, bet viņa jau tā, māte brauca pastāvīgi te, un es braucu tur, un tēvs kādreiz atbrauca līdz man, pakaļ atbrauca vai kā, ka kau kas vairāk vedams. Tā, ka viņi dzīvoja kā divi draugi vēlāk. Viņi jau zin, ka viņi draudzības pēc apprecējušies, ka viņiem nekāda mīlestība īsta nav bijusi, bet nu tas meitens bij, un tā nu.
Mamma mirusi ir Indianopolē astoņdesmit ceturtā gadā divdesmit ceturtā augustā.
Apkārtnes pārvērtības
Tad jau Rīgas šoseja nekas nebij, te gāja lielceļš uz Rīgu. Toreiz te pa šito Talsu ielu un nogriezās caur Maurciemu, tas ir vecais Rīgas lielceļš. Tur gāja pasts, katru dienu gāja pasts uz Rīgu, toreiz zirgu pasts. Mans vectēs vel bij dabūjis braukt ar zirgu pastu, bet līdz Tukumam jau bijis dzelzceļš. Pārbraucis, kā brīnumu stāstījis, tas ir kau kad, deviņdesmit astota, astoņsimt deviņdesmit septīta vai astota gadā. Viņam kau kā bijis jabrauc uz Rīgu, un tad viņš teic: ”Mīļo sieviņ, es tevi aizvediš parādit, ta tu redzes, sēdi iekša tā kā istabā, un tik ātri iet uz priekšu.” Un toreiz tie pasta rati lielie, kāp un sēdi, to ekstrā pastu jau nevar samaksat, tas ir, bet nu tad vidū saliktas ir tās bagāžas un gar malām beņķi, brezente pārvilkta pāri. Tādi milzu lielie rati, četri zirgi priekšā, un, jā, pa dienu nobrauca lidz Rīgai, jo zirgus mainija pēc čersmit kilometriem. Ugālē pasta stacija atkal, tūlīt tur jau zirgi sagatavoti, iejūgi uzlikti, tikai kā tas pieskrej, tūlit piekabina citus un laiž tālāk.
Nu ik pa čersmit kilometriem, jo zirgus veda toreiz no Anglijas iekšā, tos angļu Rodsterus, tie bij speciāli tāda šķirne, tie ceļu un ielu zirgi.
Dzelzceļa stacija celta tūkstot deviņsimtā gadā. Jā. Tad te, kad sāka to būvēt, toreiz atsūtīti iževici no Krievijas, no muižām, tie zemnieki ar vīzēm un tādiem vel pinekļiem sajozušies. Tie to dzelzceļa līniju ar tačkam sadzina toreiz.
Tad jau vel ir tā osta, ostu sāka taisit tik tūkstot deviņsimtā gadā. Cēla lielo elevātoru. Tas bij milzigs elevātors toreiz un saldētava, labiba nāca. Nāca iekšā Krievijas labiba pa Ventspils – Ribinska dzelzceļu. Eksportēja, Krievija bij bagāta toreiz, no muižām nāca, un sviests tāpat. Uzcēla te lielo saldetavu, tur tagad zivju kombināts bij iekšā. Tur, kur tagad tas eksporta rajons, tur bijušas lielas vējenes, kas pilsētai mala miltus. Jā, un tad, kad tās vējenes nojauca, cēla to elevātoru. Un tad Kēlers uztaisija Plostu ielā savu to Kēlera fabriku, tur mala miltus. Trīsstāvu māja bij liela, šijpus vecās spēkstacijas, pretī krievu baznīcai. Un tad tur bij viss, tā miltu malšana, es vel bijusi līdz vecaimātei, kā vilnu nesa kārst un viņi lupatas plucinaj, vecas aditjakas un aditzeķes, un tos izplucinaj. Vecamāte ar auda gultas segas. Liek vilnu klāt un savērp, sakārš, un tad auž gultas segas. Jā, jā, gatavu dziju varēja dabūt. Bet parasti viņi ņēma sakārstu kamoļos un mājās vērpa.
Es jau pati ar te pēckara gados vel pirku vilnu, vedu uz Lošiem, tur bij tā ļoti labi ietaisīts, Lošu dzirnavas tur varēja visu ko, nu vienreizēji. Asaris bij uztaisijis, viņš deva pat strāvu Staldzenei un tur mala miltus, bīdelēja, putraimus taisija, vārdu sakot, visu kau ko no malšanas – kārsa vilnu, plucinaja, vērpa vilnu un tad zāģēja dēļus, plēsa šķindeļus, visu, ko vajag, un rudeņos kūla. Tas bija vienreizēji iekārtots, tās dzirnavas. Asaris tas īpašnieks.Tur bijis Plostu tilts, Plostu krogs Ventmalē, tur, kur tagad tas, te, bijušās Plostu ielas galā, tur Plostu krogs, tur Plostu tilts. Savilkti baļķu plosti un uzlikts virsu ir dēļu segums. Ūdens šļakstas cauri, kad brauc pāri.
Tas ir tad jau, kad mana vecamāte te, tad jau bijis Plostu tilts, tad vairs plosts necēlis. No sākuma tikai plosts ir gājis pāri, bet tad jau bijis ir Plostu tilts. Divdesmit treša gadā uztaisija to Ventspils tiltu. Tur, kur viņš bij, tas vecais tilts, šijpus to, tur tai ceļa galā, kas nāca no stacijas. Toreiz sauca Ploškaut tilts, viš bij tā kā uz tādiem prāmjiem.Tur jau varēja braukt automašīnas pāri. Es vel atceros, ka es tāda maza biju, ka brauca pāri – “Brauciet soļiem pa labo roku!” – uzraksts tai tilta galā, lai turās labā pusē. Tā kā var var divas rindas braukt. Soļiem, redz, lai rikšiem nav brīv pa tiltu braukt. Zirgi ar pakaviem laikam izkapa tos dēļus. Ploškauta tiltam vidus bij izņemams, jo bij jalaiž, toreiz kuģi gāja augšā pie zāģētvas, tos kokmatriālus tur lādējās. Pie dzelzs tilta un tur visur lādējās kokmatriālus.
1923. gadā es vel biju līdzi tēvam pie rokas, kad bij atbraucis satiksmes ministrs no Rīgas un ka atklāja to tiltu. Tad tur ar bij tāds plostu tilts, es tik atceros, ka ļoti slikts bij pirmos pēckara gados. Ja brauc tāds vezums pretī, un tēva māsa sauc: “Vai Dieviņ, ro, ka šļakstas, tas ūdens nāk virsu, caur tām dēļu starpam šļaksta augšā ūdens!”
Un tad uzcēla to, tas bij tāds stabils, tā kā līdzigs pontonu tiltam. Tomēr varēja ātrāk tikt ar tām laivām. Ar laiviņu vai ar kuģīti. Ziemas laikā kuģits, un vēlāk te cēla atkal, ta bij pārceltuves kuģits “Paija”, mazais, nopirka tur, atveda no Rīgas, kaut kur tādu mazu kuģiti “Paija”, un tas cēla pāri, ziemā. Tad Hensbergs ar savu “Noru” cēla pāri. Tepat taisni pa Plostu ielu prom un uz skolu.
Nu es jau gāju skolā, ar pilsētā gāju uz skolu. Te bij pamatskola toreiz, muita tagad tai mājā, tai videjā. Tur bij sešklasīga pamatskola Un tad es sāku iet pilsetā pirmā vidusskolā, toreiz tā bij klasiska ģimnāzija.
Nu un tad bij 1934. gadā, kad bij tas lielais ugunsgrēks Ventspilī, kad visa tā Plostu iela nodega, tā lielā zāģetava. Tas nu brāļiem Kalniem piederēja, tas Gūtšmits bij bankrotējis vai kas tur, es nezinu. Ventas stūrī bij tad tas malkas laukums un gandrīz prom lidz tagadējam tiltam. Tā zāģetava nedega, dega tas, tur bij noņemta stutmalka pie tilta, šij galā, un iedots pa ģimeņdārziņiem, bet nu tā zeme bij tāda gružaina, koku mizas un viss, un tie visi dega.
Bij ļoti sauss, agrs pavasars, ārkārtīgi skaists laiks, jo es tik ātru pavasari nezinu, kad, tas bij Jurģu diena, trizsmit ceturta gada, ka mana vecamāte teica: “Mīļie ļauds, šis nav Jorģs, šis ir Jānis, kokiem lielas lapas jau, bērziem lapas!” Un mans tēvs stāv tur priekšnamā un skatās, viš teic: ”Paskaties, māt, nu i tā kā mūsu tēs teic, ka Jurģu dienā kumeļš guļ zālē. Paskaties, kā vējš dzen aplokā zāli vilnī jau!” Neparasti agrs pavasars. Jo tad, tas lielais ugunsgrēks bij divpadsmitā maijā. Mēs ar Ženijas izkāpām no kuģiša, ejam tur pa to ielu, pašlaik bij pilnos ziedos lielā kastaņu aleja. Tur līdz pat Ventai bij divi rindas gar ielas malu milzīgi lielie kastaņi. Tur vel tai galā kāds no tiem ir palicis pret baznicu. Un tur tāds vecs, vecs barons dzīvoja, Jā, vecs, bet viņš tāds lādzīgs, vecais barons Grothūzs. Viņam ar bij māja, un viš mūžīgi rīta svārkos, logs vaļā, dzēra kafiju. Mēs, garām ejot, varēj redzēt to mājiņ, jo tur visas tās mājas bij pašā ielas malā. Tā toreiz nodega. Vēl citur viņam bij mājas. Un mēs nevar saprast – ka nelaime, tik briesmīgi dūmi! Kur tie dūmi? Kur tie dūmi? Mēs ejam un aiziet skolā…
Ak, Kungs! Tie tur aizdedzinājuši tos gružus ir, sagrābuši čupās, katrs savu dārziņu, un tas sausais pavasara vējš ierāva iekšā. Tās lakšu malkas nezāģēja īsas, bet tādas garas, sakrautas milzīgas grēdas tā sausā lakšu malka, iespruka tajās, un ta no turienes uz tām dēļ grēdām. Un mums bij taisni ķīmijas stunda. Skolotāja Saliņa. Tas ir šai stūrī te bij tas ķīmijas kabinets. Un mēs stāvējām pie logiem, nemaz stunda nenotika, skolotāja ar. Tā milzīgā liesmu jūra, tādu neredzēt, visa tā Ventmala viena liesmu jūra! Bet kādas divas stundas tā kastaņu aleja noturēja tās liesmas. Un tad pārmetās pāri. Un pa to laiku, tad tur nu ir karavīri saskrējuši un gāzmaskas izdalitas, ari vīri gājuši, kaut cik tās mantas… Cilveki prom darbā, dzīvokļi aizslēgti, daudziem bērni palikuši mājās. Tomēr, neviens nenodega, un nekas tāds, cik, kaut cik tās mantas tur bij, milzu tur stāvēja klāt, apsārgāj tos, lai nu vakarā, ka nu cilvēki, lai nu tad iet katrs meklē, kas kuram tur nu ir, ko tur nu bij sanesuši ārā. Mūs tik ātri vel nelaida mājās, stundas jau bij beigušās, bet teica, kur nu skries. Bet uguns bij nodzēsta.
Kā mājās ienāca padomju vara
Tad bij milicija, un tautas miliči, tepat staigāja. Citiem bij palīgdienests – PD, un TM – tautas milicija. Papriekš tās sarkanās lentes ieskrēja iekšā: “Tūlīt liek ārā karogus!” Nu ko tad liks, kad šie nu ienāca iekšā? “Plēš to vidu, to balto ārā!” (čukstus) Ko nu, plēsīs savu karogu, mēs ar kaimiņieni, ņem tūlīt sagriež palagu, un sarkana krāsa iekšā. Bet savu karogu noglaba, un karogs ir noglabats, un vel tagad man plīvo Latvijas laika, ulmaņlaika karogs. Par karoga glabašanu draudeja izsūtīšana noteikti.
Vai die… to nemaz nevar izteikt! Kā ir glabāts, kā karogs ir glabats! Nu ienāca iekša tie kratītāji un viss, un – e, ko te – zāļu maiss… Man bij gove ar toreiz, zirgs bij, gove, zāļu maiss, slapš laiks, vasaras laiks. Vecs tāds pašausts kartupeļu maiss, caurs ar vel labi tāds saplēsts, lai nevienam neinteresē, piesprauž iekšpusē ar saspraužamadatām klāt karogu, vel pa caurumiem zāli ārā, uzgāž ūdens spanni virs, karajas klētsapakša, klēts pažobelē uz striķ. Jā. Kā zāļu nasta pie staļļa karajas. Auzu kulē ieber tās čabas iekšā, un [karogu] ietin galdautā. Satin un tos čabās iekšā, un stallī stāv auzu kule pie sienas pakarināta. Veca, tāda netīra, kam neviens neliek roku klāt. Meklē visu pasauli, izkrata, bet te neskatas.
Pirmā karā atkāpjoties, uzspridzināja Plosta tiltu un šī karā uzspridzināja to Ploškauta tiltu. Jā, un zaldāti vel krievi palika otra pusē, viņi tādā panikā bēga ārā, ka viņi nedabūj, viņi atstājuši vel bij posteņus, posteņi stāvej. Ostas priekšnieks uzlika skolniekiem, vidusskolniekiem un arodskolniekiem uz roku baltas lentes, izdalīja šautenes, un lai iet tad, apsargā veikalus, apsargā pilsētu. Skolnieki stāveja pie veikaliem. Un balta lente uz roku, un ostas zīmogs virsū. Un tie bij atbruņojuši arī ... Tur stāv nabaga krieviņi, trīs četras dienas – ne ēduši, ne dzēruši, posteni atstāt negrib, atbrauc mašīnas, divi trīs mašīnas, tilts ir uzspridzināts, vairs pāri netiek. Te jau krieviem bij palikušas šautenes, viņi jau skrēja ārā visi kā traki, un tas jau bij ostas priekšnieks, kas kārtoja to apsārdzi. Četras dienas bij Ventspils bez apsārdzes. Vāciets vel nebij ienācis, un krievs jau bij izmucis, vācieši ienāca tik pirmā jūlijā. Un cik tad tur ienāca, tāda maza kau kāda komanda – pārdesmit motocikli, un tās vieglās mašīnas iebraukušas dažas.
Es gāju tranšejas rakt
To pēdējo ruden vis tas trakākais bij. Četrdesmit ceturtā gada rudenī. Tad jau te, redz, bij tik briesmigi pilns ar vācu karaspēku, visi jumti bij tur visur pilni ar lielgabaliem, zenītlielgabaliem. Man bij jaiet, es gāju tranšejas rakt. Un tad trīs tie apsardzības loki bij ap pilsētu. Pirmais bij tepat, otrais, trešais tur iekša Kamārcē. Un tad vēl bunkuri. Smagā artilērija visapkārt, un tad nāca arvien, arvien, nu, milzīgi, kā te nocietināts, un mēs gāja tās tranšejas rakt. Jā. Tēvs gulēja slims. Visi, kas bij darba spējīgi, tiem bij jaiet tranšejas rakt. Visapkārt. Te pa mežu un ceļu, būvēja tos bunkurus, cirta priedes un taisija tos bunkurus un zemi virsū un, milzigi strādaja.
Čersmit ceturtā gadā, jā, vakaros, tad jau tik skaties. Ak, tie starmeši, starmeši tā kā naži, un ta saķer tās lidmašīnas iekšā, tas tur ātri visādi tur manevrē akal, lai tiktu ārā no tiem gaismas kūļiem. Un tad šauj – iet augšā tādas pilnīgi uguns strūklas. Un tad tik skatās, uz kuru pusi… Mums jau bij tāds bunkurs izrakts. Tu nedrīksti ārā palikt, tās šķembas krīt briesmigi, nāk uz leju, no to jau ievainots tiec. Un tuvākās bumbas viņi meta mežmalā, te bij tās lielās dārbnicas, kad taisīja to tiltu un to dzelzceļu uz Liepāju, te jau krita, tepat mežmalā un visur …
Manu skolu sabumboja, vienu bumbu nometa skolas sētā. Muitas dārzā sabumboja pusi noliktavas, otra bumba skolas sētā iekrita. Vēl bij otrā pusē Ventā iekritusi – tā pa rindu. Un mans bijušais pirmās skolas pārzinis Ledus kungs..., dzēruši tēju un, un, nē, jaiet zapti dabut uz pagrabu. Sieva teica, nu kur tu nu iesi! Dzird, ka šauj ar. Nē, es izies ārā, cik ta man te tālu … Nevar sagaidīt atpakaļ. Turpat pie durvim beigts, kritusi šķemba un galva pāršķelta. Nu šķembas ir briesmigas, to jau neviens nezin, cik tam šāviņam, cik daļās viņš plīst. Un tam taču zemē janāk.
Tie uzlidojumi turpinājās visu ziemu. Bet tā kā pārāk daudz bij tās artilērijas, pārāk daudz bij tiem vāciešiem tie ieroči te iekšā un tā munīcija, ta pretī šāva ārkārtīgi, tad tādus lielus postījumus nevarēja nodarīt.
Liepājā vairāk, es zinu, ka ar Viktora tēvu mēs stāv vakarā ārā. Man gultas sega uz rokas, un kas nu ar tāds koferis piepakāts, ka neuzkrīt uz to māju virs. Mēs stāv tur mājas galā un skatās, kā deg. Nu, domā Kuldīga. Jo deg viss tā pamale. Nu uzlidojums ir, dzird, tā dunoņa ir un… Iznāk ārā, tur kaimiņ mājā, tur bij vāciešiem telefoncentrāle. Iznāk tur ārā, viš teica, Liepāju bombardē, tas vāciets teica. Pašreiz bombardē Liepāju.
Pastāvīgi gāja prom kuģi uz Vāciju
Pastāvīgi, katru nedeļu gāja prom kuģi uz Vāciju. Jā, cik tad ar tām laiviņām uz to Zviedriju pārbrauca? Lieli kuģi iekšā, ņem atkal cilvēkus. Viņi bij sarakstīti tie bēgļi visi, kas bij te. Tiem atkal uz kuģa, un konvojs uz jūras gaida, reizēm jaiet ārā, vēl varētu kādus uzņemt, nē, konvojs gaida, nav vaļas, jaiet kuģiem ārā, konvojs apsārgā. Visi norīkoti, konvoji apsārgā, tur Vācijā pašam viņam gals klāt, bet deva ēst bēgļiem un uzturēja.
Jā, viens kuģis, kas te no Rīgas nāca ar pieci tūkstošiem, ir nogrimis. Tas bij septembra mēnesī, tā pa kartupeļu ņemamo laiku, kad bij liels kuģis nācis no Rīgas, nogremdēts, krievi torpedējuši. Krievu zemūdenes bij izšāvušas torpēd, un tad te nāca ārā tie noslīkušie, un tie tur ir rakti. Tur, viņpus, turpat jūrmalā, tur nesti augšā un turpat ir parakti. Mirdzas tēvs, zāģetavas strādnieki to redzēja. Turpat aiz ostas, tur ir skaloti ārā, visa jūrmala bijusi pilla ar slīkoņiem, kuģis saspridzināts, lielais kuģis, teica, bijuši pieci tūkstoši cilvēki virsū, pieci tūkstoši bēgļu.
Es vācu laikā vedu projām bēgļus uz Užavu. Tur tas Užavas baptistu mācītājs toreiz organizēja pārvešanu. Es aizvedu pie to mācītāju viņus, un tur viņi palika. Un es braucu mājās, un toreiz taisīja to dzelzceļu. Tas bij pašā tai lielā tracī, es tur iebraucu iekš tā kā ellē, kad taisīja to Liepājas līniju. Uz divām nedēļām bij jādabū dzelzceļš no Ventspil uz Liepāju, un tilts gatavs. Kas te bij iekšā tās organizācijas – “Tod” un cilvēki samobilizēti un gūstekņi, … Vai! Es gandrīz cauri tur netiku… Vai, laikmets tomēr visāds ir bijis, briesmigs, bet intresants, un viss tas ir piedzīvots…
Valentīnas sava namiņa pēdējā 2004. gada ziemā. Pēc tam viņa vēl 10 gadus nodzīvo pie dēla
Trīne Grieze ieceļo Ventspilī no Īvandes ap 1820.-to gadu, apprec Jāni Pornieku no Kraujdamaņu mājām Sarkanmuižas pagastā, zaldātu, kas atgriezies no serbu – turku kara.
Māte aug bārene
Un tad no mātes puses atkal es esu sēliete. Mana māte jau bij sēliete. No Neretas, no Zalves. Anna, kad bij neprecējsēs, Bīnāte.
Viņa ir augusi Zalves pagasta Ģērķēnos. Tas viņas tēvs ir zalvietis, un māte ir neretiete no Svājāniem, mammas mātes māte. Vēlāk pēc tēva nāves viņi ir uz Neretu pārgājuši. Viņiem ar tas mūžs tāds diezgan raibs bijis. Viņi bijuši četri bērni.
Tas ir ap tūkstot deviņsimto gadu bijis, jo mamma ir dzimusi tūkstot deviņsimtā gadā. Viņi bijuši savā ģimenē trīs bērni, un viņas māte pašreiz gaidījusi ceturto. Uun, kā toreiz tie likumi visādi bijuši, kau kā tad starp tiem Bīnātiem un tiem Neretas Svājāniem, kur ir mammas mātes brālis bijis, kaut kā tādas nesaskaņas. Viņi gauži nav gribējuši, bet tas Bināts tomēr paņēmis to meitu. Bet tam tā māsa apprecējsēs ar tādu, diezgan tādu, tādu blēdīgu cilvēku, nu tāds, nu un tas ir pierunājis… toreiz, redz, viss krievu valodā, krievu valdiba bij vecos laikos, un tas ir pirms deviņsimtā gada.
Nu pienāk ziņa, tie aizgājuši pie notāra, tur notaisīts raksts, ka viņš atteicas no tam mājam par labu savai māsai. Un tas notārs ar bijis toreiz uzpirkts, un viss, kā tur aizsauc, tur krieviski visu nolasa, jums tik japarakstas, un tā viš parakstījies. Vai! Pēc kāda laika, pēc kādam nedeļam atbrauc tiesas izpilditaji no pagasttiesas. Un viss, un viņam jaiet no mājam prom! Ka viņš ir parakstījies, redz, te raksts ir un viss ir. Tai uztraukumā viņš neko nav meklejs pakaļ, paķēris bisi un izskējis ārā, nošāvies! Un nu tie atkal, nu vienkārši padzen mātes māti a tiem trim bērniem, nu tā aiziet atpakaļ pie brāļa.
– Tad Anna, jūsu māte, bijusi maziņa?
– Maziņa tad bijusi, taisni četri gadi, kad tas tēvs nošāvies.
Mātes māte bijusi vel jauna sieviete. Un tad viņi aizgājuši atpakaļ pie sava brāļa, un nelaime notikusi rudenī kulšanā. Viņai tikko kā piedzimusi tā mazā meitiņa, Olga, ceturtais bērns. Un strādajot uz mašīnas, toreiz tās vecās mašīnas, milzīgi lielas augšā tās atveres, un vīri iedzēruši, briesmīgi gāž to labību augšā, un viņa, augšā strādajot, kaut kā paslīdejusi, un norautas kājas tai trumulī. Un nu veduši uz Rīgu, un viņa ceļā noasiņojusi, nomirusi, Braslas kapos apglabāta. Mamma. Un nu paliek četri mazi bērni bez tēva, bez mātes, un nu tie radi sadala. Mammai vismaz bijsi tāda labāka tā bērniba, tāda, ka viņa dabūjusi skolu vairāk.
Jāni paturējis pats tas brālis, tas saimnieks tajos Svājānos. Un to mazo bērnu paņēmuši tie tais Ģērķēnos, tēva māte un māsa, tie nu paņēmuši audzināt to mazo. Bet tai grūts mūžs bijis. To jau turējuši par kalponi un beigās jaunu nodevuši uz Smeltēnu krogu, nodevuši pa kalpon. Tas krodzinieks apprecējis viņu tais beigās. Nu un tad tā tur dzīvoja. Olga. Liepiņa, uzvārds bija, viņa apprecējās ar to Liepiņu. Nu un viņa mirusi Sibīrijā. Abi divi ar vīru viņi tika izsūtīti.
Trešā māsa Minne, tai ar tas mūžs traģisks. Viņa labi apprecējās, divas skaistas meitiņas bij, viņ dzīvoj Dobelē uz īri. Vīrs bij audējs, auda vienkārši zemniekiem – gultas segas, vadmalu un tā visu. Viņam tāda neliela darbniciņa, pats viņš auda, viņam bij labas stelles. Mēs tur bijuši ciemos ir pie viņiem. Un tad, pēc šī kara, tur viņiem kaimiņi… Tas saimnieka dēls ar un vel kaimiņ, tur tie puiši, kas no leģiona, negribējuši pieteikties un padoties krievam, iztaisījuši Bērzes dzirnavās, tur zem to, nu dambi, tādu bunkuru, un dzīvojuši tai bunkurā. Un tā Minne nesusi ēst. Un tad Minne noķerta tur, un tā ir tad, nezinu, vai nosista vai nošauta. Dobeles cietumā viņa bijusi, bet meitenes meklejušas un neko. Apcietināja, un paziņots meitām, ka mirusi. Jā. To vīru jau tūlīt krievi, pirmo reizi ka ienāca, tas ir paņemts, un viņa nezin kur. Viš apcietināts, viš kā uzņēmējs…
– Kas tad viņam bij par uzņēmumu?
– Nekāds, vienkārši vienas stelles, un auda vadmalu zemniekiem. Jā. Nu un tas ir apcietināts, un pa viņu nekā neviens nezin, kur viņš palicis.
Mammu paņēmusi viņas mātes māsa, precējusies Viesītē ar krodzinieku. Un tam krodziniekam māsa bij Rīgā. Latvijas laikā bij tāds profesors Ludis Adamovičs, viņš vienu laiku pat bija izglītības ministrs. Adamoviča kundze pa ziemam ņēmusi to Anniņu, to meiteniti pie sevis un sūtijusi Rīgā skolā. Un mācijuši, tas ir cara laikā vel, pa guvernanti. Mācijuši franču valodu, Franču licejā, mamma jau daudz valodās runāja.
Nu, redz, un viss vēl tas raibais mūžs. Tagad viņi, tie audžu vecāki dodas bēgļu gaitās.
Audžu vecāki, tas krodzinieks, Viesītes krodzinieks – ar savu ģimeni, viņai audžu brālis ar bij. Viņi aizbrauca uz Pēterpili bēgļu gaitās Pirmā karā. Nu un viņa tur vel turpinaja iet vel skolā, viņa nebij nobeigusi Rīgā, to Franču liceju. Viņa mācijās, lai franču valoda būtu, lai varētu strādāt tādās ģimenēs par guvernanti, jo cara laikos toreiz visur vajadzēja franču valodu. Nu, un tur viņa iepazinās ar tēva jaunāko brāli. Tas bij, strādaj Puķīlova fabrikā pa atslēdzniek. Viņš bij elektroatslēdznieks Pēterpilī, jā.
Viņi, trīsdesmit ģimenes, ir sametuši naudu, un katrs sagādājuši tos lopiņus. Mana vecamāte ar vecotēvu dabūjuši divus zirģeļus un, un četras govis, un tad visi salikušies rentēt Kustes muižu, bet nu viņi negājuši tur dzīvot, viņi dzīvojši te. Grūtāk viņiem bijis izdzenāt tos lopiņus, bet nu pašiem ērti savā mājiņā.
Nu viņi tikai to zemi renteja, bet paši vel reizem gāja zvejot. Vēl bij tie zvejs būdas, tur viņiem, pārventniekiem, kur tagad beidzas kāpas, kur sākas stāvie krasti, tur bij pārventniekiem tās zvejas būdas. Jā. Un tad katram, kas te bij, Čikstiņiem un visiem, katram sava būda: Brūverbūda, Vecsakn būda un viss. Katram tur tās zvejas lietas stāveja, tur laiva bij, gāja vel zvejot.
Mans tēvs te ar kādiem saviem kaimiņiem, te ar veco Valku, ar ko viņi gāja vel izlikt rudeņos mencu šņores. Ta sazvejo jeb nopērk reņģes, sadur un tad izliek tos striķus, un tad paši, vel viņ sauc par bleifišiem, tādas no svina izlietas zivis, tiem tādi āķi klāt. Ta viņi noenkuro, uzliek bojas. Viņi teica, kopelē mencas, gaida, kamēr pieķersies. Paši vel sēd tai laivā, kustina, un tur viss tās lielākās mencas uzķērās. Uzdur vidū kaut kādu reņģi, vel tur viens tāds āķis vidū, un tad sānos ir divi tādi āķi, tādas svina izlietas zives bij, un ta viņi teica: tas bleifiš labi ķer …
Tēvs aiziet karā
Tēvs, nu un, tā, redz deviņsimta gada viņš iesaukts armijā. Septiņ gad nodienējs, tur bij japāņu karš pa to laiku. Viņš bij japāņu karā, jā, un tad septītā gadā viš ir pārnācis, un čerpadsmitā gadā kā pirmās kategorijas rezervists atkal iesaukts. Jau 1914. viņš gāzes dabujis, un te viņi stāstija, kā viņi ar tām gāzem… Viņi tad salmus dedzinajuši priekšā, jo tās krievu gāzmaskas švakas, piepampst un iet boja, un viss.
Nu un tad krievu armija atkāpjas, kad vācieši dikti nāca virsū, un tad viš iestājas strēlnieku pulkos. Viņš bij pirmā Daugavgrīvas pulka strēlnieks. Viņa komandieris bij pulkvedis Briedis, to nošāva Maskavā.
Nāves sala un pēc tam Ziemsvētku kaujas, pēc tam. Ievainots vairāk reizes, bet nekad tā nāvīgi, nekad tā briesmigi. Tas smagākais ievainojums viņam bij galvā, kad tā šķemba, te viņam bij pušu viss, tā galva. Sprādzis tas šāviņš, lādiņš, un tā šķemba iegājusi galvā. Mans tēs dabū trīs mēneši atvaļinajuma un aizbrauc pie jaunākā brāļa uz Ļeniņgrādu. Tēva bralis pirms revolūcijas tur dienēja armijā.
Foto: Andris Priedīte
Foto: Andris Priedīte