Ceļvedis personīgā vēsturē
no NMV dzīvesstāstu krājuma
ŽANIS EPNERS (NMV – 79)
Dzimis 1911. gadā Vaiņodē un miris 2001. gadā Toronto.
Viens no neredzamās cilvēku ķēdes
1993. gadā Rīgā atklāja piemiņas plāksni pie Dzirnavu ielas 31. nama, kurā dzīvojis Konstantīns Čakste. Tas bija viens no notikumiem, ar ko akadēmiskā vienība „Austrums” atzīmēja savus 110. gadadienas svētkus. „Austrumu” dibināja latviešu studenti Maskavā 1883. gada rudenī ar tālejošu domu par nacionālās inteliģences nākotni. Zīmīgi, ka tieši pēc 60 gadiem akadēmiskās vienības dibinātāja Jāņa Čakstes dēls izveidoja nacionālās pretestības kodolu − Latvijas Centrālo padomi. Tajā bija pārstāvētas pēdējās brīvās Latvijas likumīgi ievēlētās Saeimas vairākuma partijas.
Žanis Epners labprāt piekrita pastāstīt to, kas glabājās atmiņās no jaunības – no laika, kad izšķīrās ne tikai viņa, bet arī Latvijas liktenis. Būdams viens no neredzamās cilvēku ķēdes, kurā katrs veica savu uzdevumu, nepazīdams pārējos, viņš varēja atklāt tikai to, ko pieredzējis pats. Visus pazina vienīgi Konstantīns Čakste, kurš mira tūlīt pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes Štuthofā. Par pretestības kustību maz liecību, un grūti noskaidrot, cik lielā mērā, kurš, ko bija vai nebija darījis un kādus upurus nesis.
Pēc nacisma sagrāves Latvijā tas joprojām turpināja būt aizliegts temats, tāpat kā nebija pieminams pats kustības mērķis – neatkarīga Latvija. Pretestības kustība darbojās pret hitleriešu okupāciju, lai atgūtu nacionālo valsti. Līdzīgi, kā Igaunijā un ar daudz lielāku vērienu – Polijā. Pretestības kustībā ir daudz nezināmu upuru. Tāpēc jo vērtīgāka ir viena neredzamās ķēdes locekļa liecība. Akadēmiskās vienības "Austrums" vecbiedrs bija ieradies Latvijā pirmo reizi pēc 50 gadiem. Kara beigās ar bēgļu laivu viņam izdevās pārbraukt jūrai. Vēlāk nokļuva Kanādā, kur turpināja darboties bioķīmijā. Žanis Epners miris 2001. gadā Toronto. Žaņa Epnera pieredzē paliekoša vieta ir izšķirošajam pārbaudījumam un izvēlei, kuru noteica solidaritāte, biedriskums, uzticība savai valstij. Viņa atmiņas apliecina, ka cilvēki nav samierināmi ar okupāciju, ko Latvijā ieved svešās formās tērpts karaspēks.
Intervēja un publikāciju sagatavoja Māra Zirnīte no Žaņa Epnera stāstītajām atmiņām, kuru ieraksts audiokasetēs glabājas Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā (NMV – 79) LU FSI.
SATURS
Ko tas puika darīs, kad pabeigs skolu
Mums bija saziņa ar sūtni Zariņu Londonā
Rīgā vācieši pārdēvēja ielu nosaukumus
Profesors ir aizbraucis laikam uz ilgāku laiku
Nu mēs visi esam Centrālcietumā
Tikmēr bija situši, kamēr mani no tās istabas nešus iznesa ārā
Mani pārvietoja uz cietumu slimnīcu
Tajā vakarā notiek cietuma evakuācija
Es jūs apsveicu, jūs esiet atbrīvots!
Sieva, zem svārkiem paslēpusi, nesa tās patšautenes
Stundas laikā sakārtojām koferīšus
Kāpiet ārā, zem ūdens taču nevar pabraukt!
Divas nedēļas vēlāk Upelnieku nošāva
Doktoriem gan pie manis nekāda strādāšana nav
Zemūdeņu patvertnes Baltijas jūras krastā
Tēvs nomira
Mans vārds ir Žanis Epners. Žanis – tas ir kurzemnieku vārds, Vidzemē parasti ir Jāņi, bet Kurzemē ir Žaņi. Es esmu dzimis 1911.gada 1.aprīlī un esmu dzimis Vaiņodē.
Mans tēvs ir bijis ormanis Liepājā, un tajā laikā jau ar mašīnām nebrauca, brauca ar zirgiem, un viņš bijis lepns uz saviem zirgiem, viņam ir bijuši labākie zirgi un tādā gadījumā, ka viņam bija tie labākie zirgi, tā tad bija arī viņa nelaime. Policija izmantoja viņu 1905.gada demonstrantu ķeršanā. Un viņam bija policija jāved, vai viņš grib vai viņš negrib. Nu un tie demonstranti atkal nostājās pret viņu, jo viņš taču ved policiju. Un ar tiem demonstrantiem tāpēc viņam vairākas reizes ir bijušas sadursmes. Un tādā veidā viņš bija arī savu veselību diezgan sabeidzis. Viņš bija iekrājis naudu, zelta naudu, noguldījis Krievijas bankā un sarunājis ar mammu, ka viņiem vairāk nevajag, ka viņi var dzīvot no procentiem, un tad viņi aizgāja uz Vaiņodi. Tur viņi apmetās, nopirka govi, lai būtu pašiem savs piens un tā nu taisījās dzīvot tur. Bet tēvs tieši divas nedēļas pirms pasaules kara sākuma nomira, tas bija neilgi pēc tam, kad viņi bija aizgājuši uz Vaiņodi. Nauda palika Krievijas bankā, sākās karš un māte palika ar to govi un diviem maziem puikām, tas ir, ar mani un ar manu brāli, kurš bija 7 gadi vecāks.
Ko tas puika darīs, kad pabeigs skolu
Tā nu sākās tā mūsu dzīve. Karš beidzās. Par tēva iekrāto kapitālu brālis iesvētīšanas dienā dabūja virskreklu un es dabūju apakškreklu. Tas bija viss. Brālis pat godīgi pamatskolu nedabūja beigt, sāka strādāt. Māte dikti gribēja, lai vismaz es to pamatskolu beidzu. Es vasarā ganīju govis jau no 8 gadu vecuma, lai es varētu iet skolā. Blakus kaimiņos, kur es biju salīgts par to ganu, tur māte gāja pa dienām, ganīja tās govis, jo skola jau sākās ātrāk nekā tās govis beidza ganīt. Citas sievas gan bija teikušas – ko nu tā dullā Epneriene, ko tad tas puika darīs, kad beigs to skolu, ka šai nu jāiet govis ganīt, lai puika tiktu skolā.
Un tā es to pamatskolu nobeidzu, bet ko nu lai dara. Rīgā tad atvēra Valsts spridzināšanas kursus, kur spridzināja būvēm akmeņus. Būvēm jau nevar likt dinamītu, tur jāliek parastais pulveris, jāurbj akmenī caurums un tajā tad jāizlādē, lai viņš plīst. Un tā es Rīgā beidzu tos akmens spridzināšanas kursus un pavasarī jau sāku strādāt. Tā es visu vasaru nostrādāju un uz rudeni, kad man jau bija deviņi akmeņi izlādēti, es lādēju desmito akmeni, un tad nu pēc tam es taisījos laist visiem uguni klāt, uzreiz bija sprādziens. Bija bojāts deglis un tas lādiņš sprāga nelaikus. No vienas puses bija labi tas, ka viņš sprāga, kamēr es nebiju aiztaisījis to caurumu labi ciet, ja viņš būtu drusku vairāk tur pats plīsis, tad es jau arī tur būtu gabalos. Man kreisajai rokai mazais pirksts bija pilnīgi nost, otrais pirksts karājās. Mani aizveda uz slimnīcu. Tur pateica, ka to otro pirkstu kā viņu pieaudzēs, tāds viņš paliksies, tad es teicu, lai labāk ņem nost. Un tā nu es paliku ar trim pirkstiem. Es jau biju apdrošināts, bet man bija tikai 17 gadu. Lai gan man bija valsts apliecība, ka es esmu spridzināšanas meistars, mani Apdrošināšanas pārvalde par tādu neatzina, jo es vēl esot par jaunu. Man piešķīra 5 lati mēnesī, tādu pensiju. Un es lūdzu, lai man izmaksā, ka gribu iet uz vidusskolu, bet to man noraidīja. Tad par laimi man iznāca satikties ar vienu advokāti, kuram bija mājas, viņš tās mājas bija izrentējis, un tas tā ierunājās, kā tad man tie pirksti esot bojāti un tad es arī pastāstīju. Viņš saka, lai es vēl vienu reizi uzrakstu lūgumu tai vienreizējajai izmaksai un lai iedodu viņam, viņš mēģināšot nokārtot. Un ar viņa gādību tad es arī dabūju to vienreizējo samaksu, man izmaksāja laikam 500 latus.
Nu tad ar to es iesāku iet uz vidusskolu. Vasarās jau es tāpat cītīgi strādāju, bet to vidusskolu es dabūju nobeigt. Pēc tam es atkal pāris gadus strādāju, un tad es iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Bet medicīna bija mani interesējusi jau no bērnu dienām. Es iesāku strādāt pie profesora Dārziņa toreiz 2.pilsētas slimnīcā, kā toreiz saucās, bakterioloģiskajā laboratorijā. Nu un tur tad es dabūju to savu pirmo pieredzi bakterioloģijā.
Tad ienāca krievi
Tad 2.pilsētas slimnīcā strādāja arī viena žēlsirdīgā māsa, ar kuru es iepazinos un kura vēlāk kļuva par manu sievu. Viņa jau bija tuvāk tai medicīnai. Dārziņš jau bija liela autoritāte, vēlāk es pat Kanādā dabūju viņu minēt, un tad tas man izrādījās liels pluss, ka es esmu pie viņa strādājis, arī tur viņu jau pazina.
Tad ienāca krievi. Tad pie Dārziņa strādāja tāds dakteris Bišmanis, un viņam te lika noorganizēt Rīgā tādu Bakterioloģisko laboratoriju, un viņš mani aicināja sev par palīgu. Tur mēs taisījām vakcīnas pret trakumsērgu un citām lietām… Tāpat, kur cilvēkam bija kādi iekaisumi, tur ņēma baktērijas, audzināja... Tādā veidā es tuvāk iepazinos ar profesoru Čaksti. Te arī atvēra jaunu poliklīniku, sievu pārcēla… tas bija Skolas ielā 4 vai 5, un viņu pārcēla uz turieni kā virsmāsu.
Tas bija tad, kad ienāca krievi. Es tad strādāju un arī studēju. Darīju abas lietas kopā. Bet lielāko daļu no studijām es pavadīju Medicīnas fakultātē, jo tur man bija tā lielākā interese.
Nu un tad tas nāca tik tālu, kad mēs jau redzējām, ka īsti labi neiet ar krieviem… Es tā tuvāk ar Čaksti iepazinos… es jau gan viņu agrāk pazinu, viņš bija vecbiedrs [akadēmiskā vienībā “Austrums”]. Viņa meitenes bija saslimušas ar kaut kādu kakla iekaisumu, un es tur noņēmu paraugus un baktērijas audzināju, taisījām vakcīnas. No akadēmiskās vienības “Austrums” izbraucu uz Jūrmalu pie Konstantīna Čakstes, lai tās meitenes injicētu. Tā es tā tuvāk ar to viņa ģimeni iepazinos.
Un jau tajā laikā mēs sākām pārrunāt tās politiskās lietas, un viņš tā mēģināja izpētīt, kas es tāds esmu un kādi ir mani ieskati. Un tā kā mums ļoti labi sakrita, tad es jau biju viens no pirmajiem, kas jau pirms tās Latvijas Centrālās padomes organizēšanas strādāju kopā ar Čaksti.
Mums bija saziņa ar sūtni Zariņu Londonā
Tad [1943.] nodibinājās Latvijas Centrālā padome jeb pretestības kustība, kas bija Čakstes vadībā. Tajās sēdēs es neesmu nevienā piedalījies, jo mēs norunājām tādā veidā, jo mazāk cilvēku kopā, jo ir labāk. Un cik man ir zināms, tad visi tie cilvēki, kurus vadīja Čakste, visi kopā gandrīz nekad nesanāca. Bet tā pa grupiņām, pa grupiņām...
Mums bija saziņa ar sūtni Zariņu Londonā. Un viņš jau tajā laikā ziņoja, ka angļiem ir projekts izsēdināt desantu Somijā, un no Somijas caur Igauniju nākt uz Latviju. Tātad mēs rēķinājāmies ar tādu varbūtību, ka ja viņi nāks, tad latvieši pievienosies angļu armijai. Un tas arī ir pamats kapteinim Upelniekam, viņa kureliešu grupas dibināšanai– lai sakopotu vienkopus latviešus, kuri necīnītos kopā ar vāciešiem, bet kuri taupītu spēkus tam, kad tas būs vajadzīgs. Daudzreiz esmu dzirdējis, ka tas latviešu leģions esot bijis Latvijai nepieciešams, ka tas esot latviešus, latviešu intereses aizstāvējis. Un pat vēl tik daudz saka, ka ja viņš nebūtu bijis, tad tie, kas aizbrauca uz Rietumiem, ka tie nebūtu varējuši tikt. Tagad man jautājums ir tāds: vai es varu spiest citus iet karā, lai es un mana ģimene varētu būt paglābti. Es to saprotu tā – ja šie cilvēki vēlējās, viņi varēja paši iet, bet viņi nekādā gadījumā nevarēja piespiedu kārtā iet, pie tam pat mūsu skolniekus spieda iestāties gaisa aizsardzībā, vai viņi gribēja vai negribēja…
Nu tā tas turpinājās. Profesors Čakste nodeva manā rīcībā ziņojumus, kuri bija jāpārsūta uz Angliju. Es un Juridiskās fakultātes students Arvīds Atvars šos ziņojumus pārrakstījām šifrā, mums pašiem raidītāja nebija, bet tāds bija lietuviešiem, un tad mēs atkal ar viena lietuvieša palīdzību nodevām tālāk. Bija tāds lietuviešu gleznotājs Puzinas Rīgā, tad tas atkal tālāk… Kā tur tika līdz tam lietuviešu raidītājam, to es nezinu.
Rīgā vācieši pārdēvēja ielu nosaukumus
Nu vēl bija tāda lieta, ka Rīgā vācieši pārdēvēja ielu nosaukumus. Tos ielu nosaukums rakstīja augšā vācu valodā un apakšā latviešu valodā. Nu mēs bijām tam ļoti pretī, un tur kaut kas bija jādara. Tad es dabūju krāsu, kuru nevar tik viegli nomazgāt, tad nūju, kur uz nūjas gala bija švammīte, ar kuru varētu krāsot, un mēs ar sievu spēlējām divus iemīlējušos, kuri iet pa ielu, apstājas un bučojas, un mans sievas brālis atkal iet gabaliņu pa priekšu, lai redzētu, vai kāds nenāk, un tajos ielu stūros es paņemu to nūju, kura man ir rokā un ar to krāsu tiem latviešu uzrakstiem vienkārši pārvelku pāri. Nu tā mēs diezgan daudz tos ielu stūrus apstrādājām. Nākošā rītā kapteinis Upelnieks to pie sava darba vietas ieraudzījis teica: “Nu es jau sapratu, kas to ir izdarījis.”
– Nu bet tad tur palika tikai vācu uzraksti?
– Nu jā, lai tiem vāciešiem paliek, bet latviešiem tādu nosaukumu nav.
Nu un tā es visu laiku piedalījos. Man ar citiem tiem padomes locekļiem personīgu sakaru nebija. Un tas bija tieši ar Čakstes norādījumiem. Tātad mēs izvairījāmies no tādām lielām grupu sanāksmēm.
– Bet jūs apzinājāties, ka tas viss ir ļoti bīstami?
– To mēs zinājām. To jau es teicu, kad mēs izārdījām tās patšautnes un
piesmērējām ar to vazelīnu, tad jau man revolveris stāvēja uz galda. To es zināju, ka ja gadījumā vācieši klauvētu pie durvīm un nāktu iekšā, tad mana dzīve beigtos.
Avīzīte “Jaunā Latvija”
Latvieši frontes cīņās izrādīja lielu varonību, bet mēs tanī laikā atkal nelegāli propagandējām, lai latvieši izvairās… Ja nu viņi ir piespiesti pie tām lielajām cīņām, lai labāk atkāpjas, bet lai saudzē savus cilvēkus, cik viens iespējams.
Piemēram, mēs izdevām tādu nelielu… nu to varētu saukt par avīzi uz lielu lapu ar šafergrāfu novilktu avīzīti “Jaunā Latvija”. Profesors Čakste deva tos materiālus, vai nu tie bija viņa rakstīti vai arī tie bija citu to vadītāju – Breikša, Kalniņa un kāda tur rakstīti, un es viņus uz šafergrāfa savā mājā novilku kādos 200 -300 eksemplāros, kā nu es tur varēju dabūt to papīru, un tad mēs pa Universitāti un šur un tur atkal mēģinājām izdalīt. Tur bija arī pasvītrota tā pretestība – aktīvi nepiedalīties vācu armijā. Tagad jau dzird runājam, ka Čakste ir bijis tāds lādzīgs sadarbībā ar citām partijām un ka šī latviešu grupa uzturējusi sakarus ar leģiona vadību. Es par to nezinu, tāpēc par to es nevaru neko teikt. Bet tas, ko Čakste rakstīja tajā avīzītē “Jaunā Latvija”, tas bija pilnīgi pretējs. Tur bija noraidīta visa tā sadarbība, kas nenāk latviešiem par labu.
Profesors ir aizbraucis laikam uz ilgāku laiku
Ja mēs ejam tālāk… karš gāja uz priekšu, vācieši jau juta, ka kaut kas tiek strādāts pret viņiem. Profesoram Čakstem bija tieši personiski sakari ar kādu igauņu profesoru, un pēkšņi tie sakari pārtrūkst un vairāk nevar dabūt. Tagad viņš saka man – viņš teica: “Tev ir jābrauc uz Tartu un jāmēģina noskaidrot, kas tur ir par nelaimi, kādēļ tie sakari ir pārtrūkuši un vairāk nav.” Viņš man iedod vienu mazu personīgu vēstulīti tam profesoram, un es to noglabāju kurpēs, nu un aizbraucu uz Tartu. Tas bija apmēram deviņos no rīta. Meklēju, kur es kādu varētu dabūt. Tagad es satiekos ar vienu cilvēku, vīrieti apmēram 40 gadu vecu, un tam es tagad prasu vāciski, jo igauniski jau es neprotu. Viņš tā noskatās uz mani un saka: “Vai jūs runājat krieviski?” Es saku: “Nē, krieviski es nerunāju.” Tad viņš vēl paskatās un saka: “Profesors ir aizbraucis laikam uz ilgāku laiku. Un es ieteiktu jums arī braukt projām, un jo ātrāk, jo labāk.”
Es tagad esmu neziņā, ko tagad darīt, bet man vēl bija adrese profesora sievai, kura bija ārste slimnīcā. Es aizeju uz slimnīcu, dabūju to ārsti, tā mani ieved savā kabinetā, es viņai pasaku, kas es esmu un ka mani ir profesors Čakste sūtījis un ka ar viņas vīru ir bijusi sazināšanās un tā sazināšanās ir pārtrūkusi, un ka es nāku noskaidrot, kas par lietu. Viņa man saka tā: “Es tādu Čaksti nepazīstu, es par jums nekā nezinu, un mans vīrs neko par tādu Čaksti nav runājis, un es domāju, ka viņš tādu nemaz nepazīst, un es nezinu, kas jūs tāds vispārīgi esiet.” Bet man ir tik daudz skaidrs, ka vārds ir pareizs, viņa ir ārste, slimnīca pareiza, ka tā ir tā persona, bet viņa nav skaidrībā par mani. Viņa bija tajā ziņā pietiekošo gudra. Tad es izņēmu to vēstulīti, ko Čakste bija iedevis, dariet ar viņu, ko gribiet, es braucu atpakaļ uz Rīgu. Un tā es atsveicinājos un izgāju pa durvīm ārā. Un kad es biju jau ticis vilcienā, tad es tikai sāku padomāt, kādā stāvoklī es biju. Tas pats vīrietis, ko es satiku Universitātē, tas tikpat labi varēja būt kāds vācu aģents un tas, ka viņš teica, lai es ātrāk braucu prom, tas jau vien ko nozīmēja. Nekad tādos gadījumos nevar iet pie cilvēka, ja jūs viņu neesat pazinuši un viņš jūs personīgi nepazīst. Tas, ka jūs zināt viņa vārdu un viņš zina jūsu vārdu, tas vien neko nedod.
Nu mēs visi esam Centrālcietumā
Tagad tālāk. Es atbraucu atpakaļ uz Rīgu. Nu bet tagad mums ir jāatrod tas lietuvietis, kas uzturēja ar mums sakarus. Čakste gatavoja telegrammu, bet nav atkal kam atdot. Nu, Čakste saka: “Jums abiem ar Atvaru (kas šifrēja tos tekstus), jums abiem jāiet un ar to Puzinas jāiepazīstas. Var gadīties, ka jums vajag, lai jūs esiet pazīstami.”
– Bet līdz tam bija pazīstams pats Čakste tikai ar viņu?
– Nē, tieši nebija neviens pazīstams. Mums bija viens lietuvietis, kas uzturēja sakarus starp viņu un mums, bet mēs tikai tā vārdu zinājām. Bet tas lietuvietis bija kaut kur pazudis. Profesors Čakste saka, ka mums jāaiziet. Bet man bija tāda kā nelaimes nojausma, es negribu iet. Un viņš man jau kādas trīs reizes atgādina, bet es atkal neaizeju. Un Čakste saka: “Jums ir jāiet, jo mums tās ziņas ir jāsūta.”
Nu tagad mēs ar to Arvīdu Atvaru abi divi aizejam pie Puzinas, stādāmies priekšā, kas mēs tādi esam, viņš mūsu vārdus jau zina, un mēs tā brīvi izrunājamies gan par to telegrammu, kas jāsūta prom, gan par to sagatavoto. Un mēs vēl sarunājam tā, ja ir ar vāciešiem kāda saruna par mums, ka mēs tur esam bijuši, tad mēs esam bijuši skatīties viņa gleznas, mēs dikti maz esam gribējuši maksāt un tā mēs esam aizgājuši.
Tagad nākošā dienā pie Puzinas ierodas vācu žandarmērija un pasaka: “Kas vakar pie jums tikos un tikos bija? Kas tie bija par cilvēkiem?” Un Puzinas šajā vietā iztaisa lielu kļūdu. Viņš bija iedomājies, ka mēs neesam tie, kas mēs bijām, bet ka pie viņa ir bijuši vācu ierēdņi, kuri ir uzdevušies ar mūsu vārdiem, un ka vācieši visu zina, ko mēs esam runājuši un viņam vairāk nekā nav ko slēpt. Un viņš visu laiž vaļā. Tajā pašā dienā apcietina Konstantīnu Čaksti, apcietina mani, apcietināja Mintautu Čaksti. Mūsu dzīvoklī dzīvoja mans sievas brālis, Ernests Dadzis, to apcietina, arī Arvīdu Atvaru. Nu mēs visi esam Centrālcietumā. Par citiem jau es tā sīkumos nezinu, kā viņiem ir gājis.
Tikmēr bija situši, kamēr mani no tās istabas nešus iznesa ārā
Mani aizveda uz Reimersa ielu [Drošības policiju] un sāka mani pratināt. Bet nevarēja no manis dabūt ārā neko. Un tad viņi pieminēja… operdziedātāju… Nu bet kad nekā, tad saka tā: nu Zigurds jau attaisīs jums muti vaļā. Un tagad ir trīs vācu policisti, kas tur sēd apkārt tam galdam, kura priekšā es esmu nosēdināts un tam vienam, kas stāv pie durvīm, tam saka, lai pasaucot Zigurdu Kaktiņu. Gaidīja apmēram 10 minūtes. Tas policists atnāk atpakaļ un saka, ka Zigurdu Kaktiņu nevarot atrast. Vai tas bija īstais Zigurds Kaktiņš, vai viņa vārdu lietoja kāda cita persona, kas vācu laikā vispār tā bija, ka vācu aģenti lietoja citu personu vārdus, lai viņus nevarētu atšifrēt. To es nezinu. Es ar Zigurdu Kaktiņu neesmu nekad pēc tam saticies. Es pieņemu, ka tas nebija Zigurds Kaktiņš.
Nu tagad, kad tas nebija atrodams, tie vācieši saka: “Nu mēs paši ar jums tiksim galā.” Saslēdza man kājas, vēl tāda ķēde no kājām līdz rokām, lai es nevarētu pakustēties, un tad nu sāka ar tādām gumijas pipkām sist pa muguru. Tikmēr bija situši, kamēr mani no tās istabas nešus iznesa ārā. Un tā mūs aizveda uz Centrālcietumu.
– Vai tāda tā pratināšana bija tikai vienu reizi?
– Nē, tāda bija bieži… Tajā Reimersa ielā bija tāda viena reize, bet Centrālcietumā tādas reizes bija daudzas. Un vienmēr viss beidzās ar sišanu. Es tomēr to visu kaut kā izturēju.
Un tad es vēlāk dabūju zināt, tad jau es nezināju, ka tie citi arī ir apcietināti un ka tas Arvīds Atvars arī ir apcietināts.
Mani pārvietoja uz cietumu slimnīcu
Bet nāca sieva, lai man ko varētu atnest. Viņai bija jāiet pie tāda Bōdes, tas bija viens no augstākajiem vācu virsniekiem, un tam tur visādi lūdzās un dabūja atļauju man divas trīs reizes pārtiku ienest. Man atļāva ienest latviešu avīzi izlasīt, bet to avīzi es nevarēju lasīt kamerā, kur citi cilvēki redz, bet kad man viņu iedeva, tad man koridorā vajadzēja viņu izlasīt un nodot uzraugam atpakaļ.
Nu un tad viņa [sieva] bija saziņā ar cietuma māsu, mani pārvietoja uz cietumu slimnīcu, ja to tā varētu saukt. Bet tur tomēr bija vismaz labāk, varēja atgulties, jo tās cietuma kameras bija pārpildītas, ka tur nebija kur apsēsties.
– Cik lielas tās kameras toreiz bija? Cik cilvēku tur bija apmēram?
– Nu kādi 30-40. Nu bet tajā slimnīcā mēs bijām kādi 15. Nu un tad es dabūju zināt, ka mums otrā pusē koridoram, ka tur Atvars ir iekšā. Un tas arī ar manas sievas un tās cietuma māsas gādību tur bija pārvietots. Tas jau arī bija krietni sists un sliktā veselības stāvoklī. Bet mēs nevarējām satikties.
Kad nāca jau uz beigu dienām, kad cietumu likvidēja, tad vairs tās ierobežotības nebija un mēs varējām kādu reizi tajā koridorā satikties. Un tad viņš man izstāstīja par Puzinas. Viņš bija saticies ar Puzinas cietuma kamerā, un Puzinas, viņu ieraudzījis, ieplētis acis un teicis, kā tad tā, kas tad te ir noticis. Un tad Puzinas pats izstāstījis, kas tad tur ir bijis. Un viņš bijis par to ļoti bēdīgs, ka viņš nav sapratis un viņš to lielo kļūdu iztaisījis, un gan viņš, gan, mēs esam iekrituši.
Citus apšāva
Nu tagad jautājums tāds: citus jau apšāva, bet kā es tiku ārā. Man tā viens otrs ir jautājis.
Daudzus latviešus jau apšāva. Čakste mira izsūtījumā Polijā, tajā izsūtījumā, kad cietumu likvidēja, arī Atvars pazuda, un es tālāk par viņu vairs nezinu. Tātad arī viņš arī aizgājis bojā.
– Vai jūs vēl zināt, kas tālāk ar viņiem notika? Vai vēlāk kādi sakari bijuši ar kādu?
– Nē, tieši ar tiem man nekādu sakaru… nu ar Mintautu Čaksti, kuru atbrīvoja… Viņu atbrīvoja vispirms, tad atbrīvoja manu sievasbrāli, jo tiem laikam neko nevarēja pierādīt un nevarēja no viņiem neko izspiest. Sievas brālis arī ir krietni klapēts, bet tā ar to Atvaru jau es tikai tā drusku dabūju sarunāties, mums tā galvenā bija tā bēgšanas saruna. Konstantīns Čakste bija cietuma logu otrā pusē, un tad mēs pa logu viens otru redzējām un ar roku pasveicinājām, tikai tik daudz.
Nupat es vēl divas dienas atpakaļ ar vienu runāju, kas ar Konstantīnu Čaksti ir bijis līdz pēdējam brīdim kopā. Viņi ir pārvesti no vienas nometnes uz otru ziemā pie –30 vai –38 grādiem. Viņiem ir likts brīžiem skriet pa to ceļu, pa nakti gulējuši sniegā uz ceļa, un kas nav varējuši to izturēt, tie turpat ceļa malā ir nošauti. Konstantīns ir palicis slims un viņš teicis: “Jūs varbūt aizbrauksiet atpakaļ, man ir jāpaliek tepat te.” Un viņš nākošajā rītā esot miris. Tad sasituši tādu kasti, un tādā kalniņā Polijā viņu ir aprakuši. Par Arvīdu Atvaru viņš nekā nezināja. Tātad tas jau laikam ātrāk aizgājis bojā.
Tajā vakarā notiek cietuma evakuācija
Mana sieva bija ļoti daudzas reizes gājusi pie tā Bōdes. Tas bija tas augstākais policijas vācu virsnieks, kas vadīja tieši to politisko daļu. Nu un tajā pašā laikā sieva gaidīja arī mūsu pirmo dēlu. Nu un tas, ka viņa netika apcietināta, tas bija brīnums. Bet viņa netika. Un viņš reiz bija teicis, ka viņa varot dabūt mani redzēt. Pateica datumu, kad viņa var mani dabūt redzēt cietumā. Un man tajā laikā bija tā sasistas acis, ka man ar pirkstiem bija [tās] jāpaver, lai es redzētu. Mani aizved, bet izrādās, ka tur nav sieva vien, tur ir arī tas Bōde. Nu un tas Bōde bija tāds drusku neveikls mani tādu redzot. Nu kādas 5 minūtes mums tur ļāva parunāties, nu ko gan viņa klātbūtnē tur var daudz runāt. Mani aizved atpakaļ. Un tas Bōde jau iepriekš bija teicis, ka lai jau viņa neuztraucoties, gan jau mani atlaidīšot. Nu tad viņa vēl tur bijusi un tad viņš vēl vienu dienu minējis, kad lai viņa atnāk. Un tagad viņa aiziet tajā dienā un viņai pasaka: “Mēs jūsu vīru atbrīvojam ar rītdienu. Rīt jūs varat aiziet uz cietumu un jūs viņu dabūsiet.” Iedod viņai to zīmi, ka es esmu atbrīvots. Bet tajā vakarā notiek cietuma evakuācija. Politisko cietumnieku evakuācija. Un tos ved uz kuģi. Bija jau iepriekš notikusi viena vešana, bet tad nedaudz aizveda, bet tieši tanī dienā visus ņēma ārā. Nu un mēs ar to studentu Atvaru bijām sarunājuši, mēs bijām dzirdējuši, ka tai iepriekšējā vešanā cauri Rīgai uz kuģi ir daži bēguši. Daļa esot nošauti, bet daļa it kā esot izbēguši. Un mēs sarunājām tā, ka ja būs iespējams turēties kopā, tad abi divi bēgsim kopā. Ja jau mūs nošaus, tad nošaus, bet cik tad tā ilgi izturēsim, tāpat būs beigas.
Es jūs apsveicu, jūs esiet atbrīvots!
Tagad tajā cietuma vidus daļā ir tāds liels laukums, es redzu, ka tur sapulcējas ļoti daudz cilvēku. No manas kameras tiek vests viens pēc otra ārā, līdz beigās es palieku viens pats. Vairāk neviena nav. Es noliekos tajā vienā istabas stūrī uz grīdas un guļu. Ienāk uzraugs ar vienu vācu virsnieku. Un tas uzraugs ar pirkstu norāda uz mani, un tas vācu virsnieks tā noskatās uz mani un atmet ar roku un abi iziet ārā. Nu es jau nezinu, kas tur ir. Tagad otrā rītā tas pats uzraugs ienāk iekšā un priecīgi saka: “Es jūs apsveicu, jūs esat atbrīvots.” Un mani aizved uz cietuma kanceleju. Tur ir cietuma virsuzraugs un tas saka: “Es jūs apsveicu, jūs esiet atbrīvots, bet par to jums ir jāpateicas mūsu cietuma ārstam, jo viņš uzrakstīja, ka nav vērts jūs pārsūtīt, jo ceļā jūs nomiršot. Viņš saka, ka zinu, ka jūs esat ļoti slims, bet šodien un rīt jūs nemirsiet, vēl jau kādas dienas jūs dzīvosiet.” Atdod man pasi, aizved mani, kur sieva mani jau gaida ar to Bōdes rakstu, jo uz tā pamata es esmu atbrīvots.
Tagad paiet dažas dienas, bet manā pasē nav neviena ieraksta. To 6 mēnešu laikā, tur bija jāiet uz policiju un bieži un bija visādas iesaukšanas un kas tur tikai nebija. Mēs sarunājām, ka sieva aizies uz prefektūru, un prefektūrā viņai pasaka – tā ir vācu lieta, jums ir jāiet pie Bōdes atpakaļ. Mēs tur nekā nedrīkstam darīt. Viņa aiziet tur, priecīgi pateicas viņam, ka vīrs gan ir slims, bet ir mājās, tad viņš ieplēšot acis un sakot: “Kā, jūsu vīrs ir mājās?” Nu viņa saka: “Nu jūs taču man izrakstījāt apliecību, ka viņš ir brīvs un es viņam aizgāju pakaļ un pārvedu mājās.” Tad viņš ir paņēmis zīmogu un bez citiem kādiem ierakstiem uzsitis to zīmogu tai pasei un parādījis viņai durvis. Jo man vajadzēja atrasties jau uz kuģa, bet viņš gribējis iztaisīt to lielo žestu, ka kaut kas cilvēcīgs arī viņiem ir, kaut gan viņi jau visādi bija ļoti brutāli. Un ja es aizvests uz kuģa, tad jau viņš vairs neko nevar darīt… Tādā ceļā es palikos dzīvs, kaut gan daudzi aizgāja bojā.
Sieva, zem svārkiem paslēpusi, nesa tās patšautenes
Tagad vēl ir viena lieta par mūsu darbību. Ar kapteini Upelnieku mani iepazīstināja Čakste. Un tad īpatnēji bija tas, ka kapteinis Upelnieks teica: “Nu tad jāapskatās labi, kāds tas cilvēks izskatās un ko viņam var uzticēties.” Un visu to laiku, kamēr kopā strādājām, mums ar kapteini Upelnieku bija ļoti labas attiecības. Un es varu teikt to, ka kapteinis Upelnieks, Konstantīns Čakste upurēja visu savu dzīvi latviešu labā. Piemēram, kapteinis Upelnieks…. Tādas ziņas bija no Zariņa [Latvijas sūtnis Anglijā], ka eventuāli angļi varētu izcelties Somijā un ka viņi nāks uz Latviju. Tātad mēs piedalīsimies angļu armijā. Un lai nu sataupītu latviešus priekš tam, tad kapteinis Upelnieks noorganizēja šo kureliešu grupu. Kurelītis bija tikai izkārtne. Bet viņš bija tik labvēlīgs, ka viņš ļāva kapteinim Upelniekam pilnīgi brīvi darboties. Tad, lai iegādātu ieročus, ne jau daudz, bet cik nu iespējams, tad kapteinis Upelnieks uzpirka no vāciešiem patšautenes, tādas īsas divu pēdu garumā. Tādas varēja no vācu armijas karavīriem nopirkt, ja tikai bija nauda. Nu tagad bija tā. Mēs dzīvojām tādā ēkā, kas bija valsts ēka. Izņemot sētnieku, neviens cits tur nedzīvoja. Upelnieks uzskatīja, ka pie mums tās patšautenes ir drošāk glabāt nekā pie viņa mājās. Tātad viņš atgādāja uz manu māju, mēs vakarā virtuvē uzlikām revolveri uz galda… To revolveri tādēļ, jo ja vācieši nāks un atradīs tās patšautenes, tad mani tur noteikti nošaus, tad es šaušu uz vāciešiem, jo mani tāpat nošaus. Bet par laimi neviens nenāca. Tās patšautenes es piesmērēju ar vazelīnu, un noglabājām uz bēniņiem. Nu tad pēc manas apcietināšanas Upelnieks bija sadabūjis kādu citu vietu, tad sieva zem svārkiem paslēpusi nesa tās patšautenes Upelniekam atkal atpakaļ.
Dzīve prasa pieredzi
Te bija vēl viena lieta, ko es arī minēju Rīgā tajā vakarā pēc Čakstes piemiņas plāksne atklāšanas, ka nekādā gadījumā, ja tādās nopietnās lietās piedalās, tad nekad nevar iet pie otras personas, kuru jūs nepazīstiet, un pateikt, ka es esmu tas un tas un būsim pazīstami. To iepazīstināšanu ir jāizdara personai, kura pazīst to personu, ar kuru jūs griba iepazīties, un kura personīgi pazīst arī jūs. Tikai tādā gadījumā, lai nenotiktu tas, kas ar mums notikās, tad no tā vajag izvairīties. Bet dzīve prasa pieredzi, mēs jau par to nebijām iedomājušies.
– Un kā jūs apcietināja? Kāda bija tā situācija?
– Nu vienkārši atnāca policija un paņēma prom. Tas bija pašā dienas vakarā, kad viņi bija bijuši pie tā Puzinas. Un tā kā manās mājās dzīvoja mans sievas brālis, tad arī to paņēma prom. Sievu nez kāpēc atstāja. Tanī pašā vakarā bija paņemti arī Čakste, Mintauts Čakste….
– Un tas viss bija vienā vakarā?
– Jā, vienā vakarā.
– Nu bet tad jums nebija domas, ka jāšauj?
– Nu tad man jau tā ieroča nebija. Viss bija noglabāts, arī tas šafergrafs, ar ko es novilku to “Jauno Latviju”, arī tas bija noglabāts.
– Tātad neko neatrada?
– Nē, vienīgais, ko man atrada, tā bija viena lapiņa no tās “Jaunās Latvijas”, un par to jau mani milzīgi daudz pratināja. Nu bet tur es teicu, ka laikam Universitātē kāds man ir iebāzis kabatā. Bet tā viss jau bija noglabāts, ka mūsu dzīvoklī jau nekas neatradās.
– Un tad līdz ar jūsu apcietināšanu viss tas pārtrūka, tad jau vairs tā avīze neiznāca?
– Jā, tie citi gan tur ko vēl strādājuši, bet tā avīze tiešām vairāk neiznāca.
– Kurā laikā jūs apcietināja? Kad tas bija?
– Ja man datums jāpasaka, tad es pat vairs nevaru pateikt. Tas bija rudenī. 1944.gada rudenī… Nu tas bija pirms krievu ienākšanas [13. oktobrī]. Vācieši atkāpās no Rīgas. Un tādēļ arī, ka tie krievi spiedās virsū, tādēļ arī to cietumu nolikvidēja.
Stundas laikā sakārtojām koferīšus
Tas jau bija kādu laiku vēlāk, vienu vakaru piezvana Mintauts Čakste un saka tā: “Mēs esam noorganizējuši automašīnu, kas brauks uz Ventspili, vai tev netīk braukt līdzi, jo ir iespējams, ka mēs tiekam pāri uz Zviedriju.” Nu bet tas man jāpasaka stundas laikā, jo pēc stundas mašīna brauc prom. Pie mums bija sievas māsa, sievas brālis, mēs divi un mazais Jānītis. Un mēs stundas laikā sakārtojām tādus nelielus koferīšus un mašīna ir klāt, un sēžamies un braucam uz Liepājas pusi. Ceļā satiekam kapteini Upelnieku. Kapteinis Upelnieks, ieraudzījis mani uzreiz saka tā: “Tev, Žani, tikko tu pārbrauc pāri uz Zviedriju, ir jānoskaidro ar Siliņu sekojoša lieta…”
Upelnieks pēc mūsu apcietināšanas ir noorganizējis telegrammu sūtīšanu uz Zviedriju. Viņš ziņoja par apstākļiem, kādi ir Latvijā, viņš ziņoja arī par frontes stāvokli, un viņš bija ziņojis arī, kur katru reizi atrodas latviešu leģiona štābs, un viņš saka tā: “Tikko pa dienu paziņo, tā vakarā to leģiona štābu bombardē krievu lidmašīnas. Un tā kā tas ir atkārtojies vairākas reizes, tātad krievi to manu ziņojumu dabū. Tās telegrammas saņem Siliņš, un tev ir jānoskaidro, kas notiek. Tās saņem Siliņš, Vai tie ziņojumi vairs netiek turēti slepenībā?”
Mani nosauca par Saucēju
Vai tas bija tanī pašā dienā, nē, laikam kādu dienu vēlāk Upelnieks mani aizved pie Kureļa… un lai gan es biju brīvs, tomēr mani varēja kuru katru brīdi atkal apcietināt, un viņš bija iedomājies, ka man labāk dzīvot zem cita vārda. Viņš mani aizved pie Kureļa, pastāsta, kas es tāds esmu bijis, tā diezgan atklāti pastāsta un saka, ka būtu labi, ka ņemtu mani savā grupā un izdotu man apliecību ar citu vārdu. Kurelis bija ar mieru. Mani nosauca par Saucēju. Un iedomājieties, ar ko Kurelis riskēja, vienai personai, kura ir politiski nedroša, izdot svešu vārdu.
Bet nu tā. Tagad mēs braucam uz Ventspils pusi, tajā mašīnā bija Čakstes ģimenes un Zemgaļu ģimenes. Viņi bija sarunājuši, ka ir diezgan bīstami mani ievest Ventspilī, jo šīs automašīnas, kurās ir vairāki cilvēki iekšā, bieži tiekot no vāciešiem kontrolētas. Un tas šoferis, kas mūs veda, teica, ka mani novietos vienā zemnieka mājā tieši šosejas malā. Izrādās, ka pats saimnieks brauks tajā pašā vakarā uz Ventspili, ka pienākšot laiva, bet, mēs nu tur tikt līdzi nevaram.
Labi, tad brauksim!
Es nezinu, kādā sakarībā, vēlāk man piedāvā vietu automašīnā. Ja mani interesējot, kā tā lieta notiek, lai es braucot līdzi, un mani atvedīšot atpakaļ. O, es ļoti labprāt braucu.
Tur ir vesels bars sapulcējušies, starp viņiem ir arī Čakstes un Zemgaļu ģimenes. Pie krasta pienāk viena maza laiviņa, jo tā lielā laiva nevar tik tuvu tikt. Laivas vadītājs atbrauc krastā un prasa, kur ir viņa ģimene, jo viņam bija apsolīts, ka viņa ģimene tiks atvesta, jo viņš ne jau pirmo reizi brauc, viņš jau tā vairākas reizes ir braucis. Bet viņa ģimene nav atvesta. Un viņš pasaka: “Es riskēju ar savu dzīvību un jūs pat manu ģimeni nevarējāt atvest… Ko jūs vēl gribat, es vairāk atpakaļ nebraukšu. Lai notiek, kas notikdams, es atpakaļ vairs nebraukšu.” Visi stāv klusu, neviens nekā nesaka. Es domāju, ka Mintauts Čakste ies ar viņu runāt, bet arī tas neiet, arī tas stāv klusu. Un tanī brīdi man ienāca prātā un es viņam pieeju klāt un saku: “Es esmu tikko atbraucis no Rīgas, es redzu, ka te jums nav kārtības. Es mēģināšu ievest kārtību un es apsolu, ka ar nākošo braucienu jūsu ģimene būs atvesta.” Tad viņš tā noskatās uz mani un saka: “Bet vai jūs garantējat?” Es teicu: “Es jums to garantēju.” Nu viņš saka: “Labi, tad brauksim.” Līdz ar to radās tāda liela steiga ar tām mazajām laiviņām pārcelties pāri, Mintautam bija pazudis viens čemodāns, kuru vēlāk atrada zem egļu zariem pabāztu… Nu tādā veidā viņi aizbrauca.
Nu mana laiva ir pagalam...
Nu tagad tālāk. Gaidām, ka būs vēl viena laiva. Tā laiva atnāk jau pa dienas vidu un apmēram kādu puskilometru no krasta tēlo, ka zvejo, velk tīklus un tā tālāk. Atnāk vakars un šitā laiva pazūd. Bija domāts, ka ar to arī es ar savējiem tikšu pāri. Nav vairāk tās laivas. Cilvēku, kas apmetušies zemnieku mājā tajā jūrmalā, bija daudz. Arī tie ir pazuduši… palikuši tikai daži. Tad es dabūju zināt, ka laiva ir kādu kilometru uz Liepājas pusi aizvesta un no turienes celšoties pāri. Nu mēs ar sievu un Jānīti ejam skatīties.
Jā, tie sapulcējušies stāv, sešu vīru airu laiva mēģina tikt iekšā jūrā, bet pa dienu ir sacēlies vējš un ir plīstošie viļņi. Zemes vējš ūdeni pūš uz jūras pusi, bet tukšums jau nevar palikt. Vilnis nāk atpakaļ uz zemes pusi un tad, kad viņš ir zināmā vietā un zināmā dziļumā, viņš veļas pats sev pāri. Tad mazo laivu vilnis piegāž pilnu, to velk ārā, izlej un mēģina atkal. Un tā lieta neiet. Tiem cilvēkiem nav jēgas, kādā veidā pa plīstošajiem viļņiem var iebraukt jūrā.
Man pienāk klāt - ja nu es gribot, es varot mēģināt. Iekāpjam laivā un es to mēģinu dabūt tuvu plīstošo viļņu vietai, jo vilnis plīst noteiktā vietā. Mēs tā pa pēdai, pa pēdai. Tad, kad vilnis plīst, tad ūdens atkal paliek zemāks. Kā nāk nākošais vilnis, tā es dodu komandu stumt mūs iekšā jūrā. Nu mēs tiekam tai vietai pāri, nākošais vilnis vēl neplīst, tas ir vēl gaisā, bet mēs esam tai vietai garām. Mēs aizbraucam uz lielo laivu, iekāpj ģenerālis Tepfers, iekāpj tas otrs un mans līdzbraucējs, kam nu vajadzēja dabūt to laivu atpakaļ, tas pasaka, ka viņu meklē vācieši un ja viņu atradīs, tad tūlīt nošaus, viņš atpakaļ nebrauks. Es palieku sešu vīru laivā viens pats. Lielā laiva aiziet.
Krastmalā ir palicis tas zvejnieks, kam tā laiva piederēja, un mana sieva ar Jānīti. Zvejnieks ieraudzījis, ka lielā laiva aiziet un ka es viens pats sēžu mazajā saka: “Nu mana laiva ir pagalam. Viens cilvēks to pret vēju nevar dabūt atpakaļ.” Pēc kādām divām trim stundām cīnoties, es tomēr tiku malā. Un kad es tiku ārā, tad es turpat arī saļimu.
Kāpiet ārā, zem ūdens taču nevar pabraukt!
Atkal zinu, ka tur viena laiva nāks, ar tiem rīkotājiem ir sarunāts. Mēs parasti gājām uz sienaugšu gulēt Lai nu būtu droši, ka mēs būsim laikā klāt, jo cilvēki ir sapulcējušies ļoti daudzi, visi noteikti netiks, es neeju gulēt, es palieku un gaidu jūras malā. Ir jau tumšs. Laivas jau parasti pa nakti ienāca, tas bija rets gadījums, ja ienāca pa dienu. Nu es dzirdu, ka tā laiva nāk, es aizskrienu pie savējiem, sievas māsa un sievas brālis arī negāja gulēt, tiem pateicu, ka laiva ir klāt un lai viņi tūlīt nāk uz krastu. Un manā rīcībā ir viena tāda maza laiviņa, kurā apmēram 8 cilvēki var sēdēt iekšā. Ir vēl kādas divas tādas laiviņas, kur ir sarunāti vedēji. Mani cilvēki jau ir iekšā, es aizbraucu uz lielo laivu, bet lai vestu arī citus, ir jāsteidzas, jo ilgi mēs nevaram krāmēties. Var atkal vācieši pagadīties. Tā nu es aizvedu otro, trešo, ceturto tādu mazu laiviņu, nu nāk priekš piektās, un es pasaku tiem rīkotājiem, ka nu ar šo laivu es arī pats kāpšu iekšā, lai tad viņi savāc to laiviņu. Tagad es piebraucu pie malas un cilvēki kāpj iekšā, tas viss notiek ar skriešanu, un vēl viens, otrs, līdz mana laiviņa ir pilna un paiet zem ūdens. Es saku: “Nu, kāpiet ārā, zem ūdens taču nevar pabraukt.” Un tagad ir viena sieviete, kas visā tajā laikam ir nervus zaudējusi un tā saka: ”Es ārā nekāpšu.” Nu es saku, ka tad atnāks vācieši un visus izsēdinās. Bet viņa saka, ka vienalga, bet ārā nekāps. Un kā viņa plātījās ar tām rokām, tā atmuguriski iegāzās ūdenī. Tagad nu to laivu izvelk malā, ūdeni izlej, un tagad kāpj par jaunu, tur iekāpj Skalbe ar savu ģimeni, bet nu mēs tur esam kādi 8-9 cilvēki.
Tagad mēs piebraucam pie tās lielās laivas klāt, motors tai jau iet un laiva sāk jau kustēties, lai gan manas mazās laiviņas gals viņai pieskaras jau klāt, bet tās pārējās laivas jau pievedušas tik daudz cilvēku, ka tā laiva ir jau pilna un tie steidzas ar laivu atpakaļ, un laiva iet projām. Sieva mana paliek kliedzot uz laivas, un es palieku atpakaļ. Viņa aizbrauca un es paliku. Tad ar nākošo es arī tiku pāri.
Divas nedēļas vēlāk Upelnieku nošāva
Un tagad, tikko es biju pāri, tā Siliņš mani sameklēja un pirmais jautājums bija, kāpēc Upelnieks vairs tās telegrammas nesūta. Es teicu, ka ir tā, ka tās telegrammas nonāk krievu rokās, jo jau tajā pašā dienā, kad viņš tās pārsūta, latviešu štābs tiek bombardēts, un tas atkārtojas vairākkārtīgi, tātad tās telegrammas vairs netiek turētas noslēpumā. Tad uzreiz man Siliņš saka tā: “Kas tad tur ir ko slēpt?” Nu, bet es saku, ka kaut arī tas ir leģions, bet tie taču ir latvieši. Viņš teica, ka tur nekā nav ko slēpt, un līdz ar to mūsu sarunas pārtrūka.
Kas tālāk ir? Par to man grūti spriest. Tās ir manas personīgas domas. Un man to ir arī teikuši, ka tā kā angļi sastrādājās ar krieviem, tad angļi tās ziņas ir pārdevuši. Es par to nevaru spriest. Bet tikai tik daudz, ka tās ziņas tika nodotas Siliņam, un ja tās pašas dienas vakarā, un tas ir vairākkārt atkārtojies, ka to latviešu štābu bombardē, tad kaut kā krieviem tie Upelnieka ziņojumi, kuros bija ziņas par visu stāvokli Latvijā tajā vācu daļā, tie bija visi zināmi.
Tagad bija tā, ka Upelnieks tos ziņojumus vairs nepārsūtīja. Šinī gadījumā, ja krievi tos ziņojumus dabūja, tātad Upelnieks strādāja viņu labā. Tā iznāk. Krieviem Upelnieka vairs nevajadzēja. Un līdz ar to nav jāaizmirst, ka krievu aģenti strādāja kopā atkal ar vācu aģentiem. Divas nedēļas vēlāk Upelnieku nošāva.
Un tagad vēl viens otrs tā spriežot pēc grāmatas “Sveši kungi pašu ļaudis”, Biezā izdotās grāmatas, to ir vērts izlasīt, jo viņš savu grāmatu ir sarakstījis uz dokumentu pamata, ko viņš gadiem ir vācis. Un viņš uzdod visu, kur tajos dokumentos var ieskatīties. Jo bieži tās grāmatas, kas tagad tiek rakstītas, tiek rakstītas no sava viedokļa – kā es to vērtēju, bet viņiem nav dokumentu pamata. Jo man arī, tas viss, ko es jums stāstu, man nav dokumentu … tas ir tikai tas, ko es savā atmiņā esmu paturējis un kura arī pa šiem gadiem ir gājusi mazumā… Un Biezais runā daudziem tiem leģiona vadītājiem un organizētājiem par sliktu.
– Kas notika ar kureliešiem un kā jūs par to dabūjāt zināt?
– Nu mēs dabūjām zināt Zviedrijā no tiem pārbraucējiem, kas vēlāk pārbrauca, ka kurelieši ir izklīdināti un ka kapteinis ir nošauts ar dažiem virsniekiem. Braucieni jau vēl turpinājās, kamēr ienāca krievi. Līdz pēdējam turpinājās. Un tad tām laivām benzīnu deva zviedru valdība un tās laivas, tās bija latviešu laivas.
Doktoriem gan pie manis nekāda strādāšana nav
Mana sieva, tā kā viņa bija ātrāk, tad bija aizsūtīta iekšzemē, kādus 100 vai 200 kilometru attālumā no Stokholmas. Un arī mani tur aizsūtīja. Un tur bija viena dārzniecība, kurā es strādāju. Tur man gāja ļoti labi. Tā bija liela dārzniecība, milzīgi lielas siltumnīcas, un bija tāds joks, ka viņš taisīja vēl vienu jaunu siltumnīcu tas īpašnieks un bija viņa uzcelta, bet tikai stiklus vajadzēja salikt iekšā. Un šos stiklus lika divi zviedri, un viņi tur lielāko daļu pļāpāja. Un es turpat blakus tīrīju dārzā nezāles. Un es šad tad paskatos, ko šie tur strādā, un tas īpašnieka dēls noskatās uz mani un noskatās uz tiem cilvēkiem. Tad viņš pienāk man klāt un saka: “ Vai jūs būtu ar mieru tos stiklus salikt?” Nu, protams, mēs runājām vācu valodā. Es teicu, ka: “Es jau daru, ko jūs man lieciet.” Viņš vakarā tos zviedrus atlaiž un nākošā rītā iedod man ķiti un iedod tur speciālu nazi, un saka: “Mēģiniet likt tos stiklus iekšā.” Nu un es strādāju, cik jau nu varēju, un līdz vakaram arī biju padarījis tikpat daudz, kā tajā iepriekšējā dienā abi divi tie zviedri.
Tad vienā dienā tas īpašnieks nes man vienu vēstuli, doktoram Epneram… Un viņš saka: “Nu doktoriem gan pie manis nekāda strādāšana nav. Un tā vēstule ir no Stokholmas, un jums jābrauc atpakaļ uz Stokholmu.”
Un kas izrādās. Pārbraucot pāri, kad reģistrēja, kas katrs ir, es uzdevos, ka es esmu medicīnas bakteriologs. Un Stokholmas viena medicīniskā laboratorija meklēja kādu darbinieku, kas ir laboratorijā strādājis, ka viņiem vajadzīgs tāds. Un starp bēgļiem izrādījies, ka es viens pats tāds esmu bijis. Un līdz ar to man ir uzaicinājums, ka, ja es vēlos, es varu dabūt darbu. Uz tā pamata es tūlīt aizbraucu un sāku strādāt, kamēr es atstāju Zviedriju un aizbraucu uz Kanādu.
Zemūdeņu patvertnes Baltijas jūras krastā
Kādēļ uz Kanādu es braucu? Viens no austrumiešiem [no akadēmiskās vienības “Austrums”] strādāja zviedru Aizsardzības ministrijā. Un šī zviedru Aizsardzības ministrija izbūvēja tanī laikā Baltijas jūras krastā zemūdeņu patvertnes. Tur nav tas krasts kā mūsu jūrmalā tāds līdzens krasts, bet tādas stāvas klintis, kas iet tieši ūdenī iekšā vairāku simtu pēdu dziļumā un tur var kuģis piestāties klāt tieši pie klints, un tagad viņi urbjas iekšā tanī klintī, tad mazu gabalu iekšā tad pagriežas sānis un tad viņi atrodas 200-300 pēdu zem granīta klints. Tur jau var sviest bumbas virsū un nesasitīs. Nu un visus tos gadus viņi bija strādājuši 8 stundas dienā. Viņš saka: “Tagad mēs tiekam pat dzīti.” Un tie zviedru virsnieki, kas nu vada visu to darbu, tie ir izteikušies, ka visā drīzumā iespējams, ka sāksies jauns karš ar Krieviju. Nu un tā kā es biju jau 6 mēnešus cietumā bijis un kā politisks cilvēks es sapratu, ka arī krieviem es neesmu vairs patīkams. Es domāju tā, nevar zināt, vai Zviedrija izturēs to spiedienu jeb arī Zviedrijai, ja krievi nāks, var visādi gadīties, un lai nenokļūtu … krieviem rokās, tad mēs sarunājām, ka ir jāmēģina tikt pāri uz Ameriku. Es iesniedzu Kanādai lūgumu ar atļauju iebraukt, to atļauju es dabūju, un tā arī es aizbraucu uz Kanādu. Bet tas bija gandrīz tādā piespiedu veidā, citādi es būtu palicis Zviedrijā, man tur gāja labi tajā laboratorijā. Un man bija tās laboratorijas vadītāja apliecība, kuras man viņš izdeva līdzi un ļoti daudz tas palīdzēja arī Kanādā. Nu tas ir tā tik tālu.
Jaunībā – laikā, par kuru ir stāsts
Žanis Epners sarunā ar prof. Edgaru Andersonu AABS konferencei veltītā pieņemšanā, ko rīkoja “Austrums” kopā ar Igauņu akadēmisko organizāciju Toronto universitātes klubā 80. gadu beigās