Aicinām jūs ieklausīties laikabiedru atmiņās,

kas, stāstītas un ieskaņotas pēdējos gadu desmitos,

paver ieskatu svarīgākajā valsts pastāvēšanas argumentā – cilvēka dzīvē.

 

 

Neviens stāsts, neviens romāns nav tik patiess kā dokumentālā dzīve, kas nāk no paša tās radītāja bez rakstnieka starpniecības, uzskatīja Imants Ziedonis, veidojot Cilvēkarhīva atmiņu krājumu Latvijas Kultūras fondā. Nacionālās mutvārdu vēstures (NMV) pētnieki viņa iesākto turpina LU Filozofijas un socioloģijas institūtā, krājot izstāstītos un uzrakstītos dzīvesstāstus, kas ar savu patiesumu iegūst kultūras fakta vērtību. Nacionālais mutvārdu vēstures krājums veidots kopš pagājušā gadsimta, un tajā rodami jau 70.–80. gadu ieraksti. Tagad apkopots vairāk nekā četri tūkstoš atmiņu, starp kurām mums svarīgas ir arī citu Latvijā pārstāvēto tautu balsis. 

 

Atmiņu stāsti spēj personiskot vēsturi un vēsturiskot personisko pieredzi, kas, Ineses Zanderes vārdiem runājot, ir mūsdienu cilvēka morālās izdzīvošanas pamats. Stāstītas un rakstītas atmiņas ētiski un estētiski bagātina sabiedrību un caur konkrētu cilvēku skata prizmu stiprina demokrātisku, cieņas pilnu attieksmi starp dažādām sabiedrības grupām – paaudzēm un atšķirīgām pieredzēm. 

 

Dzīvesstāstu rādītājs piedāvā tautas pieredzes emocionālo sniegumu laikmeta kopainā: caur atsevišķo atklājot vispārīgo un vispārīgajā ļaujot saklausīt individuālo balsi. Avoti NMV krājumā ir personiski, tāpēc dzīvesstāstu paplašinātajā katalogā nav norādīti personu vārdi. Ja vēlaties uzzināt vairāk, lūdzu izpildiet krājuma lietotāja pieteikumu un, sazinoties ar krājuma pārraugiem, varēsit ar avotu iepazīties tuvāk.

 

Ceļvedis piedāvā arī plašākas atmiņu publikācijas. Tajās caur konkrētiem dzīves gadījumiem autors pats sniedzis izsmeļošu laikmeta vērtējumu. Saskaņā ar vienošanos atmiņu autora vārds atklāts arī video, foto un audio kompozīcijās.

 

Atmiņu stāstu nevar būt par daudz – tautas ceļš vēsturē met līkločus, aptver gan mikro, gan makro notikumus, attiecības ar varu, sadursmes, konfliktus un risinājumus, bezizeju un izvēles. Tikai sabalsojoties un nošķiroties, piekrītot un apstrīdot, atmiņu stāsti var sniegt izpratni par sabiedrības reālo, ne iztēloto vēsturisko pamatojumu. Esam stipri nevis ar uzvarām karos, bet gan ar izcīnītām uzvarām sevī, ar cilvēku dzīvēs pārvarētām grūtībām, aizstāvot vājāko un iestājoties pret netaisnību. Tikai apzinoties pretrunas, citādos viedokļus, uzskatu daudznozīmību, varam gūt īstu, ne iluzoru priekšstatu par nacionālās valsts pamatojumu cilvēkos, kuri ierakstīti katras dzimtas un visas Latvijas tautas vēsturē.  

 

Personiskotās vēstures atpakaļceļš sabiedrībā motivē nacionālo pašapziņu. Nacionālo pašapziņu stiprina gan atsevišķs, patiess dzīves atspoguļojums, gan lielāki vai mazāki personiskās vēstures apkopojumi. Tieši daudzveidīgie atmiņu apkopojumi rada nepieciešamību pēc dzīvesstāstu rādītāja, kas sakārto pieredžu daudzveidību laikā un telpā, nodrošinot ar hronoloģiskām, tematiskām, ģeogrāfiskām  norādēm.