VALERIANS VIĻČUKS (NMV-5)

Atmiņu stāstos Valerians Viļčuks atstājis liecību sava mūža centieniem pēc patiesības. Te ir tikai daļa no stāstītā, kas atklāj arī viņa rakstnieka talantu, kam gan nebija lemts piepildīties. Vienīgais Valeriana Viļčuka literārais darbs par Sīpolciemu izdzīvojis autora atmiņās. Tas bija veltīts viņa bērnības, jaunības un pirmo darba gadu pilsētiņai Viļāniem. Diemžēl Sīpolciems gājis bojā, tāpat kā citi autora sacerējumi un rūpīgi komplektētā bibliotēka. Atmodas gaisotnē Valerians Viļčuks dalījās atmiņās ar daudziem. Turpat 6–7 stundu garš ieraksts tiek glabāts Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā (NMV-5).

Savu dzīvesstāstu autoram vajadzēja uzrakstīt pašam. Viņa pirmie literārie mēģinājumi norādīja uz spilgtu satīriskas ievirzes talantu. Tomēr spēka gados dzīve to neļāva piepildīt. Mūža nogalē par nepārvaramu šķērsli kļuva zaudētā acu gaisma. Sniegtā atmiņu kompozīcija sākas ar epizodi, kurā autors stāsta par nupat notikušo nelaimi – akla cilvēka nevarību alkatības un ļaunuma priekšā. Autora dzīves kopskatā tas iegūst vispārinājumu. Pēdējos mūža gadus Valerians Viļčuks dzīvoja neredzīgo pansionātā, kur arī notika atmiņu ieraksts.

Autora runas savdabība izskan dažādos teicienos, gan gramatiski nepareizās formās (kā: zinat, saprotat, vajga, mūsus, burtnicu, astuņdesmit u. c.), gan aizguvumos no krievu valodas. Krievu valodu viņš pārzināja plašā diapazonā – no savu literāro simpātiju valodas bagātības līdz ieslodzīto slengam. Nesakoptais, brīvais valodas lietojums liecina par stāstītāja aizrautīgo dabu un tēlotāja spējām.

 

Valerians Viļčuks, dzimis 1910. gadā Petrogradā, miris 1991. gadā Rīgā.

Intervēja Māra Zirnīte 1989.–90. gados.

Kompozīciju veidoja Uldis Krasts.

 

Zēns no Sīpolciema

 

SATURS:

Kad zudusi acu gaisma

Dīvainie buržuji

Aizmirstie upuri

Stučkas vara Viļānos

Pāvila Rozīša protežē

Pašpalīdzības fonda vadītājs

Andreja Upīša redzeslokā

Tikšanās ar Raini un Aspaziju

Apcietināšana

 

 

 

 

 

 

 

Kad zudusi acu gaisma

 

Es biju iemidzināts, un es gulēju kā nāves miegā. Tik tad, kad jau nācu pie apziņas, saproties, skatos, kas tad te ir noticis. Bet viņi ir meklējuši kaut ko, saproties, domāja: nu tam večukam laikam vajaga būt daudz naudas. Pat man zem galvas, pat zem spilvena rakņājušies, saprotat. Nu, tad nu, neko viņi neatrada... Nu, ko viņi atrada – viņi atrada drēbes, atrada grāmatas, mākslas albūmus atrada. Man bija tāds retums – „Pasaules muzeji”. Man bija Ufici galerija Florencē, man bija Prado muzejs Madridē, Madrides muzejs. Man bija Luvra Versaļā, zinat, Parīze. Vesela virkne, vesela virkne. Retums, kur tad tie visi aizgāja... Man nav cilvēka, man nav, kas man palīdz.

Nu, es viņus pazīstu, viņi man tādi... Nu kas par radiem? Tās sievietes tēvs, kuru es nekad mūžā nebiju redzējis, vidējā māsa – tā mana Anniņa, sieviņa, kas ir Amerikā, saprotat. Un viņa jau ar saviem tiem radiem ar nekad nebija redzējusies. Tā ģimene bija Pirmā pasaules kara laikā palikusi Krievijā. Kad pārējie bēgļi atbrauca mājās, viņš noleca no vilciena pakāpiena, pamāja ar roku un palika Krievijā. Nu, izbaudījis visus tos labumus, – lāgerus un cietumus, un pēdējā karā piedalījies. Pēc kara atgriezies Latvijā. Rēzeknē aprecējās, un tā ir viņa meita. Domāju, ka trīs reizes Rēzeknē pārgulēju pie viņiem.

Mana Anniņa Amerikā kaut kur klaiņo, klīst. Nupat, vot, šogad palika piecdesmit gadi, kā es neesmu savu sieviņu redzējis. Piektajā augustā četrdesmitajā gadā, kā es no mājas izgāju, no tā laika es viņu neesu redzējis.

 

Dīvainie buržuji

 

Devītā novembrī, astoņpadsmitā gadā bija Vācijā revolūcija. Vācu armija sabruka, sāka atkāpties. Tad te nāca Sarkanā armija iekšā. Astoņpadsmitā gadā, astoņpadsmitā gada vēlā rudenī. Nu, jūs taču zinat, līdz gandrīz vai Liepājai. Pagaidu valdība tad jau glābās. Glābās Liepājā, pat uz kuģa glābās toreiz. Nu, un tad sākās tās atbrīvošanas cīņas, pamazām, pamazām. Un jau deviņpadsmitā gada vasarā nāca jau Baltā armija. Viņi jau no divām pusēm. Nāca igauņi mums palīgā. Pulkvedis Zemitāns. Un tad nāca tie vācu landesvēri. Bet poļi nāca palīgā. Izveidojās tā sauktās atbrīvošanas cīņas. Saprotat? Un visu deviņpadsmitā gada vasaru fronte turējās…

Te bija vienīgā vieta Latvijā – pie Pļaviņām, pie Gostiņiem, kur varēja dzirdēt vasaras rītos un vakaros triju guberņu gaiļus, kad trijās guberņās dzied gaiļi. Saprotat? Te, Aiviekstes labajā krastā, bija Ļiflandskaja guberņa, tas ir Vidzeme, Līvlande, pāri Daugavai ir Kurļandija, un šite, Aiviekstes keisajā krastā un Daugavas kreisajā krastā, tā ir Vitebskas guberņa. Saprotat? Trijās guberņās varēja dzirdēt, kā gaiļi dzied. Nu, vot. Pirmā Pasaules kara laikā, kad nopostīja visu Daugavas labo krastu, visu piecpadsmito gadu te bija fronte gandrīz līdz Rīgai. Te, Aiviekstes labajā krastā, bija baltie, kreisajā krastā bija sarkanie. Te bija Latvijas atbrīvošanās cīņas.

Nu, tad visu šito vasaru... Te jau Latgale bija, Viļānu apriņķis bija. Agrāk tikai pagasts, Rēzeknes apriņķis, bet viņi izveidoja to Viļānu apriņķi. Visas padomju iestādes bija… Un, kas tad notika, – tad notika šķiru cīņa. Revolūcija priekš kam bija? Lai buržujus iznīcinātu. Visu vasaru te no Aiviekstes krastiem, no kreisā Aiviekstes krasta, no Varakļāniem, Stirnienes, Atašienes, Barkavas, Gaigalavas, vot, no šitiem pagastiem veda cilvēkus. Pa zemes ceļu veda. Kādi buržuji? Kas tad tie cilvēki bija – Latgales zemnieciņi. Nu nav jau visi cilvēki vienādi, tāpat kā meža koki – mežā koki nav vienādi. Viens otrs bija logu slēģus nokrāsojis baltā krāsā, nu, lai glītāk izskatās. Viens otrs bija istabas galā ierīkojis mazu puķu dārziņu. Viens otrs bija sētu, sētiņu tādu iztaisījis. Nokrāsojis bija… Kas tad tie visi bija – tie visi bija buržuji un viņus vajadzēja iznīcināt. Kādus piecpadsmit kilometrus no Varakļāniem viņus dzina uz Viļāniem. Pie Viļāniem, pie Maltas muižas pāri pār tiltu, te, gar baznīcu, pagriezās pa Rēzeknes ceļu, tur bija Tomošunusa mājā čeka. Čekas priekšnieks bija Lapiņš. Un kādus soļus sešdesmit uz priekšu, otrā pusē, Locavu mājās bija cietumi. Tur dzina tanī cietumā iekšā.

Kritušie bija un daudz ievainoto. Un ievainotos veda te pa šito Rīga – Krustpils dzelzceļu un lādēja laukā – pa kreisi un pa labi.

Ā, bet vispirms par piecpadsmito gadu. Pirmā pasaules kara vasara. Tie cilvēki, kas te palika, viena daļa, kas nomira, tos atveda te uz mežu un apraka. Mēs aizsūtījām uz Krieviju to sarakstu ar visiem tiem, kas bija tur apglabāti iekšā mežiņā. Tie, kas bija izārstējušies, apārstēti, tie karavīri tika dzīti te no tās slimnīcas. Un viņi raka šautuvi. Ar tačkām, ar ķerrām. Zinat? Izraka tādu apmēram simtu metru garu, tādu ovālu laukumu, apaļiem galiem. Un tur bija tāda blindaža, kur slēpās tie trāpījumu uzrādītāji, kad notika šaušana. Tie krievu karavīri iztaisīja to šautuvi piecpadsmitā gadā. Citi tika apmācīti un gāja atpakaļ uz fronti. Tie beigtie tika apglabāti te, mežiņā.

 

Aizmirstie upuri

 

Kad mēs astoņpadsmitajā gadā atbraucām no Petrogradas, tad mēs kā jau bērni…Te ir jaunie kapi, vecaistēvs un vecāmāte te ir apglabāti. Paps mūsus tur atveda, parādīja, un ar to pietika – mēs paši, bērni, gājām uz tiem kapiem. Un ta mēs klaiņojām te apkārt. Un šinī mežiņā mēs atrodam daudz daudz krustu. Nu, tur varēja būt divi simti un trīs simti. Krusts, un tad tāda, burtnīcas lapas lielumā, tāda lapiņa: podporučiks Ivans Petrovičs Kozlovs, praporščiks Andrejs Petrovičs Ivanovs un tā tālāk. Saprotat? Nu, man toreiz bija... astoņi ar pusi gadi. Es sešu gadu vecumā jau lasīju. I krievu, papriekšu krievu valodā, vēlāk latviešu valodā. Septiņpadsmitajā gadā es jau Pēterburgā mācījos, nu, latviešu skolā, bēgļu skolā.

Nu, mēs atnākam mājās un stāstam papum, ka, vot, tur ir tādi krusti un uz katra krusta uzsista tāda tāfelīte. Tie ir tie, kas slimnīcā miruši. Ievainotie krievu armijas karavīri. Tie tur tanī mežā saglabāti. Paps mums iedeva veselu burtnicu – sarakstiet visu šito, tieši visu, tā kā katru, katrā rindā: nu, to uzvārdu, vārdu, praporščiks vai ierindnieks... Un tad paps šito te aizsūtīja uz Krieviju. Kur, kādai iestādei – nu, ko mēs, bērni, tur zinājām. Paps saka – tur tak ir bērni, kam tēvs kritis, kam sievas, kam ir vīri, brāļi, ģimenes locekļi. Nu, to darbu mēs izdarījām.

Nu, un tagad atkal karš turpinās. Visu astoņpadsmitā gada vasaru. Saprotat? Tas ir tas laiks, kad Stučkas valdība jau bija Rēzeknē. Te, Viļānos, ir sarkanie, Aiviekstes labajā krastā, tur, Zābera dzimtenē, tur bija baltie. Un ved šitos te „buržujus” un sadzen tanī cietumā iekšā. Citreiz nemaz nedzen cietumā. Bija tā šautuve. Un viņiem lika rakt tādas apaļas bedres, nu, atbilstoši tam, cik cilvēku ir. Mēs redzējām tieši, kad viņus dzina. Nu tā bija grupiņa, varbūt tur bija pieci, varbūt seši cilvēki. Mēs tajās priedītēs pagājām mazliet, apstājāmies. Tā mēs dzirdējām, redzējām, kā viņi ieiet tanīs šautuvēs iekšā. Tie paši cilvēki raka, tie paši, kurus šāva. Un cits noģērba mēteli, cits noģērba praķīti... Apaļu bedri izraka un uz malas viņus nostādīja. Un tad karavīri, tie karavīri, kas šāvēji, tie viņus apraka. Mēs gājām uz mežkaktu cauri tam mežam, un tad, kad nācām atpakaļ, jau bija krietni pēcpusdiena. Mēs redzējām samīdītas svaigas dzeltenas smiltiņas, tur bija apbērti tie cilvēki – tie, kurus nošāva tanī brīdī, kad mēs gājām garām.

Viss tas nebija noslēpums, visi Viļāni to zināja.

Vecos laikos nepiegrieza vērību. Tas bija apmēram ap divdesmito, kādu divdesmit trešo gadu – tie līķi sāka trūdēt. Tā kārta nebija bieza uzbērta, un izplatījās, zinat, tāds... Saprotat? Tad sūtīja zemniekus šķūtīs. Brauca ar zirgiem, tad no tiem pašiem vaļņiem ar ķerrām veda un bēra virsū zemes slāni. Kad sarkanie aizgāja, tūlīt pavasarī, divdesmitā gada pavasarī esot, tika dzirdēts, ka esot sievietes meklējušas savus tuviniekus. Nu, bet visu vasaru tur ir rakti, tur nu visu to laukumu vajadzēja pārrakt. Nezin, vai kāds ir atradis, vai nav atradis tuvinieku savu. Tur mētājās cepures, vot, sevišķi daudz tie tabakas maki. Mēs atradām tādas kastītes. Tabakas doze ar skaistiem tādiem zīmējumiem. Kalašas tur mētājās un cimdi, un šis un tas…

Viss tas laukums, nu var teikt – divas trešdaļas no visa tā garā gabala bija pierakts ar tiem cilvēkiem. Kādi trīs gadi vēlāk, kādi divi trīs gadi vēlāk, tad tur, tad par cik tā ir pagasta teritorija, te ir pilsētas robeža, tad pagasts deva tos cilvēkus, un tur bija daži ar zirgiem atbraukuši, bet viņi turpat no tiem valņiem ar sviešanu svieda, bija arī ķerras, ar ķerrām veda un bēra, bēra tādu paaugstinājumu, lai noslāpētu to, kas nāca no tiem, no tiem līķiem. Nu tas bija ap kādi divdesmit otro, trešo gadu, divi gadi vēlāk pēc tās šaušanas, varbūt trīs gadi vēlāk. Kad jau bija pagasts nodibinājies, tam pagasta priekšniekam tieši tas zemes gabals tika piešķirts.

Vēl dzīva ir Gertrūde, kā viņu sauca – Gertrūda… Viņai ir astuņdesmit astoņi gadi. Tad vēl Apars te dzīvo, Broņa nomira Jelgavā. Tie ir mani skolasbiedri. Saprotat? Mēs bērni bijām. Man šodien ir astoņdesmit viens gads, a toreiz man bija tikai astoņi ar pusi gadi. Dažs bija vecāks par mani, dažs jaunāks par mani. Nu, vot, tagad es saku, visi ir izmiruši, visi. Pagājšgad Broņu apglabājām, citi klīst pa ārzemēm, kur nu kurais…

Visi Viļāni to zināja, mēs mūsu mājā, mēs dzirdējām tos šāvienus... Mēs tak, bērni, tur skraidījām un kā futbola bumbas dauzījām tās cepures un kalašas… Tagad, gadi četri atpakaļ, pieci, es aizbraucu uz Viļāniem. Nu, es katrreiz aizeju pie sava vectēva, pie vecāsmātes tur uz kapiem. Nu es nāku pa šito te Saules ielu. Tas ir manis dotais nosaukums – es četri gadi strādāju tajā Viļānu pilsētas valdē – pēc pamatskolas beigšanas. Nu, tagad es aizeju uz tiem kapiem, man ir ziediņi, es eju uz to ezeriņu mežā, un viena sieviete gar to ezera krastu staigā. Viņa man krievu valodā, lai es pastāstu par Viļāniem, jo es teicu, ka esmu vecākais iedzīvotājs. Nu, es saku: „Vot, tie ir vecie kapi, un šitie ir jaunie kapi. Astoņpadsmitajā gadā, kad mēs no Krievijas atbraucām, te jau bija, krietni labs klāsts jau bija.” A viņa man saka tā: „Kādi tur vecie kapi, mēs te senkapus atradām! Nu tur, kur tā šautuve. Mēs esam atraduši senkapus.” Es viņai saku: „Parušinājieties drusciņ tā rūpīgāk senkapos un tad jūs atradīsat septiņpadsmitā gadā Pēterburgā noorganizētās gumijas fabrikas Треугольник kalašas. Tās ir kalašas ar sarkaniem tādiem, sarkaniem trīsstūra zīmogiem. Tādas kalašas tur pilns mētājas, šitie senkapi ir radušies tikai astoņpadsmitā gadā.” Un es viņai izstāstīju šito „senkapu” vēsturi.

Izrādās, ka viņa ir vēstures skolotāja. Par to neviens tur nekā nebija runājis. Drīzā laikā uzradās buldozeri, veda ar ekskavatoriem zemi projām no turienes un veda tur klāt zemi, uzbūvēja garāžas. Tagad tur ir garažas. Saprotat? It kā te nekas nebūtu noticies. Stāstu vienam un otram, trešam un daudziem. Un nereaģē nekā. Arī tas muzeja direktors.

Nu jau sen varēja uzrakstīt tādu rakstu, sludināt, lai piesakās, lai paziņo, kuriem cilvēkiem, kurām ģimenēm vai tēvu, vai vecotēvu, vai brāli aizveda deviņpadsmitā gada vasarā. Saņēma ciet un aizveda, aizveda uz Viļānu pusi. Katrā ziņā būtu atraduši, bet tagad vairs nav starp dzīvajiem arī tie tuvinieki. Tāpēc es saku, man tas dikti sāp, kad runāju, prasīju, lūdzu nu vienam, otram… Neviens ausis nekustina. Tagad jau izsmelto ūdeni nevar vairs sasmelt. Varbūt, ka kāda ģimene vēl ir, kas atcerās, kas atcerās to, ka bija tādi, tādi laiki, bija tādi notikumi, ka kādu no ģimenes ir aizveduši un, un kā ūdenī iekrita, varbūt tas, tā kauliņi tur balinājas šodien. Tagad jau tur garažas virsū ir.

 

Stučkas vara Viļānos

 

Jā, toreiz uz to cietumu bija atvesti no Varakļāniem četri cilvēki. Mans paps tur gāja, runāja, cīnījās un izpestīja viņus no nāves. Tie bija – mācītājs Āboltiņš ar savu sievu un bijušā krodzinieka Beitmaņa sieva ar meiteni. Tai meitenei bija... apmēram vienā vecumā ar mani. Viņi pie mums pārgulēja kādas divas trīs naktis, pēc tam tētis dabūja zirgu. Un vēl bija viena skolotāja – Zvīdriņa, Varakļānu vidusskolā strādāja. Un, kad es kādreiz Varakļānos gadījos, viņa vienmēr ņēma manu roku savās: „Man ir jums jāpateicas par jūsu tēti, ka jūsu tētis mums deviņpadsmitajā gadā izglāba dzīvību.”

Jā, tēvam izdevās. Šitanī čekā, Tomošunusa mājā, strādāja Lapiņš. Čekists. Un te bija tas cietums un pagasta valdē bija refkoms, revolucionārā komiteja. Tur strādāja Teodors Nete, kura vārdu tagad daudzi pazīst. Tagad Viļānos ir Netes muzejs, un Netes meita ir bijusi vairākas reizes Viļānos. Un Nete dzīvoja tur, Sīļu mājā, ar savu māti un mazo brāli Gustu. Tas Netes brālis Gusts bija mans draugs. Mēs pie Sīļa kundzes gājām medu pirkt, tā es ar to puiku sadraudzējos. Un tas Nete bija paņēmis strādāt refkomā arī Jānīti Viļčuku, mana tēva brālēnu. Saprotat? Un tas Nete viņu piedabūja, lai viņš stājas partijā, tad nevajadzēs uz fronti iet. Manam tētim kaut kur vajadzēja strādāt. Un, redz, tas Mīzaiņu Jānītis, tas mana tēva brālēns, bija viņu tur ieskaitījis darbā kā remontu pārzini. Manu tēvu, jā. Refkomā, teiksim, nevar atslēgu atslēgt, vai salauzta atslēga, vai izsit logu, vai tur krāsnei dūmi nāk. Refkomā, čekas mājā, tai cietumā. Saprotat? Tad aicināja manu tēvu, vot, viņš, kad bija vajadzīgs, varēja paņemt citus strādniekus palīgā. Visus remonta darbus pārzināja.

Atceros, kā ar to Neti bija iepazīšanās. Mēs bijām dārzā, strādājām. Atnāk, atnāk divi: nu, oi, Mīzaiņu Jānīti es pazīstu, otrs – viens onkuls ar tādām apaļām brillēm. Tādas apaļas es nebiju redzējis. Paps mani pasauc: „Aizskrien uz istabu! Aizej, pasaki mammai, lai mamma uzliek samovāru.” Saprotat? Es mammai saku: „Atnāca Mīzaiņu Jānītis vēl ar vienu onkuli.” Tas bija tas Teodors Nete.

Nu, un tad mans paps redzēja, ka šitos atveda uz cietumu – to Beitmaņa kundzi ar mazo meitenīti. Tie bija lauku ļaudis no pierobežas. Es saku, tur bija Barkavas pagasts, no Meirāniem bija, no Stalidzāniem bija, no Stirnienes, no Atašienes un tur no, no tās puses. Nu, vot, pazīstamie papum gadījās tie varakļānieši – tas mācītājs, tā skolotāja. Tā skolotāja vēl tam Jānītim tāda kā radiniece. Un tad paps gāja pie tā čekista Lapiņa un runāja: „Šitos cilvēkus…” Un tad viņi tur strīdējās. Paps jau zināja, stāstīja par Pēterburgu, par revolūciju. Viņu ievēlēja Pēterburgā, ne pašā pilsētā, aiz pilsētas, kur bija kazarmas. Tur mans paps dienēja, un tad, redz, viņš bija ievēlēts kā deputāts no tā bataljona, no karavīriem... Paps ar to Lapiņu runāja visu nakti: „Es šos cilvēkus pazīstu, viņi ir godīgi cilvēki, viņi ir gaiši cilvēki, viņi nekad nevienam nekā slikta nav darījuši. Par ko viņus kā noziedzniekus ved?” Uz rīta pusi tas čekists, tas Lapiņš ir uzreiz pateicis: „Nu, iesim !” Paps tīri uztraucies, domājis, ka varbūt viņu arī aizvedīs un iebāzīs cietumā. „Kā viņus sauc?” tas Lapiņš prasa. „Nu, ir Beitmaņa kundze ar savu mazo meitu. Tas otrs ir mācītājs Āboltiņš, un tā ir skolotāja Zvīdriņa, Antonija Zvīdriņa tā ir.” Un tad izlaida ārā. Un tad paps atveda viņus uz mūsu māju. Kādas divas vai trīs dienas dzīvoja, tad paps aizgāja uz Ūgrenieku sādžu, atbrauca tas Tūču Kazimirs ar zirgu, un tā viņi aizbrauca uz Varakļāniem.

Refkomā kopā ar Neti – tur jau vēl citi štati bija, tos citus es nezinu.

Astoņpadsmitā gada vēlā rudenī vācieši aizgāja, un tūlīt ienāca krievi. Es jau, es jau tai laikā dabūju krievu skolā iet –Viļānos. Šabeļštoka, žīdene – bija viena skolotāja. Otra bija Darja Nikolajevna Tuča. Viņa vēlāk apprecējās ar latgalieti. Mēs, puikas, dabū zināt, ka, vot, stacijā Pirmā maija svētki. Nu, kas nu par svētkiem – mēs pa tīrumu taisni, pa grāvja malu, tur tāds novadgrāvis liels no vecajiem laikiem. Aizskrienam tur – nekā nav. Staigājām, vēl projām neejam. Ā, dzird, ka cilvēki tur iet. No Rēzeknes puses atbrauc viena lokomotīve. Atbrauc lokomotīve, un divas platformas. Divas platformas, tur daži cilvēki sēd, citi bija karavīra drēbēs, citi bija tā – strādnieku drēbēs. Nu, apstājas uz sliedēm tā platforma. Nu, mēs, kā jau bērni – staigājam apkārt un skatāmies. Nu, sameklē krēslus, atnes tur vienu, divus krēslus uz platformām. Vaļējās platformas – tur atsēdās viens vīrietis, nolika to kāju pār kāju. Un ermonika viņam bija, viņš sāka spēlēt. Un ar to apakšējo kāju viņš visu laiku šitā sit. Es skatos un nevaru saprast – viņš spēlē labi, smuki spēlē, mums patīk, bet kāpēc viņš to kāju, vot, šitā te sit. Nu, vot, un tad viņš tur nospēlēja vienu tur kaut kādu Korobočku, nospēlēja šito, krievu dziesmas vēl kaut kādas. Un – svētki beigušies! Stipri vīlušies bijām, mēs jau gaidījām lielākas lietas, bet nekas tur vairāk arī nenotika. Tās ir deviņpadsmitā gada ainavas. Agrāk tādas es nebiju redzējis.

Nu ir deviņpadsmitais gads atkal, saprotat. Un tagad nu jau fronte tuvojas, tā dārdoņa, lielgabalu šāvieni biežāk un biežāk. Nu jau taisās tie sarkanie mukt projām uz Krieviju. Jānītis ar taisās. Jānītis jau kādreiz studēja Maskavas universitātē, vēl pirms revolūcijas. Atceros, reiz paps, runājoties ar Mīzaiņu Jānīti, tā uz galda rāda – nu, redziet – nu parādat savas baltās rociņas, parādat! Nu, kurš var strādnieku vārdā runāt vairāk. Kāpēc man ir tādas tulznas, kāpēc jums tādas baltas rociņas? Es laikam vairāk varu runāt par strādniekiem. Saproties, un tādā pašā garā viņš runāja ar to čekas priekšnieku Lapiņu. Paps bij nobijies, kas tagad būs, bet tas Lapiņš jau zināja, ka tas Jānīts, kas strādā, kas strādā refkomā, ka tas ir mana tēva brālēns.

Viņš jau gribēja iet līdzi sarkanajiem uz Krieviju, tas Jānītis. Bet tā Jānīša mamma, tā tante Tekla teica: „Tu, dēliņ, mani kapā iedzīsi, es neizturēšu. Tu nekā slikta neesi darījis nevienam, paliec, paliec, un tevi neviens neaiztiks.” Bet tā nebija. Kā divpadsmitā janvārī divdesmitajā gadā ienāca baltie, tā staigāja pa istabām karavīri. Ienāk pie mums: „Vai vīrieši ir?” Paps saka: „Vesels pusducis.” Mēs bijām seši puikas un paps jau septītais vīrietis – vesels pusducis. Kāds bija paziņojis, ka tur „Mīzainēs” ir viens komunists, kas strādājis refkomā. Un tad tie jātnieki aizjāja uz „Mīzainēm” un saņēma Jānīti. Un tad viņu ar vilcienu aizveda uz Rīgu. Un ta viņš bija centrālcietumā, ta viņš bija saaukstējies, dabūjis plaušu karsoni. Bet viņu palaida no cietuma vaļā, viņš atbrauca atpakaļ uz Viļāniem. Bet, kāda tā medicīna bija, kādi tie dakteri – Jānītis nomira.

Ja jau viņš centrālcietumā nebūtu saslimis... Viņam jau bija līgava. Tā līgava vēl šodien ir dzīva. Viņai ir kādi astuņdesmit trīs gadi. Viļānos dzīvo. Antonija. Tagad viņai ir cits uzvārds, viņa apprecējās.

Toreiz Valmierā bija nodibināta tāda koncentrācijas nometne. Pulkvedis Bankins bija tās nometnes priekšnieks, komendants. Pulkvedis Bankins. Es ar to Bankinu biju Sibīrijā kopā. Saprotat? Tur viņš arī palika. Tas Bankins. Un vēl mans onkuls, mana tēva māsas vīrs Pēteris Sprūdžs, arī bija aizsūtīts uz to, uz to Valmieras nometni.

Pāvila Rozīša protežē

 

Uz Viļāniem bija atbraucis revidents Sausvedis-Sausais no Latvijas Pilsētu savienības. Viņš man teica: „Jums jābrauc uz Rīgu, Rīgā ir Raiņa ģimnāzija, Rīgā ir tautas augstskola.” Viņš mani drošināja, lai es braucu uz Rīgu, viņš mani iekārtos darbā. Un tad es nebēdāju, ka mani tur aizdzina projām no tiem Viļāniem. Redz, tur bija piecpadsmit domnieku. Un Latvijā nebija daudz tādu pašvaldību, kur sociāldemokrāti būtu bijuši vairākumā. Nu, Valmierā bija, saprotat? Valmieru uzskatīja toreiz par sarkano Valmieru. Mums no piecpadsmit domniekiem bija jau septiņi. Un viņi baidījās, ka tajā Sīpolciemā mēs, sociāldemokrāti, varam nākt pie varas. Kad es strādāju tanī kancelejā, es redzēju, kā saimnieko. No nabaga plēš vairāk nekā no tā bagātnieka. Saprotat? Galvenokārt nodokļu ziņā. Un visa tā politika bija tāda stipri šķiriska. Un man tas sāpēja, es tur tā cīnījos. Tāpēc bija jāiziet. Es jau tur varētu visu mūžu nodzīvot – tanīs Viļānos, tanī Sīpolciemā. Bet tad es atnācu uz Rīgu. Iestājos tūlīt Raiņa ģimnāzijā, vēl bija Lieknis, direktors. Nu, vot, Vilis Lācis, Meinhards Rudzītis, šitas Folmanis Žanis, tas Žanis Grīva – tie ir mani skolas draugi Raiņa ģimnāzijā.

Seminārs notiek. Novele. Tas Pāvils Rozītis ir lasījis ilgāku laiku par to, kas ir novele, kā jābūvē novele. Noliek man priekšā papīru. Jāraksta novele. Es no tā sava Sīpolciema paņēmu dzīvu figūru, dāmu komitejas priekšnieci. Uzrakstīju to noveli „Dāmu komitejas priekšniece”, nu sēžu. „Vai vēl nevajag papīru?” Es saku, lai dod man vēl. Un tagad es rakstu otru noveli. Papriekšu es uzrakstu “Sarkanais karogs” to virsrakstu, vēlāk pārsvītroju un uzrakstu „Prieks censties”. Krievu ķeizara armijā, kad virsnieks uzlielīja karavīru, tad bija karavīram jāatbild: „Prieks censties!” Saprotat?

Noveles varonis tiek Iekšlietu ministrijā par sevišķu uzdevumu ierēdni. Kas bija sevišķu uzdevumu ierēdņi vecos laikos? Tie bija tādi cilvēki, valdībai tuvu stāvoši cilvēki, kam nekas nebija jādara, tikai jāsaņem nauda. Tad nu es tajā novelē parādīju, ka šitas ierēdnis ir atbraucis uz Rīgu, viņš te iepazīstas ar Rīgu, staigā, braukā pa to Rīgu, iekāpj tramvajā, Sarkandaugavas tramvajā iekāpj. Viņš ir aizbraucis līdz Mīlgrāvim, staigā pa to Ķīšezera kanāla malu, uzreiz ierauga vienu kuģi, kam mastā sarkans karogs ir uzvilkts. Saprotat? Viņš ir aizsargs, tas puisis, lauku saimnieka dēls. Viņš sameklē telefonu un izsauc ugunsdzēsējus, izsauc policiju, sabrauc mašīnas. „Kas te par lietu?” – „Nu, kā, vai tad jūs neredzat? Sarkanais karogs!” Bet tas ir naftas kuģis. Un tādiem, vot, ugunsnedrošiem, tiem vienmēr ir ostā sarkans karogs, ka tur tuvumā nedrīkst pīpot, nedrīkst sērkociņu uzraut, tāds brīdinājuma signāls. Saprotat? Nu, vot, tad šo puisi aizved uz to policijas iecirkni. Viņš parāda savu darba apliecību, viņš ir Iekšlietu ministrijas sevišķo uzdevumu ierēdnis. Iecirkņa priekšnieks atvainojas, roku pie cepures, un ar to tā lieta beidzas. Tās ir noveles beigas.

Tā otra novele “Dāmu komitejas priekšniece” ir no Sīpolciema dzīves, ka tas priekšnieks apprec to meitenīti, kas savā laikā ir mācījusies pie tām skolotājām. Tās skolotājas – Liniņa, Millere un Reimane, viņas visas meta aci uz to policijas priekšnieku. Sirsnīgs, interesants cilvēks, te manā mājā viņš dzīvoja – dzīva persona, dzīvs cilvēks tas ir. Saprotat? Un viņš apprec skolnieci. Nu viņas visas trīs nodibina vienotu fronti, bet tur nekas vairs nav līdzams – apprecējies, apprecējies priekšnieks ir. Tā “Dāmu komitejas priekšniece”. Un tad nāk tas latviskums, un tā tālāk toreiz. Daudz jau to tad bungoja. Un viņa lasa referātus, kā jau dāmu komitejas priekšniece – par dzīvo spēku, par latviešu tautu, tautas varenību, un tā tālāk. Un viņa izsauc dakteri, lai steidzami dakteris atbrauc, un izrādās, ka viņa gaida pati bērniņu, un viņa tam dakteram lūdz, lai dara visu, ka tas nedrīkst notikt. Saprotiet? Nu, negrib, lai tas bērniņš nāk pasaulē, un tā tālāk. Tāda ir tā “Dāmu komitejas priekšniece”.

Nu, es uzrakstīju tās noveles un atstāju. Bija pagājis mēnesis vai vairāk, meklē mani Rozīša literatūras studija. Nu, es uzeju augšā: „Ā, te tas vainīgais!” Un tad Rozīts saka tiem saviem klausītājiem, kurus viņš par noveli visu laiku ir dresējis: „Te ir īsta novele.” Viņš saka: “Jūs tak esat uzrakstījis latvisko “Unteru Prišibajevu”.” Es saku: “Es esu Čehovu lasījis, daudz lasījis Čehovu, bet Prišibajevs man nav gadījies.” – „Nu, šitas ir klasisks Prišibajevs.” Saprotat?

Un tad mēs ieejam Rozīša kabinetā: „Vai jūs nebūtu ar mieru strādāt kādā laikrakstā?” Nu es saku: „Es jau tā šo to latgaliešu laikrakstos esu strādājis, tepat arī Rīgā kaut kur.” – „Es jums iedošu vēstulīti, aizejiet uz “Jaunākām Ziņām”, sameklējiet Nikolaju Šiliņu.” Jā, starp citu, viņš ieliek zīmīti aploksnē, bet neaizlīmē. Nu, man jau ir liela ziņkāre, es izņemu to zīmīti ārā un lasu: „Sveiks, Koļa! Tu man kādreiz prasīji, vai negadās starp audzēkņiem tāds, kam veiklāka spalva. Man liekas, ka te var iznākt lietaskoks.” To raksta tas Rozītis Šiliņam.

Nu, Šiliņš – viņš man iedeva divas tēmas, lai es uzrakstu par Rīgu tepat kaut ko. Es uzrakstīju, viņš izlasīja: „Jā, jūs varēsiet strādāt pie mums.” Trešajā stāvā tajā Kaļķu ielā. Kreisajā pusē man Pēteris Grūbe, labajā pusē Šiliņš. Un kaktā, tumšā kaktā, aiz stikla sienas Akuraters Jānis strādāja. Saprotat? Es dzīvoju Pārdaugavā, mēs ar Akurateru katru rītu nācām kopā uz darbu.

Tā es nokļuvu tur “Jaunākās ziņās”. Tā arī ar Akurateru sadraudzējos.

Es turpināju strādāt un rakstīt. Galvenokārt tādi literāri gabali... Alberts Sprūdžs –bija tāds jauns latgaliešu rakstnieks. Tam iznāca grāmatiņa „Asaru liekņa”. Nu, vot, es devu tādas recenzijas. Arī par Atspulgu, vēlāk tāds Atspulgs bija, Pēteris Atspulgs. Tam “Dzīres” – vai kā bija tas krājums, par to es uzrakstīju. Šo un to. Tā sakot, piepelnījos drusciņ. Pastāvīgā darba vieta man bija celtransā. Bez manis neviens netika uz ārzemēm. Kas brauca uz ārzemēm, es izrakstīju ārzemju valūtas čekus. Nu, valūta jau toreiz bija ierobežota, bez atļaujas varēja ņemt līdzi divi simti latu. Ja vairāk – tad vajadzēja valūtas komisijas atļauju... Un tad svētdienās es braucu ar tūristu vilcieniem. Un te, starp citu, Krievijas rakstnieku delegācija atbrauc, piezvana, lai atsūta kādu cilvēku, kas krievu valodā var pastāstīt par Rīgu, par Latviju. Ta mēs trijās vieglajās mašīnās braucām uz Siguldu. Toreiz bija Vsevolods Ivanovs no Maskavas, bija... aizmirsu tos uzvārdus. Siguldas rakstnieku pilī mums bija tās pusdienas, un es viņiem krievu valodā deklamēju Oņeginu no galvas.

Es jau ļoti labi zināju, kas tur Krievijā ir, visu zināju. Te jau bija arodbiedrības ekskursija aizbraukusi uz Krieviju, tad sportisti bija braukuši... Un tur tak dzīvoja manas mammas māsa, tanta Marija dzīvoja. Kad mēs nopirkām viņai tādas kleitas, drēbes aizsūtījām, tad viņa mums atrakstīja: “Es tak nevaru tādas kleitas mugurā ģērbt, par ko mani uzskatīs, par ko mani turēs? Man vajag vienkāršu – kaut kādu katūnu.” Mēs sarakstījāmies ar to tantu Mariju. Ta es visu zināju smalki, kas tur Krievijā ir.

 

Pašpalīdzības fonda vadītājs

 

Redz, kad es mācījos vēl Raiņa ģimnāzijā, tas bija trīsdesmit otrais gads, tad Amsterdamā notika Vispasaules pretkara kongress. No Latvijas tur piedalījās Meinhards Rudzītis. Viņš arī mācījās Raiņa ģimnāzijā. Neviens viņu nedeleģēja, neviens viņu nebija sūtījis, bet viņš uz savu roku bija aizbraucis uz to Amsterdamas pretkara kongresu. To kongresu rīkoja Romēns Rolāns un Anrī Barbiss, divi franču rakstnieki. Nu, tur brauca visi: Anglijas skauti tur brauca, no Indijas brauca, no visām malām. No oficiālās Latvijas, pa kādām citām durvīm bija ielīdis Kārlis Ducmanis, Latvijas senators, Hāgas starptautiskās tiesas loceklis. Tā ka no Latvijas bija divi delegāti – Meinhards Rudzītis un Ducmanis Kārlis. Pēc tā kongresa, kad Rudzītis bija atgriezies... Raiņa ģimnāzijā bija kādi pieci, seši komunisti. Skolēni, saprotat? Tas Krigižļāvja, Žanis Grīva, īstajā vārdā Folmanis, divi brāļi Rožkalni, Oto Zanders, nezinu, vai viņam ir kas kopējs ar šito Ojāru Zanderu. Oto Zanders bija, Ernests Sprūdžs. Viņš beidza studijas kā dakters, vēlāk lādēja tos komunistus. Un Valdmanis vēl bija, Grīnbergs...

Un skolā mums bija pašpalīdzības fondi – lielais pašpalīdzības fonds un mazais pašpalīdzības fonds. Es biju tā mazā pašpalīdzības fonda, kā to lai saka, direktors, ja. Pēc gadiem, kad es, vienreiz Mežaparkā satiku Žani Grīvu, viņš ar sievu bija, es viņam saku: „Zini, Žani, man vēl ir tavi lūgumi, ko tu Raiņa ģimnāzijā sniedzi dēļ pabalsta, un mana rezolūcija ar sarkanu zīmuli – izsniegt vienreizēju, neatmaksājamu pabalstu – četrdesmit lati.” Žanis: „Ja gribi, es tev varu atdot!” Kad piegājām pie vasarnīcas, sieva iegāja, viņš saka: “Tu būtu, vells, mēlē labāk iekodis, ko tev tādas vecas muļķības atcerēties?” Viņam nepatika, ka es sievas klātbūtnē to atgādināju.

Mūsu draugi, es saucu tos komunistus “mūsu draugi”, bija ierosinājuši Meinharda Rudzīša referātu, publisku referātu. Redz, mēs paši izplatījām biļetes, no ienākumiem mēs varējām izsniegt pabalstus. Un siltēdināšanu – pusdienām. Es pats kādreiz braucu uz Mežaparku, braucu pie Skalbes, aicināju Skalbi, aicināju Angeliku Gailīti, kuri nāca pie mums uz tiem sarīkojumiem. Un nu ierosina, lai Rudzītis stāsta publiskā izrīkojumā mūsu skolas zālē. Tas jau saprotams, ko viņš runās.

Direktors Lieknis saka man: „Ja jūs apņematies koreferātu pēc tā Rudzīša referāta, tad es piekristu.” Nu, mums jau tur notika debates, diskusijas, referāti svētdienās, visādākas tēmas mums bija – literāras tēmas, arī tādas pārāk gudras, kur paši nesapratām visu, par ko mēs diskutējām... Rudzīša referāts bija par to, ka mūsu draudzīgā kaimiņvalsts ir jaunu, laimīgu dzīvi uzcēlusi, gaiša nākotne stāv priekšā, kapitālistiskajai pasaulei jāiet bojā, un tā tālāk. Tagad man jākāpj, es no redakcijas biju dažas krievu avīzes paņēmis līdzi. Redz, redakcijas jau apmainās ar ārvalstīm. Tad es sāku to savu stāstījumu: „Nu, man ir grūti runāt par to Amsterdamas kongresu, es jau tur tanī kongresā nebiju, tikai tik daudz, cik es zinu no radio, no preses. Bet referents jau stiprā mērā atviegloja manu uzdevumu. Viņš nemaz par to kongresu nerunāja, mēs jau dzirdējām, par ko viņš runāja. Nu, kaimiņvalstī es ar neesmu bijis, bet es ļaušu pašai kaimiņvalstij par sevi stāstīt.” Un es ņemu vienu krievu avīzi no portfeļa.

„Redziet, kāds raksts – Koļa Petrusovs par sekmīgu pamatskolas beigšanu saņēma apbalvojumu – koka penāli. Vēl kāda Nataša, kāda skolniece par sekmīgu pamatskolas beigšanu bija saņēmusi godalgu – pāri buraudekla kurpju.” Es saku: „Ja mūsu pamatskolniecei, kas beigusi sesto klasi, uzdāvināsim lupatu tupeles, čībiņas, viņa apvainosies. Mūsu bērni gaida jau, ka rokaspulkstens būs vai kāda cita vērtīgāka lieta.”

Nu, pret mani tagad tāda reakcija, ka es esu reakcionārs. Kaut gan citā reizē uz mani skatījās tā šķībi, it kā par komunistu gandrīz vai turētu. Mēs mazā pašpalīdzības fondā skatījām tos iesniegumus, kur raksta tie skolēni par saviem dzīves apstākļiem. Bija tāda Elza, Elza Griķis. Viņa bija aizsardze, viņa piektā aizsargu pulka virtuvē strādāja, kartupeļus mizoja, traukus mazgaja. Un tā tie citi sociāldemokrāti – Žanis Gruntāls un Ansons pretojās: „Viņai nevajag, viņa ir aizsardze.” Es saku: „Mīļie draugi, par to, ka viņa ir aizsardze, vai tie tur Oškalni ir komunisti, par to jūs varat citā vietā, citā reizē runāt. Šeit ir pašpalīdzības fonds. Ir tikai viens kritērijs – vai viņš ir trūcīgs, vai viņam nav dzīvoklis vai gultas vieta pusgadu samaksāta. Mēs uz to te skatamies!” – „Ā, tu velc uz komunistu pusi!” Un tā tālāk...

Mūsu klasē tikai viens skolēns maksāja skolas naudu. Tā bija Latvija Kuršinska, Andreja Kurcija meita. Visa klase bija atbrīvota. Nu, tiešām, kāds arī varētu samaksāt, bet visi bija atbrīvoti. Un vēl pabalstus un vēl siltēdināšanu deva. Tā publika bija raiba. Bija arī daudzas mammas, kurām bērni jau gāja skolā, viņas nebija vidusskolu beigušas, tamdēļ mācījās, lai saviem bērniem varētu palīdzēt.

 
 
 
 
 
 
 
 
 

Viļāni 1920.-30. gg.

Foto no Viļānu novadpētniecības muzeja

Andreja Upīša redzeslokā

 

Trīsdesmit otrajā gadā es biju kara dienestā. Sestā jūras kājnieku pulkā. Un vienreiz bija pie mums Andrejs Upīts. Tur tāda literārā sekcija bija noorganizējusēs. Upīts kopā ar sievu bija atnākuši. Pa trepēm kāp augšā, kreisajā pusē stāv skolotāji visi. Un labajā pusē, te, ir tāda skolēnu grupiņa. Un es karavīru formā te tajā skolēnu grupā. Upīts sasveicinās ar tiem skolotājiem, tagad ierauga mani. Upīts sper divus, trīs soļus un dod man roku: „Kā ta jūs, diviem kungiem kalpojat?”

Tad tas Grīva man prasa: „Kā, vai tu esi pazīstams ar Upīti?” Es saku: „Jau no pirmās dienas, kad es atbraucu uz Rīgu.”

Kad es atbraucu uz Rīgu, tad Belkovskis mani aizveda pie Upīša, iepazīstināja. Upīts dzīvoja Avotu un Ģertrūdes ielas stūrī. Kurcijs dzīvoja te pie Marijas ielas ar Paulu Baltābolu vienā numurā. Ar Kurcija meitu Latviju kopā gājām uz skolu, kopā nācām mājā. Kurcijs bija par mani stāstījis Upītim. Belkovskis arī – esot tāds jauns puisis, interesējas par literatūru, kaut ko raksta.

Pie Upīša mēs jau braukājām uz Skrīveriem, vasarā viņi dzīvoja Skrīveros. Jā, es jau Upīti tiku lasījis. Citu skolotāju man nebij. Bet viņš man ieteica šito Konrādu Ferdinandu Meijeru, zinat, šveiciešu to novelistu. Jā, starp citu, man palika iespaids no Upīša, ka viņš nelasīja citus autorus. Gribēju runāt ar viņu par Flobēru, par Mopasānu, par brāļiem Gonkūriem, man bija tie franči tādi mīļi. Bet viņš centās apraut, tā saīsināt. Upīša acīs gudrākais cilvēks bija Andrejs Kurcijs. Nu, viņš taču Jēnas universitāti jau bija beidzis, Kurcijs. Upīts Kurciju dikti augstu vērtēja. Un profesoru Švābi. Bet kaut kā Upītim bija, es nezinu, vai drīkstu teikt, – tāds kā zooloģisks naids pret Aspaziju un šausmīga skaudība pret Raini...

Es jums tādu mazu noslēpumu pateikšu – es pa drusciņam arī piepelnījos ar diplomdarbiem. Brīvtiesisma domas evolūcija, tas pats Rainis, tad Sakšu Morics, vēl šādi tādi diplomiņi, saprotat. Jā, starp citu, viens ir dabūjis zelta medāļu diplomdarbu sacensībā. Nedrīkstēju to nemaz stāstīt, tā nesmuki izskatās... Viens, kas man patika pie Upīša, viņš nekad neteica: „Es esu uzrakstījis, es esu tēlojis, es esu radījis.” Bet: „Es esmu mēģinājis.” Upīts vienmēr teica, ka viņš ir mēģinājis. Saprotat? Bet tā pa īstam mēs pirmo reizi tikāmies tad, kad man bija jau divdesmit seši gadi.

Arī Niedri Belkovskis aizveda pie Upīša. Tas bija jau trīsdesmit otrais gads… Kad iznāca „Ķeceris Latgalē”, tā Niedres grāmata. Jānis Niedre, nu, tas Jūdass, nodevējs. Tas Niedre bija pareizticīgs, pareizticīgs sociāldemokrāts. Viņš nebija komunists toreiz, saprotat? Un te, pie Gaisa tilta, bija tādas galdnieku darbnīcas, pilsētas būvvaldei viņas piederēja, tur tas vadītājs bija Roberts Sēlis, vecais Sēlis, un pie viņa strādāja tādi bezpajumtnieki. Ne jau vairs bērni, bet tādi jaunieši, kuriem nebija ne tēva, ne mātes. Un tie bija tādi, diezgan tādi ekstrēmi. Bija dabūjuši dažu labu komunistu avīzīti, tad jau legāli iznāca. Tas Niedre toreiz strostoja tos kreisos jauniešus: „Jūs, kas par Maskavas naudu nākat ārdīt mūsu rindas!” Un Niedre bija prasījis Belkovskim, lai iepazīstina viņu ar Upīti. Mēs ar Belkovski gājām pa Marijas ielu, un tad Niedre mūs satiek. Belkovskis saka: „Nu, labi, aiziesim tagad vienreiz padarīt to darbu!”

Niedre pats par to raksta, bet tanī grāmatiņā nepiemin, kas bija tie biedri, kas viņu aizveda pie Upīša. Tie ir viņa vēlākie upuri, saprotat?

 

Tikšanās ar Raini un Aspaziju

 

Ar Raini man iznāca tikšanās, kad paps bija nomiris. Tikšanās bija Rīgā. Redz, es jau stāstīju, ka mēs atvedām to kannu ar tiem zelta desmitniekiem. Un tagad nu mamma sāka tās ripiņas pa drusciņam realizēt, četrdesmit latu varēja dabūt par vienu to ķeizara desmitnieku.

Mammas māsas vīrs Jānis Matrozis sākumā pirka, bet vēlāk pagādāja kundi, kas tās zelta ripiņas no mammas pērk. Tas bija viņa brālēns, bērnu dakteris Jēkabs Nīmanis. Un Nīmaņa sieva, tante Dienvide bija Aspazijas māsica. Un tad mēs vienā jaukā reizē braucām uz Rīgu, mamma ved tās ripiņas, mēs braucam uz bērnu slimnīcu. Slimnīcas direktors bija tas Jēkabs Nīmanis. Aizbraucam, bet Rainis un Aspazija tur ir ciemos. Dakters stāsta Rainim: „Manam brālēnam sievas māsa atraitne palikusi, septiņi bērni.” Nu ta mūsus tur cienāja, mēs tur dzērām kafiju, tas Rainis jautā mammai, kā viņa dzīvo. Mamma atbild, ka aizrakstījusi lūgumu prezidentam Čakstem, Valsts kanceleja atsūtījusi četrdesmit latu tādu vienreizēju pabalstu. Valsts esot ar mieru ņemt visus bērnus apgādībā, tādā patversmē. Vai arī daļu tikai – vecākos vai jaunākos. Bet mamma nepiekrīt. Un tagad Rainis prasa man: „Cik jums gadu?” Es saku: „Sešpadsmit.” Nu, ko es daru – es jau strādāju. Ko tad es strādājot? Es saku: „Strādāju Viļānu miesta valdes kancelejā.” Nu, vai man grāmatas patīk? Es saku, ka ļoti patīk. Ko es pašreiz lasot? Es saku: „В стране бизонов, в стране тигров.” – „Kā? Krievu valodā?” Es saku: „Jā, krievu valodā.” Vai tad es krievu valodu saprotot? Es krievu valodā ātrāk iemācījos lasīt kā latviešu valodā. Nu noskaidrojās, ka esmu dzimis Pēterburgā. Ka mans paps divdesmit gadu Pēterburgā ir nodzīvojis. Tāda tā saruna.

 

Apcietināšana

 

Atbraucām uz Rīgu, apmetāmies Ropažu ielā divdesmit. Vēl tagad tā mājiņa tur stāv. Nu, es pat atvadīties no sieviņas nedabūju. Septītā jūlijā es biju tikko apprecējies, tā ka viens mēnesis, vienu mēnesi un divas dienas es biju nodzīvojis laulības dzīvē, kad mani jau saņēma ciet.

Kā jau katru rītu – eju uz darbu, vakarā nākšu mājās. Eju pa vārtiņiem ārā, – stāv tur divi. Uzreiz rāda man tādu kartiņu un saka, – es esu apcietināts. Kas pa brīnumiem! A tur tālāk drusciņ, dažus soļus uz priekšu stāv jau vieglā mašīna, stāv, saprotiet. Un tad tuvojas smagā mašīna. No otras puses, te no Juglas puses. Tie ir aizbraukuši un apgriezušies. Nu, zināja, ka man ir daudz grāmatu, sēdina mani tanī mašīnā iekšā, un es redzu – pēc kāda brītiņa sāk nest laukā grāmatas. Ar maisiem – nes un ber. Tanī smagajā mašīnā. Es tanī spogulītī visu redzu. Kad tās grāmatas salādētas, tad devāmies ceļā. Nu brauc – pāri par Gaisa tiltu, tagad pa to Valdemāra ielu. Nu, kur mani aizveda? Mani aizveda uz veco politisko pārvaldi. Nu, tā iestāde jau ir pazīstama, tur jau ir būts.

Ulmaņa laikā pirmo reizi mani apcietināja piektā augustā trīsdesmit ceturtā gadā. Un nu – četrdesmitajā gadā atkal piektajā augustā mani apcietina. Ulmaņa laikā es celtransā strādāju kā tūristu pavadonis. Vienā jaukā reizē slēpotāju vilciens bija Ērgļos, man kā grupas vadītājam jābrauc tam pirmajam. Un es no kalna kā braucu – viens zemnieks bija atstājis tīrumā atsperu ecēšas. Un es ar to slēpi, vot, tajā ecēšā, un metu kūleni, un mana slēpe ir pušu. Pārējie tūlīt pieslēpo klāt un sauc: „Vadonis, vadonis!” Nu, par cik es esu grupas vadītājs. „Krita vadonis, krita.” Saprotat? Es saku: „Vēsture pazīst gadījumus, kad arī vadoņi krīt kādreiz.” Saprotat? Taču kāds bija pasvilpojis uz politisko pārvaldi.

Bet otrs gadījums man bija tāds. Nomira Raiņa ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Filks. Raiņa kapos mēs viņu glabājām. Un tā literatūras skolotāja Kuple: „Vai, nu cik labi, ka jūs Vilčukiņ! Nu, pasakat kādus vārdus mūsu dārgajam aizgājējam!” Nu es tur kaut ko pateicu apmēram tādā garā: latviešu māksliniekam, dzīvam esot, reti kad ziedi tiek pasniegti. Viņam ziedus sniedz tad, kad viņš šo ziedu aromātu vairs nespēj just. Saprotat? Kad gāju no Raiņa kapiem ārā, man pienāk divi un parāda, parāda kartiņu, saprotat? Vot, ka esu kaut kāds pretvalstisks. Tas ir piektais augusts.

Jau tad, kad darbojos pašpalīdzības fondā, citi sāka uzskatīt, ka es esmu komunists. Trīsdesmit ceturtā gadā, piemēram, toreiz bija tie inteliģentie bezdarbnieki. Pāvils Rozītis mani nosūtīja darbā, pastrādāju vienu mēnesi, izmet no darba. Tāpēc, ja esi vienreiz bijis politiskā pārvaldē, tad jau tūlīt tavs vārds ir reģistrēts. Katra iestāde, kad pieņem darbā kādu darbinieku, prasa politiskai pārvaldei. Arī par tādiem, kam nekāda sakara nebija. Politiskā pārvalde slauca no valdības, saprotat. Viņi tik taisīja: „Oi, te ir tik daudz komunistu! Tik daudz pretvalstisku padarīšanu!” Politiskās pārvaldes darbiniekiem nav jādod norēķins. Viņš pasaka: „Es tur tādam un tādam sekoju, viņš gāja restorānā, es ar gāju restorānā. Man tik un tik latu izdevums.” Un viņš to naudu saņem. Bez norēķiniem. Tā arī čekistiem nekāda norēķina nebija. Nekad es netiku notiesāts, nekad pret mani nekāda lieta netika ierosināta, bet, vot, uz aizdomu pamata viņi varēja neņemt darbā.

Un atkal piektajā augustā, jūs redzat, kāda sagadīšanās.

Jā, četrdesmitajā gadā mani kā kungu ielika vieglajā mašīnā, tad nesa no mājām grāmatas. Tikai uz Sibīriju man līdzi viņas nedeva. Pēc sešpadsmit gadiem vajadzēja pirkt jaunas grāmatas.

Un es saku, Ulmanis bija tas vainīgais, kāpēc četrdesmitajā gadā Rīgas ielās bija desmiti tūkstošu cilvēku. Kādā veidā? Trīsdesmit ceturtajā gadā, piecpadsmitā maijā, kad notika tas Ulmaņa apvērsums. Starp citu, es jau arī uz ielas biju saņemts ciet. Cik mēs bijām – divi, trīs puikas. Vidberga, šitā grāfiķa Vidberga dēls bija, viņa brālēns un es. Te, pie blokmājas, mūsus saņēma ciet. Kad es tam policijas inspektoram Ķīselim četrdesmitā gadā stāstīju, viņš smējās: „Nu, redz, cik briesmīga bija tā Latvijas fašistiskā valdība!” Redz, un toreiz pēc Ulmaņa apvērsuma darbinieki visās Rīgas pilsētas iestādēs, skolās – skolotāji sociāldemokrāti otrā rītā tika atlaisti no darba. Un tagad, sešus gadus vēlāk, kad nāca tas četrdesmitais gads, tie bija sociāldemokrāti, kas izgāja ielās, desmiti tūkstoši. Ne tamdēļ izgāja ielās, ka viņi mīlēja krievus, ka viņi gaidīja krievus, jo vēlāk daudzi, lielākā daļa nokļuva Sibīrijā. Bet viņi tamdēļ izgāja ielās, ka nu vienreiz, ahā, tas Ulmanis dabūja gan. Viņiem bija prieks par to, ka tagad Ulmanis nogāzts. Tad sākās tā četrdesmitā gada padarīšana.

Apcietināja arī Jāni Dimzu, Latvijas desmitcīņas meistaru, kas Losandželosā ļoti labus panākumus guva. Tas aizgāja bojā. Ar to mēs kopā bijām Kuibiševā. Cik es dzirdēju, kaut kur dienvidos aizgājis bojā.

Kad mūsus, kādus sešus, septiņus pirmo reizi atveda uz cietumu, tur bija arī bijušais kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Tērauds. Uztraucās, kad viņam cietumā matus grieza nost. Es viņam saku: „Par galvu vajaga uztraukties, ne par matiem tagad.”

Jauniešu sociāldemokrātiskās organizācijas Strādnieks Sports un Sargs futbola komanda: Valerians Viļčuks, otrajā rindā trešais no labās Viļānos, 1933.

Foto no Viļānu novadpētniecības muzeja