1943. gada Jaunais gads

 

Nu ja, tā jau bija. Ļeņingrada bija aplenkta visa apkārt, visapkārt bija aplenkta un tā viņu turēja. Atsevišķas cīņas notika. Sarkanarmieši gribēja izlauzties, tas neizdevās. Ziemu viņus apgādāja pa Lādogas ezeru, bija tas dzīvības ceļš– grāmatas uzrakstītas par to. Pa ledu, viņi pat uz ledus lika sliedes, vilciens pat brauca. Bumboja to ledu. Automašīnu kolonas brauca, zaudējumi bija tāpat, bet tomēr apgādāja. Un tas, ka Ļeņingradā tika apēsti visi suņi un kaķi laikam un bija arī kanibālisms – tas ir fakts. To man apliecināja viens ļoti inteliģents krievu vecāka gada gājuma vīrs starp ieslodzītājiem Vorkutā. Man toreiz bija 35 gadi, viņam jau bija pāri 60, viņš bija vecs skolotājs. Varbūt, ka viņam kāds grāds augstāks pat bija. Un mēs vienu laiku bijām tādā pirmrindnieku barakā, kur visi tie desmitnieki brigadieri tika novietoti. Bet kā parasti, arī traktoristu vajadzēja iecelt par deputātu un tā arī kādus strādniekus vajadzēja ievietot tajā barakā. Un tā kā es biju tāds puslīdz godīgāks, tad mani tur ielika tajā barakā. Citi visi gulēja uz nāriņām šā tā, mums bija atsevišķas gultiņas un palagi pat bija. Viņš laikam neko lielu nestrādāja, viņš kaut kādos rakstu darbos šo to palīdzēja. Viņa rīcībā bija krievu valodā grāmatas dažas, viņš deva man lasīt, un ar viņa palīdzību es iemācījos kārtīgi krieviski runāt. Pagāja kāds gads, un es pat saviem brigādes locekļiem vēlākā darbā rakstīju vēstules krievu valodā, biju jau tik tālu attīstījies, ka varēju to izdarīt. Viņš bija blokādē bijis

– Un kā viņš bija izturējis?

– Visādi, visādi bijis. Tā norma jau kaut kāda tur ir bijusi.. Grāmatas, zinātniskas grāmatas un viss kaut kas ir dedzināts siltuma dēļ. Mēbeles ir lauztas kopā, dedzinātas, jo posts un aukstums.

– Vai jums, atrodoties tā gredzena ārpusē, vai jums bija kāds priekšstats par to, kā tur ir iekšā?

– Nu ne sevišķi. Vienīgi tas, atkal tāda epizode. Mums, piemēram, bija saredzami tie krievu bunkuri, kas tur stāvēja tāpat iepretim. Tad, kad tie plūdi, par ko es stāstīju, ūdens mūs appludināja, mēs savus karavīrus izvedām augšā uz to aizmuguri, uz to augstieni. Viņi, izrādās, tikai pēc tam uzzinājām no kādiem gūstekņiem, viņi visi palikuši savās pozīcijās. Aizmugurē nebija kaut kādu augstumu varbūt un viņi arī baidījās. Tad sīkums tāds. Jaungads, 42./43. gada mija. Viss mierīgi, nekādi pasākumi nav gaidāmi, nekas nav novērots. Uzreiz tāds troksnis krievu pusē, šaušana, raķetes un viss kaut kas. Un mēs izsludinām trauksmi. Momentā trauksme – kaut kas nu būs. Uzbrukums vai kas. Piecas minūtes paiet, viss paliek kluss. Paskatāmies pulkstenī, pulkstenis desmit pēc vācu laika. Krievu laiks – Jaungads! Nu Jaungadu svinējuši. Pēc divām stundām mūsu pusē atkārtojas tas pats atkal. Bet tas pirmais uztraukums bija tāds tiešām, ka nevar saprast, kas notiksies. Nebijām ierēķinājuši laika starpību.

Pa to laiku, kamēr es biju tos divus mēnešus, novembrī, decembrī, tiešām mūsu iecirknī nekādas tādas kaujas nenotika. Pēc tiem plūdiem drīz tas līcis aizsala. Tad tur bija gan, krievu izlūki pa nakti blakus piezagušies un vienu posteni, vienu cilvēku bija paņēmuši. Vai nu tas bija piemidzis, vai viņi slepus bija apdullinājuši kaut kā. Tas bija pazudis. Un varēja redzēt pēc pēdām, ka viņš bija aizvilkts pa to sniegu.

 

Partija, tāpat kā šai pusē,  jauca un maisījās

 

Nu un tad es pēc tiem kursiem augustā ierados Volhovā, kur jau mūsu visas vienības bija pārceltas. No tiem pirmiem sešiem bataljoniem, katrā pulkā trīs bataljonus iedalīja. Lēnām šitie bataljoni tika pakāpeniski viens aiz otra pārvesti uz Volhovu, un tur tad tos savienoja pulkos. Tas notika jau martā vai aprīlī 43. gadā.

– Bet tā Ļeņingradas blokāde jau vēl turpinājās?

– Tā turpinājās. Turpinājās, jā. Latviešus izņēma ārā, kas tad tur nu liels. Trīs bataljoni – tas jau tādā teritoriālā ziņā neliels. Turpinājās, kamēr to blokādi pārrāva.

– Vai jūs informēja par patieso stāvokli, kāds ir frontē?

– Stāstīt jau stāstīja, bet, redziet, tam Hitleram jau bija tas propagandas ministrs. [smejas] Un tāpat jau arī mūsu tie frontes laikraksti, kas mums bija, tur jau patiesību nevarēja rakstīt, un tas jau nu ir likums svēts. Ne tur to karaspēka vienības numuru, neko. Tāpat vēstulēs mājās tikai drīkst rakstīt tā vispārēji.

Volhovā cīnījās Vlasova armija. Viņš pats nokļuva gūstā, padevās vāciešiem. Un formēja Krievijas Atbrīvošanas armiju ģenerāļa Vlasova vadībā. Viņiem bija vācu ietērps, uz rokas bija ROA – Rossiskaja Osvoboģiteļnaja Armija. Bet viņi jau bija švaki karotāji. Nu, bet vāciešiem dzīvā spēka trūka un viņi izmantoja visu kaut ko. Un pie Ļeņingradas arī, nebijām jau mēs tikai latvieši. Spāņi bija. Nu tie taču pavisam šķidri karotāji bija mūsu uztverē.

– Vai tad Vlasovs sākumā padomju pusē necīnījās?

– Kā tad, viņš taču ir padomju ģenerālis.

– Un tur Volhovā viņu saņēma gūstā?

– Jā, jā, tur viņš ir saņemts.

Ja visas šitās vienības, kas brīvprātīgi padevās, būtu pagrieztas uz otru pusi, viss būtu kārtībā bijis. Staļins taču divas nedēļas nebija Maskavā, viņš bija pazudis. Viņš bija pazudis, to taču paši krievi raksta.

– Kara sākumā, ja?

– Jā, kara sākumā. Viņš bija tik apjucis, jo bailes bija.

– Bet to neizmantoja?

– Tāpēc ka viens stulbenis tur tajā Vācijā taču arī vadīja visu to lietu.

– Kurš tad?

– Ādolfs. Dižkareivis. Viņš karoja I Pasaules karā, Dzelzs krustu arī nopelnījis ir, pareizi. Bet tas jau neko nenozīmē. Pie tam viņam jau nebija galvā viss kārtībā.

– Tad neatkarīgi no viņa tomēr sākumā bija kaut kādi panākumi?

– Jā, nu bija. Viņš taču, tāpat kā Staļins, savus lielos maršalus nobendēja, viņš taču tāpat visus pirmos nolikvidēja, atcēla no amatiem. Hitlers savu to galvenā štāba priekšnieku nomainīja ar citu, viņam paklausīgāku, un pats uzņēmās galvenā virspavēlnieka pienākumus. Nu, ko var komandēt tāds, kas neko nesajēdz no militārām lietām. Bet, lūdzu, partija.. Tur tā partija, tāpat kā šai pusē, tāpat jauca un maisījās.

 

Waffen SS – tas ir ieroču SS

 

Brīvprātīgs.. Waffen SS – tas ir ieroču SS. Jo mēs neesam SS. To jauc vēl, un nevar iestāstīt. Bet ir liela starpība. Allgemein SS – tas ir vispārējs SS. Tur neviens latvietis iekšā nevarēja tikt, tīrasiņu vācietis tikai varēja tikt iekšā.

– Un ko tas nozīmē – allgemein?

– Vispārējā. Un tad, lai slēptu to nelikumību, ko vācu okupācijas vara izdarīja, jo okupēta valsts pēc tās Hāgas vienošanās, kuru parakstīja pēc I Pasaules kara, okupētā valstī nedrīkst mobilizēt okupētās teritorijas iedzīvotājus. Bet vāciešiem vajadzēja karaspēku un tad iztaisīja, ka brīvprātīgi mēs skrienam. Nu tie pirmie, kas bija, to es saku – mēs bijām brīvprātīgi. Pēc tam jau, kad vācietis mums parādīja savu īsto dabu... Mēs viņus saņēmām ar ziediem tiešām kā atbrīvotājus. Bet viņš pēc divām nedēļām parādīja savu īsto dabu, izdeva likumu dzelzceļniekus sodīt jau ar miesas sodiem, ar rīkstēm pērt. Un pie tam šitāds uzsaukums jau uz visiem stūriem – par laupīšanu tiek nošauts uz vietas.

 

Iekapsulēsies un paliks

 

Volhovā mani 22. novembrī ievainoja, kad es jau izpildīju rotas komandiera pienākumus, sagaidot izlūkgrupu vakarā atpakaļ no priekšlauka.

Priekšā man sprāga [lode],  [šķemba izgāja] cauri muskulim un aiz tā kaula palika iekšā. Operēja dziļi. Toreiz jau tas muskulis laikam bija lielāks kā tagad. Un saspricēja visapkārt, bet tas nomērdējums ir tikai tai virspusē. Tai dziļumā, kur ar to pinceti brauc iekšā, tur jau sāp, ka bail. Es šķiebos. Dakteris pats smēķē cigaretes. Viņš redz, ka man sviedri sāk spiesties ārā un es šķiebjos, bet bļaut nebļauju. Tad viņš paņem savu cigareti, iesprauž man mutē. Tad beigās viņš saka: “Ja mēs nevaram ārā dabūt, apskatīsimies.” Aiznes uz blakus istabu, kur rentgena aprāts, apskatās no vienas puses, no otras puses. Kaula plēve nav traucēta. Iešinēs, gan jau iekapsulēsies un paliks. Un tā viņa līdz šai dienai iekapsulējusies ir un netraucē.

 

Tie mūsējie nav žēloti

 

Apvidus tiešām tāds ir, ka tur purvs un purvs. Ierakties nekur nevarējām. Gulējām tajos bunkuros un dzīvojām, un strādājām. Otrs, kas vēl – vasaru tur bijusi kustība tajā frontē, laikam starplaukā.. tagad mums starplauks ir, mēs rudenī tur esam. Līķi palikuši un vēl tas siltais laiks, ka rudenī, septembrī vēl ļoti silts. Tie sadalās, smaka ir neciešama, kad nāk tuvumā.

– Un kā tas bija noticis? Kāpēc tieši tajā purvā bija tās pozīcijas?

– Nu tur apstājās atkal. Apstājās. Jo tomēr.. vācieši bija to ceļu pārķēruši Ļeņingrada – Maskava. Ceļu un dzelzceļu.

Vēlāk jau septembra kaujās pirmais pulks ar smagiem zaudējumiem atkaroja cietzemi. Tad mēs no tā purva tikām ārā tur, bet tai mūsu vietā tā kā tā citus ielika atkal iekšā. Smagi tur bija.

– Kā tas gadījās, ka tur taisni tās latviešu divīzijas bija?

– Kaut kur jau viņu vajadzēja, kaut kur viņu vajadzēja. Un nevar teikt, ka tas taisni tādēļ būtu tīšām tur iegrūsts. Kaut gan vienu otru reizi pie atkāpšanās bija tā, ka vācieši savu ādu glābdami, latviešus pameta kaut kur. Tas gadījās, jā. Bet ir jāmaina vienības, ir jāmaina. Kad cieš smagus zaudējumus kāda vienība, nav pie rokas tādas rezerves citas, tad no tās puses, kur ir kāds brīvāks, tos pārvieto tur. Tā ir tik sarežģīta lieta, tā kaujas vadība, ka grūti pateikt. Un tad, lai uzlabotu tās mūsu pozīcijas (kreisā pusē stāvēja pirmais pulks un te bija mūsu tas otrais pulks, jo mēs bijām otrā pulka sastāvā), septembrī veicām uzbrukuma kauju. Pulka komandieris bija tas slavenais pulkvedis Veiss, kuru vēlāk gan mūsu pašu virsnieki kritizēja par šito kauju. Tā bija pirmā lielā kauja. Pulks ieguva to apgabalu apmēram pāris kilometru platumā un kāda kilometra dziļumā, bet zaudējumi bija pamatīgi. Kopā ar kritušiem kaut kas ap 700 ievainoto un kritušo. Tas ir smags zaudējums. Un pulks bija jāizņem no ierakumiem ārā. Mēs viņu nomainījām, lai pulks varētu atkal salāpīties. Un tad mēs nokļuvām tajā vietā un turējām tās pozīcijas tur tālāk. Pārmet pulkvedim Veisam to, ka viņš prestiža dēļ ir gribējis izcelties.

– Bet jūs no purva tikāt ārā?

– Nu mēs no purva tikām.. Nu ja, tas ir tā.

– Un cik tad ilgi tur vispār turējās?

– Volhovā noturējās līdz 44. gada janvāra beigām. Tad, kad krievs atkal sāka lieluzbrukumu, un tad, lūk, tas Volhovas atgājiens. Tas nu bija ļoti smags.

Bet es, kā jau teicu, tajā 22. novembrī biju ievainots, Rīgā gulēju slimnīcā, un pēc Jaungada saņēmu veselības uzlabošanas atvaļinājumu, mājās biju. Un man tas gāja garām. Tur es savus daudz draugus pazaudēju no tā 24. bataljona. Virsleitnants Kvietiņš, Ķikums, arī talsinieki, tie krita tur. Un bataljona komandieris Skrauja tur krita. Ļoti smagi zaudējumi bija. Man tas gāja garām.

Tur nu atkal latvieši tā paša Veisa vadība un citu vadībā, tās atsevišķās kaujas grupas ir tomēr parādījušas atkal lielu varonību. Februāra mēnesī dziļā sniegā, lielā salā, ceļu nav, tikai atsevišķi ceļi tajos krustpunktos, viņi noturējuši tomēr, dodot iespēju vispār tai armijai atiet atpakaļ. Nu zaudējumi smagi. Arī vāciešiem bija smagi zaudējumi bez šaubām. Bet nu vienā otrā gadījumā ir tā, ka laikam tie mūsējie nav žēloti, kā saka. Nu tas tā ir.

 

Kalnājs gāja tā kā mācību laukumā

 

43. gadā 10. februāri Hitlers bija izdevis pavēli, ka jāveido latviešu leģions. Vienību daudzums – atkarībā no pieejamā latviešu vīriešu skaita.

Un tad taču uzstādīja veselu divīziju. 15. divīziju, sastāvā no 3 pulkiem, kurus tikai daļēji apmācīja. Un jau bija aizsūtīti uz pozīcijām pie Veļikajas upes. Un tagad brigāde no Volhovas, tie divi pulki, atgriežas ar smagiem zaudējumiem un nostājas blakus tur, un mums Rīgā tagad tiek saformēts tas trešais pulks, kuru arī vienu mēnesi tikai, nepilnu mēnesi apmāca, un 4. martā jau mēs izbraucām uz austrumu fronti. Nostājās blakus tiem diviem pulkiem, un nu mums rodas divīzija – 19. divīzija. Un nu ir latviešiem abas divīzijas blakus frontē, abas divas. Un tad tur bija tāda augstiene 93,4 pie Baznīcas kalna, kas vairākas reizes gāja no rokas rokā un tā bija ļoti svarīga, lai var novērot ienaidnieku. Un tad nu 16.–18.marta kaujas 44. gadā ir vienīgās kaujas, kad latviešu abas divīzijas cīnījās kopā blakus latviešu virsnieku vadībā. Un tādēļ trimdā bijušie karavīri šo 16. martu nolēma godāt par Leģiona dienu. Kaut gan formāli leģions tika dibināts februārī, kad Hitlers to pavēli izdeva, bet to mēs neskaitām. Mēs skaitām, ka īstais leģions parādās tur, kad kopā karoja. Un tad te mēs to svinējām, atzīmējām, kamēr mums atkal kaut kāds piespieda atteikties no tās svinēšanas.

Un tad šajās pozīcijās, tur bija smagi.. Jā, un tad tajā 18. martā, pēc tam kad jau tur vairāki uzbrukumi bija bijuši nesekmīgi un atkal ieņemts un atkal jāatdod, 18. martā mūs pārvieto, un mūsu otrais bataljons, kura sastāvā es esmu tagad kā 8. rotas komandieris, mūsu bataljonam tagad uzdots ir atkal pēdējo triecienu pret to augstieni izdarīt 18. marta pēcpusdienā. Lieliska artilērijas sagatavošana, kas bombardē tos ienaidnieka ierakumus. Aviācijas pabalsts pamatīgs. Un tad, kad tas rimst, tad vienības ceļas kājās un iet augšā pret to kalnu. Pastāvs kalns un jāiet. Un pirmās tās – ceturtā, piektā, sestā rota – tās pirmajā līnijā triecienā iet. Mana astotā rota rezervē, paliek aizmugurē gatavībā. Nu tas ir tāds taktisks gājiens, tā tas ir pierasts. Un tie tiek līdz puskalnam. Un vēl pēc visas tās bombardēšanas kaut kāda ložmetēju ligzda tur tajā kreisā spārnā tiem krieviem ir. Un tie uzgāž tur pāris kārtas ar to ložmetēju, un tie skrejošie vīri nokrīt zemē visi. Nu un, ko tas nozīmē – dabūt uz kājām cilvēku, kurš nogūlies, tas ir ārprāts, cik grūti, ja vēl šauj kāds virsū. Bet nu drīz tā šaušana pārtrūka, un laikam viens vai pāris tikai viegli ievainoti bija tur tajā grūdienā. Bet nu tie guļ pie zemes, un te nu atkal ir tas mans nopelns, ka tā mana rezerves rota iet uz priekšu. Pēc tā bataljona komandiera mājiena, kurš tur ir priekšā, eju uz priekšu pusskriešus, izeju tai guļošai ķēdei cauri. Pa to laiku viņi lēnām pieceļas, kad es izeju viņiem cauri un pirmais iebrūku tajos ienaidnieka ierakumos, jo man vairs neviens pretī nešāva. Jo savādāk jau man arī būtu bijis jānoguļas varbūt, bet nu tas man laimējās. Un pēc tam, kad iztirzāja to kaujas gaitu otrā vai trešā dienā, tad pulka komandieris, viņš reti slavēja, bet tad viņš teica: “Kalnājs gāja tā kā mācību laukumā.” Nu skaidrs, ka gāju tā. Ja saka “Kalnājs, tad tas nozīmē, ka aiz viņa ir visa rota.”

– Bet jūs pats bijāt priekšā?

– Pats priekšā. Pats pa priekšu gāju, citādāk nemaz nevar. Un tā tas nu bija.

 

Neizpildīju to pavēli burtiski

 

Caur Olgas purvu jātiek cauri visam pulkam. Es ar daļu tieku nozīmēts par pulka sedzējvienību, t.i. kas paliek ierakumos kā pēdējā vienība – mums ir uzdevums noturēties tai vietā un pēc tam sekot pārējiem.

Esmu izsaukts pie pulka komandiera, norunāts, ka mana vienība paliek līdz tikiem un tikiem, un tad mēs varam atiet. Kā tā slepenība tiek ievērota, to es nevaru izskaidrot. Tikai, kad es jau biju savās pozīcijās un tuvojās tas noteiktais laiks – viss mierīgi, nekas nenotiek.

Es intuitīvi jūtu, ka kaut kas nav labi. Kaut gan komandierim ir ar prātu jāstrādā, tomēr tai reizē es pakļaujos savai intuīcijai. Es domāju: nebūs labi – 5–6 min. pirms noteiktā laika es nolieku savu palīgu aizmugurē un pats skrienu caur ierakumu grāvim, un visus dabūju ārā. Kad pienāk noteiktā minūte, kad mums jāatstāj tā vieta, gāž virsū ar mīnām pa tiem mūsu ierakumiem. Vai nu tā pavēle bij noklausīta, vai... kādreiz jau kāds pārbēga arī. Es neizpildīju to pavēli burtiski, bet es viņu izpildīju pēc būtības un izglābu cilvēkus. Man nebij neviena cietušā.

 

Ko saucam par Ziemassvētku kaujām

 

Pēc tam notika trešā lielkauja, ko saucam par Ziemassvētku kaujām, kas sākās 23. decembrī. Tad mēs stāvējām uz vietas, ļoti daudz rūpējāmies par pozīciju izbūvi. Sagatavoja tās pozīcijas, lai tās var kārtīgi aizstāvēt, tas bija nepieciešams tai tālākai kara darbībai, otrs – lai cilvēki nenīktu bezdarbībā. Tas ir ļoti bīstams sindroms. Vienalga ko, bet jānodarbina, tas nāk pašiem par labu.

– Un kurā vietā jūs tai trešajai kaujai gatavojāties?

– Mēs bijām pie Bērzupes stacijas un tālāk uz augšu. Tas stāvoklis ir redzams, un 44. pulks bija labajā daļā, divīzijas labajā iecirknī. Bērzupe ir pieturas punkts. Tur bija tādas mājas Melnbikši. Tur mēs sirsnīgi gatavojāmies, iekārtojām pozīcijas tā kā pienākas. Nepārtraukti ierakumi, nodrošinātas ieroču ligzdas, un kamēr viss bija mierīgi, pulka štābs dzīvoja tās mājas istabās, bet pagalmā jau bija divi kārtīgi bunkuri iekārtoti. Viens sakarniekiem un ziņnešiem, otrs – štābam. Bet to mēs izmantojām tikai vienu dienu, tad, kad sākās lielās kaujas.

– Kā tad tas notika? Kur jūs bijāt? Jūs jau visu laiku esat tajā štābā.

– Gatavojāmies, viss samērā mierīgi. Gatavojāmies Lestenes baznīcā uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Jo divīzijā mums bija kapelāns, mācītājs. Džūkstes baznīcā viņi bija dievkalpojumu noturējuši, un mēs vēl ar pulka komandieri aizbraucām, puiši bija atraduši smuku, jauku pirtiņu, bija izkurināts, [gribējām] riktīgi nomazgāties pirms Ziemassvētkiem. Atgriežamies visi atpakaļ un domājam nu otrā dienā būs tas svētku vakars un dievkalpojums. 23. no rīta sākās krievu viesuļuguns un smags uzbrukums, bet no mums pa kreisi, vairāk ķēra divīzijas kreiso spārnu, un blakus esošo vācu vienību – 21., to Luftwaffe gaisa spēku divīziju. Tā pirmo triecienu neizturēja un tur ielauzās [pretinieks]. Mūsu iecirknī pirmajā dienā nekas nenotika – viss bija samērā mierīgi.

 

„Nešaujiet, mēs esam latvieši!”

 

– Bet vai tur nebija pretī arī latviešu vienības?

– Latviešu vienības bija, bet kad tas nu bija? Vai tas bija tajās, vai tas bija citās vienībās. Bija arī latvieši pretī. Bet tur bija tāda epizode, ka tie bļauj: „Nešaujiet, mēs esam latvieši!” Tie pārnāca mūsu pusē, dezertēja. Un krievs saprata, ka tāda lieta neiet cauri, un momentā to latviešu vienību noņēma nost no frontes iecirkņa. – Vai nu arī bija tīšām ar kādu nodomu pretī nolikuši...

– Nu un saņēma gūstā kādus?

– Jā, saņēma, saņēma.

– Jūs tur arī bijāt tuvumā?

– Nē, nu personīgi neiznāca. Pulka komandieris teica, ka smuks gadījums ir bijis – ka pulka štābā ieradies maza auguma leģionārs, atvedis sev līdzi milzīgi liela auguma krievu armijas zaldātu – gūstekni. Tas arī runājis latviski. Un tad tas mazais stāsta, kā tas noticies. Kad pretuzbrukums bijis sagatavots, kad viņiem jāatraujas atpakaļ – mūsējiem. Viņš vēl ieskrējis bunkurī kaut ko paķert līdzi, un sākusies tā šaušana, vairs nav ārā ticis. Viņam pienākuši klāt jau divi krievu armijas vīri. Viens gribējis viņu nodurt ar durkli, bet tas  otrs, lielais,  ir to apturējis, krieviski apsaucis. Un tad viņš sajutis, ka tas lielais runā latviski, latgalietis bijis. Un tas pateicis uz to mazo leģionāru: “Nu tu esi mans gūsteknis.”– „ Nu labi ir, bet ārā tu neej, mūsējie tūlīt nāks pretuzbrukumā!”. Draudzīgi aprunājušies. Kad mūsējie nākuši pretuzbrukumā atbrīvot to vietu, mazais teicis: “Ja es dzirdēšu ārā latviešu valodu, tad tu atkal esi mans gūsteknis!” Un tā viņš bija atvedis viņu uz to štābu. Un tas bija lūdzis, lai ļauj viņam dienēt un karot, ka viņš negrib šaut vairāk. Tad esot norīkots braucējos. Tā bija vai nebija, bet nu jādomā, ja pulka komandieris raksta. Jo parasti jau gūstekņus… Bet ja nu viņš bija atzinies, ka to bija izglābis, neļāvis nodurt, varbūt paturēja ar.

– Vai pašam arī iznāca tuvāk tikties ar tiem pretiniekiem?

– Kamēr rotas komandieris biju, tajā karstajā vasaras laikā vienu reizi saņēma gūstekni. Tad es personīgi biju klāt. Kāds teica: „Izkrati viņu un pārbaudi, kas viņam tajā maisa kulē!” Pārbaudīja, un tiešām, tajā karstajā jūlija vidū viņam maisa kulē bija viena vai divas siļķes, tā kā no mucas ņemtas, ar visu šķidrumu un treknumu, papīrā ievīstīts un pus kukulis ķieģelītis, rupjmaize. Karstā laikā, kad tāda suta – šitas sausais uzturs līdzi!

 

„Bet mēs nepadosimies...”

 

– Pulka komandieris Praudiņš bija nogūlies atpūsties, kad zvanīja tas telefons. Un Štrekenbahs ar mani runāja un nodeva uz pulku attiecošos pavēli par kapitulāciju. Un tad patiesībā viņš man drusku sajauca galvu, ka uguns tiek pārtraukta un Vācija kapitulē bez iebildumiem. “Bet mēs nepadosimies,” tā teica. Sapratu, ka viņš kaut ko organizēs un noticēju tam.

– Un kā jūs tālāk rīkojāties, kad saņēmāt šo ziņu?

– Es, protams, tūlīt modināju pulka komandieri, paziņoju viņam un arī izteicu to, ko dzirdēju. Nu, pulka komandieris gribēja vēl noskaidrot kaut ko tuvāk. No divīzijas sakari ir uz leju uz pulku, uz to vācu sakaru punktu. Aizskrējām. Tie, protams, bija līdzi klausījušies telefona sarunu un kad tā bija beigusies, tad savas mantiņas sakrāmējuši un dažu minūšu laikā pazuduši. Protams, mēs tur vairs neko neatradām. Komandieris norīkoja vienu virsnieku, lai jāj meklēt to divīzijas štābu, varbūt ka pārķer tuvāku informāciju par to pusmīklaino izteicienu, ka mēs tik vienkārši nepadosimies.

 

Uz pāris nedēļām mežā jāaiziet

 

Nu tas kā aizjāja, tā aizjāja, nevaram sagaidīt atpakaļ. Pretinieks, respektīvi, Sarkanās armijas karavīri, ceļas no ierakumiem, nāk uz mūsu pusi. Mūsējie vairs nešauj, mēs lēnām nākam atpakaļ. Mūsu pusē vismaz balto karogu nebija, es netiku redzējis. Un tā mēs visu to dienu līdz vakaram lēnām virzāmies atpakaļ. Šie netuvojās tik tuvu, lai saskarsme būtu, un tā mēs līdz tumsai bijām atkāpušies kādu daļu un šie panākuši uz priekšu.

Iepriekšējā dienā pulka komandiera mašīna bija bojāta, tā bija remontā. Vakarā piebrauc, šoferis man ziņo, ka mašīna kārtībā un papildus dabūjis 25 litrus benzīna. Labi. Un manā rīcībā arī bija mašīna, es to atdodu pulka komandierim. Benzīnu izdalām uz pusēm. Vakars, jau krēsla, un pa ceļam pie Stendes baznīcas, tagad tur ir Ventspils šosejas loks, pārbrauktuve uzbūvēta. Toreiz bija vecais ceļš, viens gāja uz Ventspili, otrs uz Sabili. Pie tās baznīcas bija avarējusi smagā mašīna, konjaka kastes iekšā. Dažas veselas bija. Veselu kasti konjaku paņēmām. Vairāk nevarējām paņemt. To aizvedām uz mājām. Bet interesanti, no rīta pie Stendes pretī brauc jau krievu armijas mašīna, baltais karogs, sēž krievu pulkvedis, aizmugurē divi vācu virsnieki. Mēs braucam ar automātiem. Pabrauc viens otram garām, nesveicinās, bet aizturēt arī neaiztur. Tādi brīnumi notikās. Šoferis mūs atveda, viņš pats ir kuldīdznieks. Es saku: „Paldies, man to mašīnu nevajag. Ja gribi tikt uz savu pusi, es tevi atlaižu. Paldies, ka pārvedi mājās!” Degviela ir. Viņš aizbrauca. Pārģērbu savus vīrus privātās drēbēs. Formastērpus aprakām šķūnītī, tas šķūnītis jau nojaukts tagad. Es mēģināju atrast, bet nekā. Paņēmām rupjmaizes kukuli un žāvēto šķiņķi, uz pāris nedēļām mežā jāaiziet. Tad jau redzēs, kas būs.

Pēc divām nedēļām taču nāks amerikāņi, kas mūs atbrīvos. Un ne jau mēs tikai bijām tie stulbeņi. Arī pieauguši cilvēki, man bija 30 gadi un tas jau nebija vairs puika. Un karojis jau, kaut ko saprot. Bet izrādās, ka visur par to ir domāts. Ir Rīgā vēl lielāki kungi domājuši. Tādas baumas bijušas kaut kur palaistas, ka nāks angļi vai amerikāņi. Un tad vasaru mēs klejojām.. Es negribēju vairs asinis, aktīvi es neiesaistījos partizānu cīņās, klejoju tāpat. Un sapazinos un dabūju tur paziņu – kārtīgu vīru, kas gatavoja dokumentus. Un man bija vieni no labākajiem dokumentiem.Izgāju legāli strādāt. Un viss būtu labi bijis, bet nu tomēr tajos Talsos skolojies un arī sabiedriskā dzīvē aktīvs, ar vienu kāju pagastā, arī Talsos korī dziedāju, –  tā kā mani pazina kā raibu suni. Es biju tajā Sabiles apkārtnē,  par tuvu. Vajadzēja tālāk aizbraukt prom.

 

„Pravdu govorit, ja tam tože bil!”

 

– Tad tā dzīve ar viltotiem dokumentiem – līdz kuram laikam bija?

– Līdz 9. decembrim. Es dabūju tos augustā. Tur bija arī paša paviršība, dzīvīte jau ieiet normāli, bet šā un tā. Tas viss laikam ir,  kā liktenis nolēmis.

Es ticu tam,– ja tev ir lemts tapt pakārtam, tad tu nevari noslīkt.

Cik daudz aizgāja bojā tajā pašā Vorkutā, cik tad mēs izturējām, cik atgriezāmies. Laimes krekliņā laikam esmu piedzimis. Jo šitie lielie, smagie, tie katastrofālie gājieni armijas laikā, atgriešanās Latvijas teritorijā, tie man gāja garām. Pateicoties savai attapībai, no tanka apakšas es dzīvs biju izsprucis. Ievainots trīs reizes, kauli veseli palika laimīgi. Mīkstumi sadzīs, ar kauliem smagāk.

– Kad jūs saņēma ciet, arestēja? Jūs tiesāja?

– Tiesāja. Un tad, kad nu nodod tiesai, ar mantām izvāc no kameras, mantas atstāja pie dežuranta un aizveda uz pilsētu vidusskolas telpās, kur tas tribunāls notika. Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls, jā. Trīs cilvēku sastāvā un protokolā ir rakstīts, ka ir arī zvērināts tulks, kurš ir parakstu devis, ka viņš tulkos – tikai tā un patiesību. Es viņu dzīvē neesmu redzējis. Viņa paraksts ir uz tā papīra. Jo tiesā piedalījās trīs un sekretārs, kas reizē arī tulkoja. Viņš tikpat vāji runāja latviski, cik es krieviski. Nu, bet mēs sapratāmies. Un izrādās, ka tiesas sastāvā viens no piesēdētājiem ir ar uzvārdu Saulīte. Tātad noteikti latvietis, Un vēl jau iznāca tā, ka viņi man pierādīja to, ko es nevarēju noliegt, tur nebija ko liegties. Nu priekš kam, muļķības, vai ne. Lai tevi sistu tikai. To, ko viņi nebija pierādījuši, to vēl šodien viņi nezin, tas ir mans noslēpums. Nu, tas ir viss. Un tad [jautājums]– kur apbalvojumu saņēmis? Es stāstīju – tur pie Veļikajas, pie tā lielā kalna, tās augstienes šturmēšana… “Pravdu govorit, ja tam tože bil!” Nu, ko tad vēl labāku man vajag.

Arestēti mēs tikām vairāki kopā, bet vēlāk atdalīja mūs. Viņi jau varēja piesiet darbošanos grupā, tas būtu smagāks noziegums. Tos 20 gadus krāmēs tik virsū un laimīgi, jo toreiz bija spēkā nāves sods. Tas man aizgāja garām. Kad man prasīja to pēdējo vārdu, es tikai dzirdēju, ka tas priekšsēdētājs teica: „Sam prositsja na višei…”

Ko viņi man prasa pēdējo vārdu, es tak neko nedrīkstēju teikt. Čigāns bija teicis, ka viņu tiesāja: “Bet kas tad mani ārā laidīs?” – “Kā, mēs tevi iesēdinājām, mēs tevi laidīsim.” – “Kā, vai tad jūs tik ilgi valdīsiet?” Bet, redz, izrādījās, ka viņi tomēr novaldīja ilgāk.

– Jūs teicāt to pēdējo vārdu?

– Nē, es tik teicu: “Tā kā jūs mani vaļā nelaidīsiet, man nav jums ko teikt.”

Nu ar sākot no 4. jūlija, jā, 4. jeb 5., kad izbrauca no Ventspils, Rīgas Centrālcietumā nepilns mēnesis laikam. Tad Ļeņingradas pārsūtīšanas cietums, mēnesis, Arsenaļnaja 9. Tur tāds cietums jau senos laikos bijis. Izsisti logi jau kara laikā, vēl 46. gadā finieris tikai bija priekšā. Tad Vologda – pārsūtīšanas cietums, kas jau cara laikā bijis. Tur nu bija visriebīgāk. Tur bija visriebīgāk, cilvēks mēslos dzīvoja, jo nebija, kur glābties. Un pēc tam Vorkuta. Un tātad no jūlija, no Ventspils, Vorkutā oktobra sākumā ierados. Kas tad tas nu ir… jūlijs, augusts, septembris – trīs mēneši ceļā.

 

Ģimene un pirmskara saimniekošana

 

– Kas notika ar jūsu sievu?

– Viņa bija tur Drēzdenes tuvumā. Tas ir, viņi zināja jau labu laiku pirms kara beigām. Mēs sarakstījāmies, kamēr karš nebija beidzies. Viņi zināja, ka tas apgabals, kur viņi atrodas pašreiz, ka tas tiks atdots krieviem. Jo tas jau viss bija zināms. Un viņa saka, ja tu pēc kara gribi mūs satikt, tad meklē kaut kur tālāk Rietumos. Nu, un tad pārtrūka viss. Kapitulācija. 10 gadus mēs viens par otru nekā nezinājām. Vēlāk, kad satikāmies, viņa teica: “Domā, man bija viegli dzīva vīra atraitnei būt?” No otras puses, man, kas zināja, ka tur vēl notiek lielās bombardēšanas un tā tālāk, vai sieva ar bērniem – ir vai nav vairs dzīva? Es nezināju. Un ja es katru dienu par šito būtu kreņķējies, es jau sen būtu pagalam. Un es kaut kā atslēdzos sevī.

– Cik ilga bijusi jūsu kopējā dzīve?

– 38. gadā mēs apprecējāmies. Un nu sākām saimniekot. Un tad, lai netraucētu, kā saka, lai mēs varētu ģimene attīstīties, saimniecība attīstīties, tēvs ar dāvinājuma līgumu nodeva manā ziņā saimniecību. Bet nav jau kā tagad, es varu atdot savu mantu un es pats pensiju saņemu, neatkarīgs esmu. Man bija jānodrošina ar to pašu līgumu tēvam, mātei pensija – tas ir dzīvoklis, uzturs, medicīniskā palīdzība un bez tam vēl kabatas naudiņa skaidrā naudā. Tas viss jānodrošina. Otrs – līdzmantiniekiem, pārējiem pieciem, jāizmaksā sava daļa. Bet nu par cik jau tēvs bija tāds sabiedriskais darbinieks un visu zināja, tad viņš nevis līdzīgās daļās dalīja, jo tad es kā centra saņēmējs ar nebūtu neko varējis izdarīt. Tā kā tiem daļas bija tādas drusku mazākas. Tā ir bijis jau senos laikos, tiem jaunākiem jāiet bija pasaulē un tas vecākais [katram savu daļu izmaksāja].

– Un kā jūs ar to tikāt galā?

– Tiku galā tiešām nu...līgavai pūrā nāca diezgan stingri, vai ne. Divas slaucamas govis jau uzreiz un šo to vēl pabalstīja. Mēbeles mums palīdzēja iegādāties un tā. Nu bet nebūtu uznācis atkal tas 40. gads ar to tālāko, tad jau varbūt mēs būtu dzīvojuši labi. Un taisni tad – 38. gadā, kad mēs sākām saimniekot – vāciets jau intensīvi gatavojās karam. Tas nu bija skaidrs. Un Ulmanis ar savu saimnieka prātu prata to izmantot ekonomiski. Mēs ekspotējām savu sviestu un bekonu uz Angliju, bet vāciets ar ņēma pretī visu kaut ko. Lai uzkrātu. Un tur nu tad bija...tikai pašiem vajadzēja būt drusciņ apsviedīgiem, lai visu izdarītu. Un pat es mēģināju vienu laiku. Vāciets iepirka...ir bastarda āboliņš tāds. Ne parastais āboliņš, bet tāds, sīkākiem ziediem, bastarda āboliņš. Un tā sēklu viņš uzpirka un mēs toreiz nemaz nezinājām, priekš kam. Tas ir gāzmaskām to ogli, ko ražo. Priekš filtrēšanas to ogli, jā. Es ar to apsēja vienu kārtīgu lauka gabalu. Pāris maisus nokūlu, un – skaidra nauda. Vislabāk bija tāda dalīta saimniecība. Nevis specializēties uz vienu [nozari] vien.  Mūsu mazā saimniecība attīstīja piensaimniecību. Pēdējā laikā bija 8 slaucamas govis. Krejotava bija 3 kilometrus nost. Uz turieni no rīta aizveda svaigu pienu, vājpienu dabūn atpakaļ. Vājpienu, pašu ražotos kartupeļus un gaudu miltus, tos bekonam iekšā, un divreiz mēnesī bekoniņš aiziet uz staciju. Katru nedēļu jau iepirka un tad kopējai vajadzēja iemanīties, lai to bekonu dabūtu par augstāko šķiru. Liela starpība bija, vai maksā tev latu par to kilogramu jeb latu divdesmit.

– Vai tur bija sava zināšana?

Savu zināšanu vajadzēja, jā, vajadzēja. Un vēl toreiz tiešām kārtība bija...Kas nu ir, tas ir. Ulmanis varbūt kļūdījās politiskā ziņā, viņam tie padomdevēji tādi pārāk glumi bija un šo to palaida tā garām. Bet nu saimniecību – to, ko viņš saprata, to viņš izdarīja un pacēla. Kārtīgi bija tie bekona pieņēmēji jeb brāķeri. Apskata un patausta tam suķim to muguru un novērtē, cik tā speķa kārta ir bieza. Nu viņa nedrīkstēja būt pārāk bieza, ne vairāk par 2 cm. Vispirms jau suķim ir jābūt tīram un smukam. Viņš nedrīkstēja būt tā kā tās kolhoza cūkas, tā kā no pekles izvilktas, kad veda uz kautuvi. Ja bekona eksporta kautuvē, kur izstrādā to lopiņu, atrod, ka tas lopiņš ir nevis pirmās, bet augstākas šķiras, tad uz tavu adresi pasta krājkases krājgrāmatiņā pienāk 30 Ls  klāt par to augstāko šķiru. Un es tādu [piemaksu] vairākas reizes ieguvu. Bet toties divreiz nedēļā mājās jāsver tas suķēns. Nu tas ir – jāšeptējas. Milti pašu gatavoti, kartupeļi un šitais vājpiens – aug un barojas, aste gredzenā. Un mums Talsos,  piemēram,  4 km tā stacija, divreiz nedēļā tur pieņem. Otrdienās un piektdienās. Tad to pirmdienu jau nosver to suķi, skaties, nu vēl tā kā trūkst. Noteiktam svaram vajadzēja būt. Līdz 120, tas jau nu visaugstākais

Un tāpat pienotavā. Divreiz mēnesī maksāja to piena naudu. Nevis tā kā te nu es tagad, kad atjaunoja to piensaimnieku sabiedrību, veselu gadu nomocījos par priekšsēdētāju. Nu nevarēja dabūt pie tās kārtības, kādai vajadzēja būt, jā. Paliek parādā...nu neizdevās un neizdevās ne par ko. Bet toreiz taču vienkārši. Eksporta sviests tika ražots, tika sūtīts prom un rēķinā ienāca nauda. Divreiz mēnesī cilvēkii saņēma naudu.

 

Atjaunotā Talsu piensaimnieku sabiedrība

 

– Jūs pieminējāt par to piensaimnieku sabiedrību pirmskara Latvijā, vai jūs mēģinājāt atjaunot to tādā pašā garā?

– Gribēju.

– Bet ar ko jūs sadūrāties?

– Vispirms jau kad privatizēja “Kurzemes pienu”, tas bija Liepājā. Tā organizācija, kas visu Kurzemi aptvēra to piensaimnieku būšanu, kuras sastāvā bija arī Talsu bijusī piensaimnieku sabiedrība, kuru mēs atjaunojām. Mani kā vecbiedru... ielika par priekšsēdētāju.  Es viens īstais vecbiedrs biju vēl palicies starp dzīvajiem.

– Atkal viens?

– Atkal viens, tiešām. Trīsdesmit devītā gadā es sāku strādāt, tai piensaimnieku sabiedrībā. Biju ievēlēts tai piensaimnieku sabiedrībā revīzijas komisijā, jo tā jau tas bija pieņemts tai pagastā – pazīstama pagastveča dēls un tāpat jau tomēr ļoti sabiedrisks...  Tā ka tāds nu es tur biju. Es gan turējos pretī, bet visi tie mantinieki, kas tur nu bija – pierunāja mani, uz laiku tikai. Nu labi, piekritu. Veselu gadu nostrādāju, bet neizdevās.

– Kurā gadā tas bija?

– Tas bija 92. gada decembris, 93. gads. Tad mēs tikām bieži braukuši uz Liepāju. Tur bija tāds, kā viņu sauca, Andrejs... Dūšīgs vīrs, kas tur bija tas kombināta direktors un tas tagad, es nezinu, vai viņam pat tiesas lietas nenāk vai kaut kas. Un tas Centrālās privatizācijas komisijas priekšsēdētājs bija Andris Šķēle, toreiz viņš bija Zemkopības ministra vietnieks. Un tad es ar viņu iepazinos un tad viņš man patika, ka viņš ļoti smuki prata strādāt. Tiešām strādāja. Savāca kopā visus mūs un tad arī pie mums uz Talsiem viņš brauca, bet nu viņš jau bišķi aizstāvēja arī to lielo, to padomju laika rūpnieku intereses. Un mēs, kad atdalījāmies, kad privatizējām to mūsu Talsu piensaimnieku sabiedrību, bijām spiesti pārņemt visus tos kapitālus un materiālus un lielus parādus arī.

Ne tik daudz parādus, bet nerealizētus sviesta krājumus. Pie tam vēl pašā pēdējā laikā nezin kāpēc bijušie lauksaimniecības pārvaldes darbinieki, ar kuriem iznāca ar saķeršanās, tos bija novērtējuši par augstāku cenu nekā [pienāktos]. Un mēs saņēmām tos krājumus un vairs nevarējām realizēt. Nu, ārprāts bija tagad! Un mums sviests guļ noliktavās simtiem tonnu un cilvēki pienu nodod. Nu viss it kā organizējas labi, bet mums nav, ar ko maksāt. Un tad nu tā grāmatvede diezgan tāda ziķerīga bija, kas man labi palīdzēja. Cilvēkiem bēres vai  kāds nelaimes gadījums, tad mēs ārpus kārtas atdodam naudu, kas lēnām nāk iekšā. Tiem maksājam, un uzreiz sāk mirt vectēvi un tantes, un katram bēres, katru nedēļu bēres. Mīļie cilvēki, tas taču neiet cauri, nu nevar vairs. Un ļoti grūti bija, ļoti grūti. Un tur atkal visāda stīvēšanās un ķīvēšanās.

– Kāds jums amats bija tai atjaunotajā sabiedrībā?

– Es biju kā valdes priekšsēdētājs, Talsu priekšsēdētājs Un atsevišķi vēl Talsu rajonā, mūsu bija tā galvenā, centrālā [sabiedrība], kas jau bija bijusi pirms kara. Mēs uz tiem pašiem pamatiem, nu tagad tā paplašinājusies ir, jaunas iekārtas iegādātas. Es nepieļāvu aizņemties naudu, cīnījāmies, kā varējām. Vēl šodien tagad tā pati piensaimnieku sabiedrība paplašinās un iegūst starptautisku atzīšanu ar siera ražošanu. Talsi metušies arī tāpat kā Preiļi uz sieru. Ir tāds Talsu ritulis, kas arī ir Rīgas tirgū dabūjams, ar ķimenēm, jā. Nu, tā kā pastāv. Blakus Laucienas pagastā, tur bijušais partijas sekretārs tika pie tā amata, tas tur visādi mocījās. Tad viņš centās nevis naudā samaksāt par to pienu, bet graudā. Ar šampānieti viņš maksāja. Tur visādi ķēpājās, izputēja tas. Dundagas tā, arī te Talsu rajonā, tur mainījās vadība, tie lēnām cīnās un strādā vēl tomēr. Bet vispār tā jau nav tikai mūsu vaina. Piemēram,  Aizputē bija sausā vājpiena rūpnīca pa visu Latviju vienīgā, tāpat izputēja, tagad ir izūtrupēta laikam. Tā eksportēja visur piena pulveri, vārdu sakot, kas visur derēja.

–  No sākuma jau droši vien nebija arī pieredzes, kā atkal pāriet uz privāto saimniekošanu?

– Nebija, nebija, nebija, tas jā un otrs –  tagad nu interesants jau tas stāvoklis. Partijas sekretāri vēl bija, vēl tās partijas nebija nolikvidētas. Tad tās lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks, izpildkomitejas priekšsēdētājs – viņiem vairs nav tās tiesības, viņi mani nevarēja, kā saka, pasūtīt un nosviest no amata nost. Tad viņi mani aicināja uz kafiju. Bet nevis tā kā toreiz, kad teica, ja uz kafiju aicina, tad dabū rājienu un nāci ārā nezin kāds. Mani aicināja tiešām, sēdināja pie galda, cienāja ar kafiju un ar kūkām, un centās apvārdot zobus.

– Viņi gribēja kaut kā iespaidot?

Un sevišķi tas trakākais bija, kad tas lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks bija tāds Kuzma, tagad viņš ir pensijā – viņš tik runā:  „Tas Kalnājs taču nepavilks, viņam nāk 80 gadi.” Viņi gribēja savus cilvēkus. Es viņiem turējos pretī un viņi gribēja kaut kādu savu dabūt iekšā. Nu neiznāca. Mēs bijām visi tie mantinieki... Tiešām man par grūtu palika un es tomēr nelaidos prom –  nu kurš mēs pirmais pazudīsim, vai nu tas lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks jeb es. Un viņš pirmais pazuda no rajona. Bet nevis, ka viņam vajadzēja pazust, bet viņu aizsauca uz Rīgu un ielika Lauksaimniecības ministrijā zināmā amatā. Tas mūs sakreņķēja, un tad es ar aizgāju.