Māsas Valija un Lilija Alūksnē, 1943

Lilija pēc atgriešanās Latvijā: ar vīru Volfgangu, 1954

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Atraitne ar bērniem pie vīra zārka, 1934

LILIJA IRBE (NMV – 2006)

 

Liliju Irbi (1927– 2008) Alūksnē 2004. gadā intervēja un publikāciju sagatavoja Māra Zirnīte. Interviju atšifrēja un informāciju papildināja Maija Krūmiņa.

Pēc oficiālām ziņām vācu kuģis „Bremerhafen”atstāja Ventspils ostu 1944. gada 29. oktobra pēcpusdienā; uz tā atradās 3171 cilvēku, no tiem ap 1500 ievainotu kareivju un ap 700 bēgļu. 31. oktobra rītā aptuveni 60 jūdžu attālumā no galamērķa Gotenhāfenā kuģim uzbruka 5 krievu lidmašīnas, kā rezultātā kuģis sāka degt. Kad ugunsgrēku neizdevās ierobežot, tika dota pavēle evakuēties. Laimīgā kārtā kuģis pietiekami ilgi noturējās virs ūdens, lai ļautu tam pietuvoties vairākiem glābšanas kuģiem, tādējādi izglābjot 2795 personas. Bojā gāja 410 cilvēku. (informācija no http://www.wrecksite.eu)

Video no kuģa vraka atliekām: http://vimeo.com/2737712

 

Es jutu, ka mēs abas krītam caur uguni

 

Stāsta Lilija Irbe, dzimusi Loits, 1927. gadā, igauņu ģimenē Alūksnē

 

SATURS:
Man bija tikai 7 gadiņi
Lielais Alūksnes ugunsgrēks
Kad augusta mēnesī nāca krievi
Un tad tik uz priekšu, uz priekšu..
Kad nonācām Kurzemē

Wo ist Lilija Loite!
Mēs stāvējām rindā un gaidījām uzkāpšanu uz kuģa

Es biju krampjaini ieķērusies mammas rokā
Tās bija arī tās pēdējās, nezinu, minūtes varbūt piecas
Beigās arī māsas abas izglābās

 

 

Man bija tikai 7 gadiņi, kad tēvs nomira un palika mana māte ar četriem mums – tādiem nepilngadīgiem bērniem. Pie tam man māsa, kas dzīvo tagad lejas stāvā, viņai bija tikai 2 mēneši, kad tēvs nomira. Kopā bijām četras meitas: es, Valija, Velta un Linda.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nu tā pa divi gadi mēs piedzimām: Linda divdesmit trešā, Valija divdesmit piektā, es - Lilija divdesmit septītā un Velta trīsdesmit trešajā gadā.

Mamma stāstīja, kad es piedzimu, tad bijuši mūsu ziedu laiki. Veikals darbojās, lielā māja bija uzcelta un sekoja nākamās mājas celšanas. Vecāki daudz strādāja, no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā pa konditoreju un veikalu, tēvs vēl strādāja arī naktīs. Līdz ar to slikti bija tas, ka vecākiem nebija laika mūs audzināt. Tēvs bija labs konditors un Alūksnes centrā ierīkoja ceptuvi. Vispār es varu apbrīnot to, cik viņi daudz strādāja un cik īsā laikā viņi tomēr varēja iegūt naudu godīgā ceļā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tā mēs dzīvojām, un pirmajā reizē, kad ienāca krievi Latvijā, pēc divām nedēļām bija lielais Alūksnes ugunsgrēks. Principā visas koka mājas Alūksnē nodega. Visi mammas brāļi, mammas māsa un mēs, – visi cietām tajā ugunsgrēkā. Mums viss pa tīro bija.

 

Cik tad ilgi – nāca atkal „Heil, Hitler!” Mums te bija tādi pieci vācieši, kas strādāja mehāniskajā darbnīcā, un mamma viņiem taisīja ēst. Kā viņa spēja tādu kvantumu, mūs un vēl piecus vāciešu pabarot, nezinu. Visi pieci, kas pa dienu strādāja mehāniskajā darbnīcā, pa vakaru gāja uz lazareti ģimnāzijā un deva koncertus ievainotajiem. Tad viņi kādu stundu vai pusstundu te saspēlējās katru vakaru un gāja uz lazareti. Tā, ka tos gadus jau es dzīvoju vienās mūzikas skaņās.

 

Tie vācieši jau nebija nekādi parastie spēlmaņi – viens bija no Vīnes radio, viņš perfekti spēlēja melodijas uz akordeona ar kreiso roku. Tas taču ir fenomenāli, ja tu vari melodiju ar kreiso roku spēlēt uz akordeona. Izcils mūziķis! Starp citu, kad nāca vācu atkāpšanās, kad viņiem bija jābrauc projām, tad viņš man uzdāvināja savu lielo akordeonu. Es biju tik priecīga, ka tagad varēšu mācīties un spēlēt. Viņš bija arī mans skolotājs, samācīja dažādus paņēmienus, kā spēlēt uz akordeona. Atceros, ka viņu sauca Norberts, vairāk gan neko nezinu par viņu.

 

Kad augusta mēnesī nāca krievi, tad mēs saņēmām pavēli, ka jāatstāj mājas. Vācieši paši atkāpās un arī mums pateica, ka nedrīkstam palikt, pat nezinu, vai to kauju dēļ vai tādēļ, lai mēs nevarētu viņus kaut kādā veidā nodot. Ne jau tikai Alūksnē bija izdota tāda pavēle, bet viscaur. Tie, kuri gribēja palikt, palika laukos; tiem, kuriem bija zirgi un rati, tie aizbrauca; citi atkal savos mežos iekšā, un tā pārlaida karu. Bet mēs, tā kā tēva nebija, četras māsas un mamma, nevarējām nekur aizbraukt. Vācieši ļoti zolīdi pateica, ka pavēli viņi pārkāpt nevar, bet mēs palikt šeit arī nevaram, ja mums neesot, kur palikt, tad lai braucot viņiem līdzi ar mašīnām uz rietumiem. Tā nu mēs arī braucām, ko citu mums bija darīt?

 

Un tad tik uz priekšu, uz priekšu.. Smiltenē jau bija zināms, kurās mājās mitināsimies, tad mēs tur vienā saimniecībā dzīvojām, kamēr nāca uzbrukumi un tāpat kā Alūksnē bija ugunsgrēks. Nekāda palikšana Smiltenē nevarēja būt, bija jābrauc tālāk, bet tad jau tā bija vācu organizēta evakuācija. Tālāk braucām uz Cēsu pusi, visu laiku bija bombardēšana. Šajā posmā starp Smilteni un Cēsīm mums pazuda māsa Valija. Viņu mašīnai bija uzbrukums bijis, viņa jau tur pazuda, un atpakaļ jau vairs nekāda skatīšanās, nekāda braukšana nav. Nu un tad mēs nonācām.. Igates pils, kur tagad ir. Un tā pils jau bija pilnīgi visa tukša. Un ziniet, man tā bija tāda visriebīgākā sajūta tajā pilī, jo tur vairs nenotika karadarbība, bet ja tu visu laiku esi pieradis, ka bumbas krīt un lādiņi skan, un ka tev pēkšņi iestājas tik šausmīgs miers. Tur bija tāda starpzona. Krievi nebija ienākuši, vācieši bija aizgājuši. Vēl kaut kur tik tāda vienības gar meža malu gāja.

 

Tad iebrauca pēdējā vācu mašīna, un viņi saka, ka mašīnu vairāk nebūs un mums jāizvēlas, vai mēs tagad braucam ar viņiem reizē projām, vai paliekam šeit, bet viņi tā kā tā pili spridzināšot. Vārdu sakot, teica, ja mēs gribam glābt dzīvību, lai kāpjam iekšā mašīnās, savādāk ar mums viss cauri. Bez mums tajā brīdī vēl bij viena latviete, tāda dzērāja, kurai vīrs un dēls tāpat kā mūsu māsa palika uz ceļa. Tad viņa piedzērās un teica, ka nekur nebraukšot. Mēs atstājām viņai dažas mantas un mammas šujmašīnu un nolēmām doties līdzi vāciešiem. Beigās vācieši Igates pili neuzspridzināja. Viņi zināja, ka viņus neviens tur vairs nepārbaudīs un saudzēja pili, tomēr viņi tādi cilvēcīgi bija.

 

Paspējām pārbraukt pār Gaujas tiltu, to gan drīz uzspridzināja. Nonācām Rīgā, kur lielajās mājās visi dzīvokļi bija tukši, vari iet, kur vien gribi iekšā, dzīvot un izmantot visas lietas, mēbeles, traukus visu. Tur palikām kādu laiku. Sākās atkal bombardēšana, tad jau galvenais bija palikt dzīvam, nekas vairāk jau neinteresēja.

 

Kad nonācām Kurzemē, sākumā jau domājām, ka tur paliksim pavisam, bet kā tur sanāca, ka atkal devāmies no vienas vietas uz otru. Vairs jau neatceros visas tās vietas. Izrādījās, ka mēs esam tai pašā degpunktā, iekšā tajās pēdējās kaujās un tad tur atkal palikt nevar. Tad jau katrs pats par sevi, katrs glāba savu dzīvību, kā varēja.

 

Pēdējā vieta, kur palikām, bija Dundaga. Varu pateikt tādu humānu lietu no vāciešu puses, ka tur, Dundagā, bija tāds leitnants Tīle un viņš mammai teica: „Ziniet ko, jūs dzīvojiet mierīgi, jo jums neviens neko šeit sliktu nedarīs. Tas būs pilnīgi izslēgts.” Es vēl biju tāda duročka, nekā vēl nesapratu no lielās dzīves, nevarēju nemaz iedomāties, par ko viņš runā. Bet mēs taču bijām vienas sievietes un vācu karaspēks visapkārt, pie kam zinot, ka karš ir zaudēts un mēs tādas meitenes kā konfektes. Man 17 gadu, Lindai – 21, tai mazākajai desmit, bet Linda jau bija tik skaista. Bet neviens pirkstu nepiedūra, absolūti!

 

Mēs bijām paēdušas, visu laiku mūs apgādāja ar produktiem. Dundagā bija viss tukšs, neviena cilvēka, visi vietējie bija pamukuši laikam savos mežos. Tur bija atstātas tukšas tās bajāriskās mājas ar lielām verandām. Tad vienreiz mums tas leitnants teica, ka tiks apbalvots viņu ģenerālis, kas vada kaujas, par sevišķiem nopelniem viņam tiks piešķirts Eichenlaub Ritterkreuz. Tas ir tas kāšu krusts ar lauru vainagu apkārt. Lai mēs meitenes neejot ārā, jo viņš var ieraudzīt tādas jaunas, smukas meitenes un tad vairs neviens nav tiesīgs viņam ko teikt vai darīt. Labāk, lai viņš neredz. Tā kā leitnants mums to pateica, tad mēs arī to dienu negājām laukā, tikai pa šķūni lūrējām, kā ģenerālis uz tāda balta zirga jāja.

 

Pēc kāda laika arī Dundagā izsludināja, ka vairs neviens tur nedrīkst palikt un visiem jātaisās uz prombraukšanu, jāgaida pēdējie kuģi. Mums bija jābūt Ventspils ostā, lai aizbrauktu. Tas bija oktobra vidus, kad bija tā braukšana ar kuģiem uz Vāciju. Mums jau galvenais bija palikt dzīvām, tāpēc arī braucām. Leitnants Tīle iedeva savu un savu vecāku adresi Vācijā, lai mums būtu, kur palikt, tur nonākot. Tad mūs aizveda uz Ventspili. Tur jau arī viss bij tukšs, mūs ieveda kādā mājā, acīmredzot kapteiņa mājā. Viss bija ar enkuriem, trofejām un jūrnieku bildēm. Viss mantu pilns, trauki, drēbes. Ko tur bij domāt, tik dzīvo un cauri, nekas, ka tās mantas. Kādu nedēļu nodzīvojām tajā kapteiņa mājā, kad pienāca kuģis. Tas bija 1944. gada 27. oktobris, kad bija rīkojums, ka jāiet, jo pienācis kuģis. Ostā jau bija pilns cilvēku. Kuģis bija milzīgs, viņu sauca „Bremerhafen”, pieci tūkstoš cilvēku bija virsū. Mēs visi, kā jau bēgļi, stāvējām tādi disciplinēti, gaidījām, kad paņems mūsu mantas. Tad uz mantām bija jāuzliek birka virsū, piemēram, es uz sava akordeona liku „Lilija Loite”, pārējām penckelītēm arī klāt tāpat. Tur viss notika ātri un precīzi, pašam nekas nebija jādara, strādāja kuģa puikas. Viņi paņēma mantas, aiznesa, atnesa atpakaļ kartīti, kur bija uzrakstīts, kur tavas mantas atrodas, piemēram, tur un tur uz klāja, jo iekšā kuģī vairs nebija vietas.

 

Tagad es jums teikšu vienu atgadījumu tādu. Mēs stāvam, gaidām, kad būs pavēle iekāpt kuģī, un nāk viens jūras virsnieks formā un es dzirdu, ka viņš iet garām visai tai rindai un sauc: „Lilija Loite! Wo ist Lilija Loite!” Es tā saklausu un saku mammai, ka viņš sauc manu vārdu, ko man darīt. Mamma teica, protams, ka jāatsaucas. Es tagad atsaucos, nostājos viņa priekšā, man smiekli nāk un kauns, un briesmas. Tad viņš man saka, ka viņi izlasījuši uz pieliktās birkas, ka man esot akordeons, un viņiem esot lūgums, kuģis esot ievainoto karavīru kuģis un kad tas sāks iet, lai viņiem būtu īsāks laiks, vai es varētu kaut ko nospēlēt. Tā tik vien trūka, kas tad es biju salīdzinājumā ar to Vīnes akordeonistu! Es drebu tā jūrnieka priekšā. Tad jau es vācu valodu labi pratu un domāju, ka man pats Dievs stāvēja klāt, ka es tā labi varēju ar viņu parunāties. Es atbildēju, ka ļoti slimoju ar jūras slimību un nekādā gadījumā nevaru spēlēt. Īstenībā jau es pirmo reizi braucu ar kuģi, tikai grāmatās biju lasījusi, ka ir tāda jūras slimība. Jūrnieks atbildēja, ka saprotot, bet vai es ļaušot iedot kādam citam akordeonu uzspēlēt, kad kuģis sāks iet. Protams, ka es uzreiz piekritu. Tad viņš man pateicās un atkal roku pie cepures. Biju tādām trīcošām kājām, un pārējie cilvēki noskatījās, jo viņi jau nedzirdēja, par ko mēs runājām.

 

Mēs stāvējām rindā un gaidījām uzkāpšanu uz kuģa, kad dzirdam kaut kas tur priekšā iesaucas: „Ai, ai, ai!” Tāds šums notiek. Tur cilvēki redzējuši, ka žurkas bēgušas prom no kuģa. Ir tāds teiciens – bēg kā žurka no grimstoša kuģa. Redzētais cilvēkus satrauca, ka daļa pašķīrās un citi arī neuzkāpa uz kuģa, lai arī viņu mantas bija ienestas. Tas jau vēstīja par kaut ko nelabu.

 

Tad nāca pavēle kāpt kuģī, sākām braukt, un tik tiešām jūras slimība bija klāt. Bij tik slikti, ka rāva vai visas iekšas laukā. Kuģis bija ļoti pārpildīts, jo tie bija pēdējie kuģi, kas nāca no Igaunijas, no tādas Serves salas, kas aiz Sāmsalas ir. Līdz ar to kuģī bija daudz igauņu, viss arī bij pilns ar ievainotajiem. Mums atradās vieta kravas telpā, tas bija pašā apakšā. Tā kā kuģis bija pārpildīts, tad visiem arī tās glābšanas vestes neiznāca, kam tur iedeva, kam nē. Tā mēs nobraucām visu nakti, bet tagad sākās otrs rīts un vajag uz tualeti. Mamma liek man meklēt tualeti un aizvest arī mazo māsu. Tagad pa to vienu lūku tiekam ārā un es redzu – pilnīgs klusums, nav neviena cilvēka. Tā dīvaini palika, bet nu tā galvenā doma izčurāties, meklēju to tualeti. Dzirdu, ka lidmašīnu troksnis virs galvas. Krievi ar savām lidmašīnām nobloķējuši kuģi un sāk mest bumbas. Meta, meta, kamēr arī trāpīja mūsu kuģim. Vienā momentā kuģi sāka šausmīgi šūpot, zin, kā ar to bumbu, ka trāpa. Es tik nodomāju, ka tik pāri bortam neizsit mani. Paspēju māsai nokliegt, lai krīt gar zemi, un es viņai virsū, – ja šķemba nositīs mani, viņa paliks dzīva. Tomēr tik daudz man tā saprāta bija, ka es iekrampējos tur kaut kādos dzelžos, māsa man apakšā, un tā noturējāmies, savādāk uzsviestu gaisā un pāri bortam. Pēc kāda brīža iestājās klusums, savu lādiņu devu nodeva. Sāk atvērties visas lūkas, skatos – apkārt vienas asinis, kurš tur bijis tuvāk lādiņam...

 

Tā mūs pasargāja. Tiklīdz es redzēju pirmo caurumu, tā ar steigu līdām kuģī iekšā. Tikām pie savējiem lejā, un viņi ar bija visu to sajutuši, visus sitienus un grūdienus. Nāca pavēles, lai netaisot paniku. Bet tāpat visi uztraucas, protams, ka ir bijuši bojājumi, kuģis apstājas un nodziest visas gaismas. Tad kuģis sāka degt. Kuģis vienlaicīgi deg un grimst, un arī kaut kas eksplodē, bet tas pa to augšu. Kapteinis pavēlēja nevienam nekur neiet, kuģim esot trāpījums, bet to novērsīs. Galvenais saglabāt mieru. Kur nu vairs mieru! Kuģa augša deg un grimst uz vienu sānu. Kuģis sāka arvien ātrāk grimt, sāka trūkt skābeklis. Igauņi skaitīja savas lūgšanas, sveces vairs iededzināt nevarēja, jo nebij skābekļa. Nu, ko vairs padarīt? Nekā jau vairs! Jāgaida, ka tava stunda ir klāt un caura lieta. Atceros vēl mamma teica: „Noskaitiet lūgšanu – Mūsu Tēvs debesīs...” Mēs sākām skaitīt, nevaram noskaitīt, tikai: „Mūsu Tēvs debesīs un Mūsu Tēvs debesīs.” Tad mamma teica: „Nu, bērni, es par mums visiem noskaitīšu.” Viņa noskaitīja un lika pārmest krustiņu. Šitāda tad bija tā visa atvadīšanās, mēs jau zinājām, ka viss ir cauri. Ne vairs asaru, ne kliegšanas. Igauņi gan kliedza, izmisumā jau tur kā nu kurš. Un tad tai brīdī nāk pavēle no kapteiņa – atstāt kuģi! Vispirms sievietes un bērni, tad pārējie. Nu, un tad mēs ar tā sarosījāmies, bet kuģim mazas trepes. Tur, kas pa tām trepēm tiek pāris pakāpienus augšā, citi atkal rauj viņu lejā, tie no lejas atkal spiež tos uz augšu. Nu haoss pilnīgs, nesaprotams. Vienā brīdī jutu, ka es palieku ar mammu un neredzu nekur vairs māsas. Es biju krampjaini ieķērusies mammas rokā un turējos. Labums bija tas, ka man jau nāca tie 18 gadi un es skolā nodarbojos ar vingrošanu uz līdztekām, nu jā, un man tā roku muskulatūra bija tāda stingra. Tad tikām pie margām, kāpām un jutu, ka no apakšas mūs grūž. Vienu brīdi norāva lejā, tad atkal uz augšu, visi cenšas tikt uz priekšu. Pēkšņi sajutu, ka esam ugunī, viss deg, eksplodē. Neko nevarēja saprast, un tas kuģis jau tādā stāvoklī, ka gribēdams nevari tikt pret to stāvumu. Mani vispār izglāba tāda biezas vilnas kleita ar faltēm. Mamma tikai teica, lai metot pāri galvai, lai mati nesāk degt. Es vēl mammu aiz drēbēm ņēmu vienā momentā, jo viņa bija nokritusi, un tad es jutu, ka mēs abas krītam caur uguni. Kur mēs kritām, es nezināju. Izrādījās, ka mēs nokritām uz cilvēkiem, vai viņi bija dzīvi vai beigti, nezinu. Bet tad es sapratu, ka vairāk neesam uz tā kuģa, ka mēs nokritām uz glābšanas kuģa. Nu nebija tas kuģis liels, kā jau glābšanas kuģis ar plašu klāju. Bet nu fakts bija tāds, ka mēs nokritām uz mīkstu vietu, uz tiem cilvēkiem, un nesasitāmies. Nevar zināt, kā tur tie pirmie bij krituši.

 

Tās bija arī tās pēdējās, nezinu, minūtes varbūt piecas, un tad glābšanas kuģis atrāvās nost. Varētu teikt, ka tās bija tādās lielas laivas, tās atrāvās nost. Šausmīga vētra jūrā bija. Un vairāk arī.. es domāju, ka vēl viena sieviete aiz mums izglābās. Jo es tikai redzēju to, ka viņa nešķīrās no savas tās rokassomiņas, bet tie glābēji, tie izrāva visu un iesvieda jūrā. Nu jābūt ir rokām brīvām. Uz kuģa matroži tā strādāja, cepuri nost! Es tikai visu laiku nesaprotu, kā mēs varējām uzkrist tajā īstā brīdī uz. Pēc tam jau lasīju aprakstu par to „Bremerhafen” kuģi, tur bija teikts, ka vētra bijusi tāda, ka nevarējis nemaz piebraukt ar to glābšanas kuģi. Kad nu tas vilnis to glābšanas kuģi piesvieda pie tā lielā kuģa, tad tajā brīdī vajadzēja uzkrist, un, ja tu neuzkriti, tad tu biji jūrā. Izglābās 500 cilvēku no 5 tūkstošiem. Tas pats, kas „Estonia” izglābšanās 1 pret 10.

 

Beigās arī māsas abas izglābās, tikai atsevišķi no mums. Vecākā māsa dabūja spēcīgu savainojumu, līdz krastam jau bija sākusies asins saindēšanās, un viņai gribēja amputēt kāju. Jau nāca krievi virsū, laika nebija, bija pavēle tikai saglabāt dzīvību. Pēc plāna mums vajadzēja izkāpt Dancigā, bet izkāpām mēs Gotenhāfenā, jo tā avārija bija. Bet necik ilgs laiks nepagāja Vācijā, kad mums bija jāatgriežas Latvijā. Latvijā arī uzzinājām, ka ir dzīva mūsu ceturtā māsa, kura evakuācijas laikā palika Smiltenē.