top of page

Trīs māsas Geņa, Mihalīna un Broņa Supes linu vākšanas laikā 1943. gadā Purvmalas pagasta "Jaunajā dārzā"

Purvmales pagasts bija viens no sešiem pagastiem (Kacēnu, Gauru, Augšpils, Linavas, Upmalas un Purvmalas) Abrenes apriņķī, kas atradās Latvijas sastāvā saskaņā ar 1920. gada 8. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu

Abrene jeb Pitalova (krievu: Пыталово) – pilsēta Krievijas Federācijā, kas no 1920. līdz 1940. gadam bija Latvijas teritorija.
1933. gadā Latvijas valdība piešķir Abrenei pilsētas tiesības, un kā ģērboni dod laimes simbolu – sešus pakavus.
1944. gadā Abreni kopā ar Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmalas, Gauru un Augšpils pagastu pievieno Krievijas PFSR.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tā de facto palika Krievijas sastāvā
.

Pēteris Supe ar "Diženā" un "Līdumnieka" nozīmi pie krūtīm (1. no labās 3. rindā) 1936. gadā Viļakas ģimnāzijas audzēkņu vidū. Pirmā rindā centrā ticības mācības skolotājs mācītājs A. Vaivods

Pēteris Supe jau no agras bērnības aizrāvās ar zemes kopšanu, darbojās Līdumniekos un Mazpulkos, apspriedies ar vectēvu, meklēja labākos lauku kopšanas paņēmienus. Pēteris sāk studēt par agronomu un Latvijas Universitāti beidz jau kara laikā, paspēj īsu brīdi strādāt par agronomu dzimtajā pagastā. Kara beigās, cerēdams uz rietumu demokrātisko valstu atbalstu, izvēlas partizānu cīņu par savas Latvijas neatkarību. Viņš organizē nacionālo partizānu grupu un ar segvārdu Cinītis vada bruņotu pretestību pēc Sarkanās armijas atgriešanās Latgalē. Traģiski notikumi ienāk vietējo sētās – tajās varas darbus veic gan sarkanie partizāni no Pleskavas puses, gan čekisti, kas nāk reizē ar uzvarošo armiju.

Supes ģimene bija zemkopji. Abi vecāki uzauguši pusgraudnieku ģimenēs, ar lielu entuziasmu kopa savu saimniecību, kam jau nosaukums ––„Jaunais dārzs” liecināja par lieliem nodomiem. Ģimenē auga septiņi bērni. Pēteris izmācās par agronomu. Vecāki posās apsaimniekot arī otru māju Aizgalienes pagastā. Dzīvošana netālu no Krievijas robežas, tolaik Abrenes apriņķī, nelikās bīstama. Viss pārvērtās, kad lielā kaimiņvalsts pārkāpa robežu un zemnieku dzīvē zuda drošība par nākotni. Gribot negribot, zemkopju ģimene tiek ierauta nevienlīdzīgā cīņā, un Mihalīnai, pašas vārdiem runājot: vienā kabatā bij pistole, otrā rūžu kronīts.

 

 

Deviņi gadi mežā, septiņi – Vorkutā

 

SATURS:
Jau 1941. gadā mums visus lopiņus izdzina
Nāca atkal 1944. gads
Sarkanie bandīti
Akurāt Lāčplēša diena bija
Jūnijā mūs atbrauca arestēt
Tā sākās mūsu dzeive mežā

Tur mežā dievnams bij
Es aizgāju no meža, kad es jau paliku viena pate

Septiņi gadi Vorkutā

No krievu valodas

 

Jūs deviņus gadus bijāt mežā?
Jā, deviņus gadus.

Kur jūs dzīvojāt?
Abrenes apriņķis, Purvmalas pagasts, “Jaunā dārza” mājas. “Jaunais dārzs” – tur dzimusi, augusi, tik mīļa bij man tā vietiņa. 1944. gadā mūs tur izstūma ārā. 1944. gada 11. novembrī mēs atstājām Purvmalas māju.
– Uz kurieni aizgājāt?
Uz Aizgalienes ciemu, tas skaitās Viļakas pagasts, skaitījās Abrenes apriņķis, Viļakas pagasts un Aizgalienes ciems. Kāds tur mājas nosaukums, es nezinu, tur mēs ilgi nebijām.
Tā i māte mana pusgraudnieka meita, tā tēvs arī. Nē, nu viņam tā zemīte bijusi div hektāri, un viņi, vārdu sakot, visu kaut ko piestrādāja, visu ko darīja, strādāja.

Kad dzimuši brāļi un māsas?
Dominiks pirmais, 1916. gadā, tad Antoņina, tā 1918. gada 4. martā, tad Pēteris, 1920. gada 1. janvārī, nu tad mēs, tās dvīņumāsas, Mihalīna un Broņislava, 1923. gada 7. jūlijā. Un tad pēc tam māsiņa, es domāju, ka viņa Geņa bij, bet tagad, kad mēs ar māsu runājām, viņa Jevgēnija bija, viņa 1925. gada 8. jūlijā. Tad tā māsiņa pēdējā Aldone, 1929. gada 20. jūnijā.
Pēteris 1946. gada 1. aprīlī krita, tēvs 1945. gadā 27. jūlijā un māte ar 1945. gadā 28. jūlijā.

Pie kādas draudzes jūs piederējāt?
Viļakas draudzes, tur mēs visi svētīti, krustīti, tikai netikām precējušies neviens. Tā tā visa dzīve aizgāja.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jau 1941. gadā mums visus lopiņus izdzina

 

Krievi atkāpās, viņi bēga projām, un vācieši viņiem dzinās pakaļ. Atnāk četri "истребители"(1) ar šautenēm un prasa, kur tēvs, kur brālis. A viņi jau juta, viņi bij aizmukuši tālu prom, kādi 20 kilometri. Viņš pasaka: “Jādzen lopi prom!” Mēs tagad skatāmies, ka tiešām [pagalms] pilns ar lopiem. Neprasām, kas ira, bet dzenam. Jau nāk vakars, tumšs, jādzen, jādzen. Otrreiz brauc atkal, otrreiz mēs jau dzenam tagad lopiņus prom, tā lidmašīna iet, tas viens istrebiķeļs paceļ šauteni, šaus tai lidmašīnai. Tas saka: “Да брось ты! Мы догонем.”(2)

Māsiņa lūdz, lai vienu gotiņu atstāj, i tā mamma lūdzās. Mammai noliek, lai pasaka, kur tēvs un brālis, citādi – "застрелим и все"(3). Māte saka: “Миленькие!”(4) Viņa jau tā rokas salikusi, a māsa, viņai vēl nebij četrpadsmit, viņa saka: “Kaut vienu gotiņu atstājiet, gribu pieniņu dikti.” Viņi negrib ne dzirdēt.

Mēs, kad dzinām, tad mežā ieskrēja viena gotiņa. Aizdzinām visas līdz Viļakai, kādi 10 kilometri. Baznīcas dārzā bij sadzīti visi lopi. Kad mēs aizejam baznīcas dārzā, mēs tās gotiņas slaucam, pieniņš pa zemi tek. Rīta ausmiņā nāk lidmašīnas, lopiņi skrien un mēs visi, i lopiņi, i mēs aizbēgām. Tā mēs trīs kilometrus aiz Viļakas aizgājām, tad mēs izbēgām un atnācām uz mājām. Lopi palika, mēs atnācām uz mājām. Atnācām mājā, tā viena gotiņa mauro, mamma raud, māsiņa raud. Mēs visas trīs māsas, kas gājām, satikāmies. Nu labi, tie lopi palika.

1940. gadā, kad mūs izlaupīja, tad jau mēs paņēmām to saimniecību Aizgalienē. Tur māja bij tukša, sarunājām, tā mūs tur ielaida. Tur nevarēja nemaz tā piebraukt, tur kājām gāja taisni pa tīrumu.

 

Nāca atkal 1944. gads

 

Tad pēc tam tos trīs gadus dzīvojām pie vāciešiem. Tādā ziņā laime, kad vācieši ieņēma Ostrovu, Pleskavu, gāja meklēt lopus. Mūsu Purvmala jau nav tālu no Krievijas, 15 kilometru, 15 kilometru Abrene. Vienu gotiņu atrada, pazina savu gotiņu. Atkal tos lopiņus sameklējām, dzīvojām tālāk. Nāca atkal 1944. gads.

Vācieši neko mums pāri nedarīja. Bij jānodod nodeva – nodeva, ko jau tur vajadzēja, cik jau tur, kas tur bij jānodod. Izrakstīja kartiņas, saņēma cukuru un ziepes, un kas uz kartiņām bij, kā jau kara laikā. Redzēja, kad atkāpās vācieši, atkal nāks krievi iekšā, jo krievi palika tik varonīgi, kas nu apkārt tur dzīvoja.

Tur jau krievu vairāk bija, bet viņi jau dzīvoja tā kā pierasts, zemīti strādāja, latviski runāja, latviešu skolās gāja. Nu bij jau tādi idioti, kas jau priecājās. Bij tādi ir latvieši, kas gaidīja komunistus. Atkāpās, tad ienāca atkal krievs iekšā. Kad tagad ienāca iekšā, pirmā armeja tur gāja, tad nāca NKVD tie tīrītāji. Mums jau par tēvu, brāli, visu prasa, kur kas bij, vai kādā partijā bij vai kur.

 

Sarkanie bandīti

 

Vēl pa priekšu vācu laikā sarkanie bandīti. Vienā vakarā, to ar mūžam neaizmirsīšu, 2. novembris 1943. gads bija. Mums goteņa vēl bij jāslauc. Tēvs ar māti baznīcā bij, atbrauca, aizgāja ātrāk gulēti. Nu es ar aizgāju gulēt. Vācu laikā petroleja nebija, ar karbītu mēs tur kurinājām. A tā māsa, kas tagad ir Bauskā, dvīņumāsa, tā palika, raksta vēstuli tur savam kavalieram, teica: “ Es tū gūteņu izslaukšu.“ Tagad sāk šausmīgi suns riet, māsa pieiet, prasa, kas tur ira. “Открой дверь,”(5) pa krieviski. Māsa aizskrien tētim saka, tēvs pieīt: “Кто там?”(6) “Откройте дверь! ” “A ko jums vakarā vajaga?” “Не пустишь, ваша голубка вылетит на воздух.”(7) Un suns, tas rej tā, ka bail ir. Nu tēvs atlaiž īkšā. Mīļais Dievs, kā ībruka vesels bars, tūlīt pie skapa, viss kaut kur, visu pūru mums izlaupeja.

Tie, kas pazīstami bij, nemaz negāja īkšā. Iznāk kādreiz mēs ar māsu ar viņiem ballē gājām, tie nemaz īkšā nenāk, bet tie nepazīstamie. Nu kādi gabali 15 viņi bija, nu izzondēja visas malas, izurķēja, ko dabūja, to visu paņēma. Galvenais, tēvam bij pistole un māte ieliek azotē to pistoli un guļ. “Ну, бабушка, что ты отдыхаешь?”(8) Māte nesaka neko, a tēvs jau augšā, tēvu jau viskur dzenāja. Es ar gulēju, viņi jau nezin, vai es jauna vai veca: “Чего ты взыкаешь, бабушка, мы вас не ограблаем, а собираем что нам надо.”(9) Viņi nelaupa, bet viņi zin, ko viņiem vajaga. Brālis bij atbraucis atvaļinājumā, nodzīvoja veselu mēnesi un atstāja smuku armijas šineli, vēl to sagrāba, tūlīt paņēma.

Tā viņi tagad visu savāca, teica, lai nevienu soli no mājām neizsper ārā. Nu, kur tad tu iesi. Tas bija ap pulkstens kādiem deviņiem. Un pulkstens vienos naktī mēs tagad redzam, ka visa māja gaiša, kad tos “Gorbanus” dedzināja. A tur kāzas bija trešā dienā, vēl tur kāzenieki bij, vēl radi bij, un kaimiņi vēl tur bij dzēruši, tad viņi tur slaktiņu iztaisīja. Nošāva brāļus, Alfrēdu nošāva uz vietas, tas Jurītis slimnīcā mira un tēvs sašauts, tas arī ilgi nedzīvoja,

Viņus visus sastādīja rindā, un saimniece spogulī arī redzēja, ka viņi tur staigā, ar kādus pazina. Saimniece, kaķis kliedz, viņa kaķi dzen ārā, pati izskrien līdz, viņa sašauta bij, bet palika dzīva

Vecākais, Alfrēds, aizsargs visus gadus bij, viņš jau tos tramdīja. Mums jau brālītis tikai trīs mēnešus aizsargos bij, ienāca vācietis, aizgāja armijā.

Kā kāzas bij, tā viņi tur klētī gulējuši, viņi nav aiztikuši to jauno pāru, a šitos, kas kaimiņi bij, tie visi sadega. Nodedzināja, ak Dievs, šito skatu.

– Vai viņi teica, kas viņi tādi ir?

Partizāni. Pa krieviski runāja. Tētim bij jauni zābaki, pirmo reizi uzvilkti uz baznīcu, nolikti tur stāvēja, tagad viens novelk nost savus vecos, atstāja un tēva zābakus uzvilka.

Viņi uzskata, ka mēs esam fašisti un kulaki. Viņi atnāk no Krievijas, grib būt saimnieki, lai mēs viņus uzņemtu atplestām rokām. Viņiem sava valdība, savi likumi, mums taču Latvijā savi likumi bija. A viņi gribēja, lai mēs visi būtu viņus sagaidījuši atplestām rokām. Tad rītā, kad jau ausa gaismiņa, brālītis atbrauca. Tad mēs aizgājām tur paskatīties, kas tur ira. Visi sadeguši bij lopiņi, kūtī kā bij, ārā netika. Tad trīs dienas tur tie dūmi gāja, kūpēja, un tie nošautie bij ārā izvilkti, baltiem palagiem apsegti.

 

Akurāt Lāčplēša diena bija

 

Kad jau ienāca 1944. gadā, 11. novembris bija, akurāt Lāčplēša diena bija. Un mēs ar māsiņu vienmēr, kad nāca 18. novembris, Latvijas karogu vilkām. Skatāmies uz to kārti, neko nav, krievi iekšā jau, jāaizmirst viss. Es zinu, ka mēs cukurbietes lasījām tai dienā, cukurbiešu sīrupu vārījām. Un tā arī laikus aizgājām gulēti, kaut kas ap pulkstens desmitiem. Mēs tik divas ar māsiņu bijām, un kaimiņiem divi puisīši bij, bērni bij atnākuši, viņi tur pie mums spēlējās un tā viņi palika pa nakti. Redz, cik liktenīgi. Tagad pulkstenis divpadsmit naktī, dauzās pie durvīm, atkal sunītis rej, tas pats sunītis rej. “Откройте двери!”(10) A tai iepriekšējā naktī turpat netālu kaimiņos, kādu puskilometru tālāk, krievu zaldāti bij izvarojuši vienu tantiņu. Viņi ar bij gājuši, viņa bij ielaidusi iekšā, un bij izvarota un nosista, pilnīgi nosista. Izlaida tādu ziņu, lai naktī nevienu nelaiž iekšā. Tagad es saku: “Неоткрою!”(11) Kāpēc? Es viņiem stāstu. “Мы честние люди.”(12) Kamēr es runāju, māsa lielā istabā pa logu izbēga ārā, viņa saprot, ka mūs tagad arestēs. Divpadsmitos – kas tad cits? Tagad māsiņai šaun virsū. Es tā viņiem teicu: “Oткрою, только.. apģērbšos,“ – naktskreklā tikai biju. Saka: “Мы вас оденем.”(13) Es paspēju bruncīti un blūzīti uzvilkti un tagad dzirdu, ka šaun. Māsiņa pa logu lien ārā, un viņi mana un šaun tagad viņai virsū. Un šitie visi tagad atstāj tās durvis, kur es biju, un es attaisu durvis vaļā, nav neviena, un es ar basām kājām, pliku galvu, tā laidu ļepatas projām. A tiem puikiem es teicu: “Jūs, bērniņi, nekur neejat.” Vienam bij 10 gadu, otram 12. “Neko jums nepadarīs.” Es aizbēgu, māsa izbēga ārā, māsa bij sašauta toreiz, viņa turpat rožu krūmos bij paslēpusies.

– Kur viņai trāpīja?

– Rokā.

– Bet nesaķēra viņu?

– Nē, vēlāk mežā krita.

– Cik jūs tālu aizmukāt no tās mājas?

Toreiz es divi kilometri aizmuku un māsiņa ar pa tumsu bij aizčāpojuse ar visu sašauto roceņu, ar divi kilometri. Tad rītā aizveda uz slimnīcu viņu, apsaitēja roceņu. Es divi kilometri pārskrēju pie pazīstamiem. A tēvs ar māti, visi bija projām Aizgalienē, tāpēc mājā neviena nebij.

– Vai tuvu bija robeža?

Līdz Abrenei 10 kilometru, nebij tālu. A Aizgalienē, kur bij otrā māja, tur jau bij tālāk, tēvs ar māti un tā māsa tur bija. Mēs tik bijām ar Genīti, kura krita mežā, bijām Purvmalas mājās.

Genīte Viļakā slimnīcā bij, viņa ar jau zināja, kur mēs esam, viņa tur atnāca toreiz pie mums. Un palika tas mīļais sunīts, tētis gāja tam sunītim pakaļ vienā vakarā. Lopiņam ar jācieš, tas bandīts ira. Sunīts nebij no mājām nekur gājis, tētis viņu paņēma.

1944. gads, viņš to sunīti atrada, un tagad atkal tas sunītis palika, tēvs viņu paņēma. Pēc nedēļas mēs aizgājām, kur bij nometne, un atkal tas sunītis tur gaidīja, pēc nedēļas viens pats, neviena vairs nava, a viņš tur dežurēja. Mēs turpat ciematā vienās mājās atstājām, tur viņš palika. Un vienalga, pa mežu brauca partizānus meklēja un ieraudzīja to sunīti, kaut kas jau pateica, ka bandītu suns, un sunīti nošāva, pat lopiņam neļāva dzīvot.

 

Jūnijā mūs atbrauca arestēt

 

Tēvs ar māti bija aizbraukuši uz dievkalpojumu Viļakā. Mājās bijām trīs: es, Genīte un jaunākā Aldona.

Pusdienas laikā mēs sadzinām lopiņus mājās un dzirdam – šaun. A tur bij garām gājuši partizāņi, un šie bij redzējuši un šaun virsū. Dienas laikā pills ar partizāniem bija, neviens negāja dienestā pie krieva, visi mežā tikai. Turpat mežs bij, turpat mežā bunkurs, mēs jau toreiz iztaisījām, kad mēs aizgājām dzīvot Aizgalienes ciemā. Tur 30 saimnieki tanī ciemā bija, māja pie mājas, un mežs visapkārt bija. Tur jau krievu bandīti siroja, viņiem bij labi, jo vācieši viņus negāja meklēt neko.

Mūs atbrauca arestēt, skrien iekšā uzreiz, es apakšveļā, tik tā blūzīte bij, paspēju, uzreiz: “Kто у вас был?”(14) Es biju aizmiguse, a māsiņa, tā gulēja ārā, vasaras laikā silts. Mēs sakām: “Nekā nebija.” Tagad mani dzen augšā uz čerdaka. Es tanī čerdakā nemaz netiku bijusi, tagad jālien ira un viņi man kāpj pakaļ. Viņi domā, ka tie, kas tur bij gājuši, ka pie mums iebēga. Viņi ieskrēja mežā un kārtībā. Tagad pateica: “Вы арестованы, собирайтесь!”(15) Nu, ko darīsi. Jau to māsiņu iedzina istabā, kas tur gulēja, tagad mēs trīs, Genovefa, kas krita, un Aldona, kas palika čekā. Uzvilku mētelīti mugurā un teicu: “Palūgsim Dieviņu.” Nometos ceļos, un lūdzam Dievu visi trīs. No sākuma viņi apklusa, pēc tam aiz krāgas mūs izmet kā ķiļķēnus ārā no istabas.

Viņi trīs gabali kājām bij gājuši. Vispār brauca no Viļakas pieci ar vieniem lieliem ratiem. Ciematā atstājuši tos ratus, gāja ar kājām, a tie divi palika pie pajūga. Tagad mēs trīs un viņi trīs. Mēs izgājām, kur viņiem bija pajūgs. Kad mēs atnācām, viņi izgrieza uz ceļa, tad mēs braucām vienu brītiņu seši. Braucām līdz Klušņiku ciemam. Tagad Klušņiku ciems, tur krustceļi iet, viņi palika uz krustceļa, mēs pateicām, ka tētis Viļakā ir baznīcā. Čekisti mūs stiepj uz Viļaku.

Tik mēs tur pabraucām, kilometri varbūt trīs vai divi no tā Klušņiku ciema, un tagad mēs redzam, ka tētis. Viņam tur pajūgs bij atstāts, viņi bij kājām gājuši uz baznīcu, jo tas jaunais zirdziņš baidījās no mašīnām, tāpēc tālāk kājām aizgāja pa taisno, a zirdziņš palika tanī ciemā. Mammai bij pazīstami tie cilvēki. Viņi no baznīcas atnākuši, atpūtušies, tagad zirdziņu pagriež uz ceļa, brauks uz mājām. Mēs braucam un jau redzam, ka tētis stāv pie zirga un vēl tas Mednis.

Visiem, kas brauc, visiem dokumentus pārbauda, visiem pēc kārtas. Un tagad no ratiem ārā un tūlīt pie tēta tie čekisti, kas ar mums brauca. Izskrēja tie čekisti no ratiem, un mēs arī ar māsiņu izkāpām ārā.

Prasa tēvam dokumentus, tēvs padod, tie saka: “Эти ваши дочки?”(16) A mēs tā bijām izmainījušās, ka tēvs nemaz mūs nepazina. Viņš teica, mēs esot papīra baltumā bijušas. Es saku: “Tēt, mūs arestēja.” Tētis saprata.

Tik to es redzēju tā kā tagad, čekists pagriezās, jau ies uz ratiem, a tēvs viņu saņēma aiz dziesmas, aiz rīkles, to es redzēju. A tas čekists, kas vēl otrs bija, tas atvēzējās šaut uz tēvu. Un es tagad no malas kā skrēju, es neko nedomāju, neko citu, es tik domāju, lai tēvu nenošauj. Kā to automātu ņēmu, es tos ieročus nebiju redzējuse, es viņu griezu malā. Tas čekists zemē, un es viņam virsū, un šautene mums pa vidu. Tagad tēvs cīnās ar to čekistu, un Mednīts bij, kas brauca, tas jau palīdzēja, vecais karavīrs ir bijis, mūsu radinieks, viņš reizē ar tēti brauca. A es ar to čekistu cīnos, neko nedaru, es viņu turu. Viņš tagad izvelk pistoli un šaun, gar ausīm man šaun. Es tikai atkal to pistoli griežu nost, tad viņš man kož pirkstā, koda, cik varēja, es viņam vienalga neļaunu. Viņš, cik vien var, ar mani cīnās, un es turu, un tā šautene mums stāv pa vidu. Tā mēs tur cīnījāmies, cik ilgi būtu, es nezinu, bet tēvs tika ar to galā un tad viņi nāca te. Ja viņi būtu gribējuši, tad viņš būtu nošauts. Viņš izlikās kā beigts, tagad esmu brīva, čekists guļ, un es domāju, jāpagrābj tā šautene. Es domāju, es tagad skriešu, viņš ar to šauteni mūs nošaus. Es paņēmu viņa šauteni, pārskrēju pāri ceļam un zālē nometu to ieroci, un pati ar deviņi kilometri pārskrēju pa pļavu, pa tīrumiem uz mājām.

Tēvs ar māti jau bij atbraukuši, a māsiņa izbēga, aizbēga tūlīt, viņa nepalīdzēja. Viņa uz to skriešanu, tā viņa Purvmalā izmuka pa logu un tagad atkal. Mēs sākām cīnīties, es vairāk gandarīta, ka es aizstāvēju tēti, nekā es būtu aizbēgusi. Es domāju, tētis tik smagi strādāja, man viņa žēl bija, ka viņš mūs audzinājis tik grūti. Es tomēr biju lepna, ka es tēvu aizstāvēju, ka tēvu nenošāva. Vienalga mežā viņš krita, neko nevar darīt, bet manā acu priekšā viņš nekrita.

Pie "Jaunā dārza" mājas (no kreisās): Broņa Supe ar draudzeni Malvīni un māsām: Antoniju, Geņu un Mihalīnu 1937.gadā

Tā sākās mūsu dzeive mežā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tā sākās mūsu dzeive mežā. Otrā dienā viņi nodedzināja visu ko. Mums pēdējā laikā bij ļoti smuki trauki brālim dabūti, tos sametām visus dīķī. Un tāpat visādas mašīnas, kas bij, visu dīķī sametām. Tā viņi šodien tur stāv, ne mums vairāk vajadzēja, ne mēs ņēmām. Tā tētis krita mežā un tā mamma. Un lopiņi un viss palika. Septiņas gotiņas bija, divas cūkas bija, un abām cūkām bij sivēntiņi. Saka, viņi braukuši, sivēnu paņēma un krata – bandīts. Pat sivēns bandīts ir, nu ko tu gribēsi?

Mēs tur bijām apmetušies uz tādas saliņas, to nosauca par Mātes salu, cits par Nāves salu, tur tāda smuka saliņa bij.

Kur brālis apmeties bij, tur mēs i gājām ar visiem lopiņiem uz to Nāves salu. Brālis pats visu vadīja. Tādi sakarnieki mums bij – kad tik čekists parādās, jau mums ziņo, ka čekisti brauc. Cilvēki atbalstīja, palīdzēja visu kaut ko.

Viņi nemaz mežā nebij, bet sakari bij ar visiem, visi palīdzēja.

Kad no čekista mēs tikām vaļā, tad tēvs ar māti aizgāja prom, zirgs palika ar visu pajūgu, māsiņa ar aizskrēja, un es savu ceļu aizskrēju viena pate.

– Kas notika ar to jaunāko māsiņu?

Tā palika Kļušņiku ciemā. Mēs skrējām uz Viļaku ātrāk, ātrāk, pa ceļam satikām tēvu, tā viss tas iznāca, un tā māsiņa palika ar tiem čekistiem pajūgā, un viņa palika tur, kamēr jau šitas viss notika. Toreiz čekisti ar nezināja, kas notiek, kad šāviņus dzirdēja. Viņi gaida, kad tēvs brauks, viņiem bij norunāts, ka uz krustiem jāstāv, jāpārbauda. Viņi tad nezināja, kas viss jau te ir noticis. Tie no ciema, kas ar brauca no baznīcas, teica, ka māsiņa esot nosaluse, teikusi: “Jūs neredzējāt tēvu ar māti?” Tā kā viņi vēl neko nezināja, kas mums ir noticis. Tā mēs aizmukām, visi vakarā satikāmies mūsu mājās, tad tur savācām un gājām prom ar visiem lopiņiem tanī pašā vakarā. Tanī pašā vakarā jau māja bij tukša, jo rītā agri jau bij čekisti klāt un mājas nodedzināja.

Tas čekists, kas palika dzīvs, teica, ka bandīti esot uzbrukuši. Es teicu: “Nebija neviena bandīta, tikai mans tētis, nekāda bandīta.” Viņam tā kā neērti, ka viņi abi ar ieročiem un tika pieveikti, ka tas krita un šitas tika ievainots. Tas cilvēks, kur tēvam bij pajūgs atstāts, nevainīgs, to arestēja un māju nodedzināja. Viņš uzskata, ka tur bandīti bij, tur neviena bandīta nebij, tik tēvs ar māti un tas Mednis. Brālis jau zināja visu. Viņš jau dzirdēja, ka tur šāvieni bija. Viņš mājās bij atnācis ar grupu, jo palīdzēja mums visu aizvākt.

– Ko jūs vēl ņēmāt līdzi?

Lopiņus un cik varējām mantu paņemt, nu ēdamu visu, kādas drēbītes, bet viss tāpat čekai palika. Cik ilgi staigāsi tik ar to, mums tāds bij likums, ka dzert pa ceļam un maizes kukulītim jābūt līdzi. Ko tu vairāk līdzi vari paņemti. Šodien paņem, uzbrukums ir, viss paliek. Ja tev šaun virsū, tad taču neko nevari līdzi paņemt, tikai tas, kas mugurā paliek.

– Kā mežā izskatījās?

Nu vienkārši teltītes uzvilktas un mežs kā mežs. Nu kā tad, katram vienam nevar būt, bet katrai grupiņai sava teltīte. Piemēram, mēs savā ģimenītē visi gulējām četri, mēs ar māsiņu, tēvs ar māti. Ziemā mēs bunkurus rakām iekš zemes.

Ziemā sniegs bij dziļš, zābaki man palika, ar zeķītēm pļitoju, bet kaut kā izturēja.

Kad mūs pārsteidz, tad jau tur paliek, a ka jau mēs jūtam, ka nāk uzbrukums, tad katrs telti paņēma līdzi, kur tad tu vari katrai reizei tik daudz tās teltis ņemt. Lopiņi palika un viss.

Pa mežu ganījām, kad sadzinām, piesējām. Cūkām bij savs aplociņš, kur sivēnmātītes bija. Gotiņas tāpat, gotiņām nekāda aploka nebija, mēs paši ganījām pa mežu. A nu ko padarīsi, bet nebļāva. Pielāgojās, zin, ka jābūt mierīgi.

– Cik ilgi jums tajā saliņā izdevās nodzīvot?

Septiņas nedēļas.

– Ko jūs pati darījāt tajā laikā?

Ganījām govis, visu ko darījām. Sēdēt jau nesēdēja – ēst bij jātaisa, jāmazgā, jālāpa, viss kas bij jādara. Tāpat prasīja čekisti, kad mani arestēja, ko es darīju. Es teicu: “Nu ko es varēju darīt, visu, ko vajadzēja, to darīju.” “Bandītam drēbes mazgāji, bandītam ēst gatavoji?” Es saku: “Es pate bandīts!” Tur es adīju cimdus, adīju cilvēkiem, kas atbalsta, visu ko darīju, nevienu brīdi nesēdēju bez darba Svētdienās tikai neko nedarīju, lasīju “Katoļu Dzeives” visādas un kas jau Latvijas laikā bija bijis.

– Vai mācītājs arī bija mežā?

Jā, Štagars Ludvigs. Viņu jau 1941. gadā gribēja vest, viņš izslēpās. Un ienāca atkal krievi, atkal viņu gribēja arestēt. Viņam paziņoja, ka viņu arestēs.

– Kā jums nācās atstāt saliņu?

Bij izspiegots, ka tur mēs esam. Un galvenais tas esot, mēs jau tikai vēlāk dabūjām zināt, ka tā partizānu māsa un vēl kādas tur... Tās jau ir vedušas visu, tāpēc mēs tik smalki bijām aplenkti, kur skrien, tur visur čekisti virsū. Nu, ka tev gāja virsū čekisti...

Mēs nemaz nezinājām, ka bijām aplenkti, un skrējām, uz visām pusēm šāva. Tad mana mammīte krita, tētis iepriekšējā dienā krita. Viņš gāja uz krustceļiem, gāja uz Aizgalienes ciematu. Viņš grābeklīšus, ko tur taisīt gribēja, domāja, ka būs jāpļauj siens, ar ko tad ziemā lopiņus baros. Mēs jau nevarējām iejusties, ka šitāda dzeive var ievilkties. Ka tev šaun virsū, kur tad sēdēsi, gaidīsi, lai tevi šaun. Atšaunīs un mūc projām. Tā visa saliņa palika ar visiem lopiņiem.

– Jūs bijāt diezgan spēcīga meitene?

Pašos labākos gados, 22 gadi. Visus vīriešu darbus darījām, visu ko, citādāk čekists piespiedu kā vardi, nevarētu pačīkstēti. Cik ilgi mēs cīnītos, es nezinu, bet viņš man neko nebūtu izdarījis, viņš man būtu pirkstu nokodis, bet vienalga viņš man netiktu vaļā.

– Kā tēvs krita?

Tēvs iepriekšējā dienā gāja uz ciematu, un tur krustceļi bija un viņu vaktēja, jo viņi jau bij vaktējuši kādu nedēļu, novērojuši, kā tur staigā, slepenie posteņi viņiem bijuši. Viņi tīkoja tēvu saņemt dzīvu, bet viņi zin, ka tēvu dzīvu nesaņems, uzreiz bij šāvuši no visām pusēm. Viņu nošāva, nocirsti bij divi bērziņi un uzlikts, jo tur vēl divi kilometri bija līdz tam ciematam, uz krustceļiem tēvs krita. Viņi ar zirgu bij vilkuši tēvu ārā līdz tai ciema malai. Un tanī vietā, kur tēvs bij kritis, brālis atrada cepuri pilnu jau ar smadzenēm, ar asinīm tā cepurīte, viņš jau galvā bij sašauts.

– Kā jūs to uzzinājāt?

Tanī dienā, kad tā šaušana notika, tad jau nesēdēja rokas salicis neviens. Visi gāja tūlīt uzzināt, kas ira, teica, ka tēvs nošauts. Un tā pa tiem krustiem gāja brālis ar tiem puišiem, atrada to cepurīti, tēva cepuri. A māte vēl neko nezināja, brālis neko neteica, viņa tik zināja, ka tēva nav, saka, varbūt ievainots vai kā. Brālis zināja, viņam pateica tūlīt. No Aizgalienes, no Vidučiem visi ar partizāniem bija. Tur tāda dzīva kustība bij, ka tu nebūsi, kā saka prastā vārdā, nebūsi nūpirdies, jau tas viss zināms. Tur katrai mājai sava zīme. Piemēram, mums tāda zīme, brālis iziet, ja māja ir brīva, tad balta krūze logā stāv, ja krūzes nav, tad nav brīv iet, tad kaut kas nav labi vai kaut kas atnācis ir.

Tur jau visu zināja, jo no tā ciema gandrīz 30 puiši, no katras ģimenes bij mežā.

 

Tur mežā dievnams bij

 

– Vai partizāņiem bija savi statūti?

Bij uzrakstīts viss, tā kā pienākas. No paša sākuma. Bij tādas drukājamās mašīnas, viss kas bija.

– Un jūsu brālis bija tas vadītājs?

Tas vadītājs bij, jā. Viņam ar Angliju bij sakari, ar Zariņa kungu satikušies personīgi, viņam visādi sakari bija.

Jā, pārraidi un atkal mūc prom, tur jau čeka sekoja, pat radio nevarēja spēlēt, uzreiz zin, kurā vietā tu esi, noķēra. Pat radio nevarēja, jo uztvēra. Es to nevaru iedomāties, kā var noteikt, kurā vietā. Tagad es paklausos pa televizoru, ka pat var zināt, cik cilvēku pie televizora sēž, cik skatās, cik radio klausās. Es to nezināju, es nevarēju iedomāties.

– Kāds bija partizāņu solījums?

Tas bija, ka mēs neinteresēsimies pēc uzvārdiem, vārdiem un, ja mēs krītam, ka mēs nevienu nenodosim. Noruna, ka nestrādāsi čekas labā, kad kritīs iekšā, tad nē, atdosi savu dzīvību, bet nevienu nenodosi.

Pistoli es gan kabatā turēju: vienā kabatā bij pistole, otra rūžu kronīts. Es tikai priekš sevis turēju, lai tā pistole man ir, septiņi patroni bij tai pistolītei, es teicu, es šaušu un, ja man nebūs patrona neviena, ja mani saņems, tad vienalga es nenodošu nevienu. Tā es zvērēju, un tā arī bija.

Tur mežā dievnams bij, viss kas bij. Tanī, kur lielā kaujas bija.

– Jūs arī piedalījāties tajās kaujās?

Tanī laikā es nebiju vēl mežā. Tās lielās kaujas bij 1945. gada 2. martā, es tikai jūnija mēnesī iegāju mežā, kā sakarniece biju, palīdzēju ievainotiem, visu ko darīju.

Kur mani sūtīja, tur es gāju. Un tad viena ar bij kundzīte ar div bērniņiem, atkal man lika aizvesti ar savu zirdziņu, vedu viņu kādus 30 kilometru no mājām prom kaut kur pie viņas radiem.

– Kur jūs ņēmāt medikamentus, zāles?

Nu tāpat bij, kas palīdzēja. Man pasaka, es aizeju, tur man ir. Kāpostu stādiņi virsū uzlikti, rakstāmmašīna apkašā grūzeņā. Ja čeka tevi pārtver, tad cauri, tavas dienas skaitītas.

– Mežā arī avīzi izdeva?

Jā, bij avīze. “Māras zeme” vai kā tur bij nosaukums, tas bij, kad tās lielas kaujas. Tur 300 partizānu bija, kur tā lielā nometne bija, otra Berlīne.

Tad jau visu dienu kaujas gāja. Laikam kādi astoņi partizāni krita, čekisti vairāk krita kā partizāni.

 

Es aizgāju no meža, kad es jau paliku viena pate

 

– Kad jūs iznācāt no meža?

1954. gadā. 1954. gadā es atbraucu te uz Bausku pie māsas. Ne uz Bausku, mani Dobelē arestēja, uz Bausku es atbraucu no Vorkutas. 1954. gada 8. jūlijā mani arestēja, cik liktenīgi. Paši čekisti smējās, ka 1945. gadā iegāju mežā un 1954. gadā atkal mani arestēja.

Kad es izgāju no meža, es aizgāju pie vieniem cilvēkiem, kas mūs atbalstīja. Es aizgāju tur, tur man iedeva kurpītes un viņi mani aizveda uz Žīguru staciju. Es aizgāju no meža, kad es jau paliku viena pate.

Mans draugs gāja, bij noslēpti dokumenti, visādi partizānu, kas tur, statūti bij, viņš gāja pārlikt. Norunāts viens tāds koks, tur tāds dobums bij, tur mēs visu ko nolikām. Viņš bija aiznesis tam brālēnam radio labot, un tas aiznesa to radio, salaboja. Viņš tur gāja, un smalka nodevība bija. Viņa paša brālēni, radinieki bij nodevuši. Brālēna brālēns bij atnācis no dienesta, un iznāk tā, ka tas jau bij komjaunietis. Tas Zigfrīds, kamēr tā Viļa nebij, tikmēr jau uzticīgs bija, viņš pat zināja, kur vasarā mums bunkuriņš ira, teltis, kur mēs apmetušies. Viņš ganīja lopus pa mežu, vienmēr ar zvaniņu gāja, lai nebaidās, ka viņš ar lopiem. Kā tas Vilis atnāca, viņi sāka tur draudzēties, brālēni. Man draugs tāds jau ar nacionālists bij, viņš pārmeta, kāpēc bij komjauniešos armijā iestājies, nu laikam viņam kāda skrobe bija. Nebij jau Zigfrīdam jāstāsta tam Vilim, bet viņš pasaka, un tā smalki bij nodots. Viņš kā nāca pēc radio, tā i čekas rokās bij.

Nu kā tad nepateiksi. Nu kā tad nesapratīsi, ka man jau čekā teica: “Ā, viņš pēc radio aizgāja.” Čeka man pati pateica.

– Kā tēvs bija audzis, un kā viņš jūs audzināja?

Tēvs no mazām dienām bij strādājis. Viņiem tik div hektāru zemes bij, un viņi bij četri brāļi un trīs māsas, strādāja, pie citiem gāja kā pusgraudnieki, visu kaut ko. Tēvs bij stingri audzināts. Tēva tēvs bij tāds dzērājs. Agrākos laikos cik tur rubļi bij jāmaksā par skolu, viņš nodzera visu. Tēvs jau, kad apprecējās, tik pie mātes iemācījās lasīt un skaitīt. Un viņš stingrs darba rūķīts bij. Tāpat māte septiņus bērnu audzināja. Viņš cik reizes nostrādā pa dienu un atnāk vakarā, nokrīt, kājas nemaz neaun. Viņš paguļ, gaismiņa, atkal viņš ceļas, iet un strādā. Tāpēc es viņu aizstāvēju, es domāju, man būtu liels grēks, ka es redzētu manā priekšā tēti nošauj un es nebūtu viņu aizstāvējuse. Tiešām es par to jūtos gandarīta, ka es tēvu aizstāvēju. Pati es vairs nerēķinājos, kā man tur būs, nemaz nepadomāju. Viņš stingri mūs audzināja, skolā laida, visus mācīja strādāt, mācīja, kā dzīvot, tā kā mēs izaugām septiņi. Neviens slinks nebija, visi bijām mācīti. Tēvs teica: “Pēdējo latu atdošu, bet lai man bērni būtu mācīti.” Māsa gāja ģimnāzijā, brālītis izmācījās, tas vecākais, bij vidusskolu beidzis, un vecākā māsa par šuvēju mācījās, Rīgā dzīvoja. Tik mēs ar dvīņu māsiņu, kas te Bauskā, tā mazāk tikām gājušas skolā. Brālis aizgāja dienestā, armejā aizgāja, māte palika slima, nebij, kam strādāt.

– Kas notika ar jaunāko māsu, kuru nošķīra no jums?

Viņa palika pie čekistiem. Kā saka, mēs izbēgām, a viņa palika cietumā pie viņiem. Viņa redzēja, ka nošāva tēvu, nošāva māt. Kad nošāva, veda un rādīja, vai tas ir tas vai nē. Viņa visu redzēja. Viņa palika čekā, kad nošāva brālīti Pēteri. Toreiz izlaida ārā, viņa deviņi mēneši cietumā nobija i Rīgā, i Viļakā. Viņi bij izlikuši, lai viņa strādātu čekas labā. Kad prasīju reabilitāciju par tēvu, māti, brāļiem, tad viņai arī prasīju. Man atrakstīja, ka viņa ir strādājusi kā čekas aģents, viņai nepienākas. Bet ko viņa, bērns, 14 gadu toreiz. Kad paliku viena pati, viņai lika mani sameklēt.

Visur viņa bijuse priekšā un visur atstāta viņas adrese. Es drauga radus nezināju, a čeka jau visu zināja – mana drauga radus, i manus visus radus. Viņa visur braukā un meklē, ka gribētu mani satikti, ka gribētu man palīdzēt, lai es neslēpjos. Viņai naudiņu bij solījuši. Es jau viņai prasīju, vai tad samaksāja, viņa teica – neko. 30 tūkstoši bija izsolīti par mani, ja mani dabūs ar draugu. Bet draugs krita, es paliku. Kad es viena pati paliku, man citas izejas nebija, cik es ilgi viena pati mežos dzīvotu. No savas grupas es paliku pēdējā.

Ar viņu satikos, izrunājos, piedevu viņai.

 

Septiņi gadi Vorkutā

 

– Kur bija grūtāk – mežā jeb pēc tam cietumā?

Katrā vietā savas grūtības. Mežā jau tu esi apdraudēts, ka tu nezini, bet čekā viņu rokās esi, tu jau zini, ka tu esi viņu rokās. Ko viņi darīs, to ar tu nezini, bet tur vairs nav ko baidīties, a tur jau nezini, no kura krūmiņa, kad tu kur ej, nezini, kad tu soli ej. Kā saka, nāve apdraudēs vai mežā, vai cietumā. Nu cietumā tikai tik daudz, ka tur vairs nav ko baidīties.

– Bet pratināšana?

Pa nakti tikai. Divas dienas, divas naktis mani pratināja tā kā mūsu grupa būtu bijusi uzbrukumā, kur daudz čekistu ir kritis. Mūsu grupa tur nemaz nebija, es pirmo reizi no viņiem to tikai dzirdēju. Nu dzirdēja, ka pa visu Latviju kaujas bij, tur krita, bet nezini, kāda tur grupa bij. Es saku, ka nebija, man draud, saka: “Jūs noteikti bijāt, ziniet.”

Saka: “Stundu apdomā, mēs tevi šausim.” Es saku: “Labprāt, ja visus nošausiet, šauniet mani ar, man nekāda prieka nav dzīvot.” Divas dienas un divas naktis mani tā pratināja, nedeva ne gulēt, ne ko. Un, galvenais, tas, ka man negribas ne dzert, ne ēst, kādreiz slāpa. Bet es baidījos, nedzēru ne ūdeni, ne ko man nesa, ēst nemaz negribējās. Man nogurums ir, pilnīgi acis krīt, pieskrien, iesit ar kulaku, paņem aiz ausīm: “Спать хочеш, разговарывай, разговарывай!”(17) Stāsti visu. Es taču pa krieviski neko nepratu runāt, ka viņi ar mani pa krieviski runā, es arī ar viņiem pa krieviski runāju.

– Kur krieviski iemācījāties?

Es i šodien nemāku krieviski. Septiņi gadi Vorkutā biju, mēs latvietes bijām, lietuvietes bijām, kādas ar igaunietes, bet mēs pa krieviski necentāmies runāt ne pa ko. Brigadieris norīko tādas trubas, kur iet siltuma trase, par cik es labi strādāju, no brigādes paņem vienu pašu, tur visai brigādei nav ko darīt. Man saka: “Мика, эту покраш, эту непокраш.”(18) Viņam tur darvas spainis, pindzele, ar ko, a man vienalga – cik man beja, es visu izkrāsoju. Brigadieris saka: “Ну и Мика, ну и Мика!”(19) Es saku: “Что такое?”(20) Saka: “Эту не надо было красить.”(21) Es saku: “Я неразбыраюc.”(22) Es i šodien nepratīšu runāt. Saprotu, bet runāt es neprotu. Nepratu izstāstīt, man nepaveicās, man mēle stīva.

– Tās visgrūtāk izturamās pratināšanas kādas bija?

Pa nakti mani pratināja un palaiž stundu: padomā, mēs tevi šausim! To nevar izstāstīt – visus pārdzīvojumus, tās bailes, kas bija. Bet es nebaidījos, es teicu: “Šaujiet kaut uzreiz. Man nav priekš kā dzīvot vairāk, es neuztraucos.”

Es atbildēju, es tik savus nenodevu, bet to, kur es biju, es nenoliedzu. Ko es darīju, kur es biju, es viņiem atzīstos, visu to atzīstos, bet to, ko es zinu, to nezinu. Un par atbalstītājiem es teicu: “Es nezinu, bandīti paši iet, zog un aplaupa visus.” Es teicu: “Neviens mani nav atbalstījis!”

Mihalīna ar vīru Arvīdu mežā palika līdz 1954. gada 20. aprīlim

No krievu valodas:

 

1. Iznīcinātāji (no krievu val.)

2. Met mieru! Panāksim!

3. Nošausim un viss

4. Mīļie

5. Atver durvis!

6. Kas tur ir?

7. Nelaidīsi, jūsu dūjiņa izlidos gaisā!

8. Nu, vecomāt, ko tu atpūties?

9. Ko pūt, vecomāt, mēs nelaupām, bet ņemam, ko mums vajag

10. Atver durvis!

11. Neatvēršu!

12. Mēs godīgi cilvēki!

13. Mēs jūs apģērbsim

14. Kas pie jums bija?

15. Jūs esat arestētas, posieties!

16. Vai tās ir jūsu meitas?

17. Ja gribi gulēt – runā, runā!

18. Mika, to nokrāso, bet to nekrāso!

19. Nu, Mika, Mika!

20. Kas ir?

21. To nevajadzēja krāsot!

22. Nesaprotu.

Anchor 48
Anchor 49
Anchor 50
Anchor 51
Anchor 52
Anchor 53
Anchor 54
Anchor 55
Anchor 56
Anchor 57

MIHALĪNA SUPE (NMV–3129)

Mihalīna Supe dzimusi 1920. gadā Abrenes apriņķī. Viņas atmiņas ieskaņotas 2004. gadā  kad stāstītāja ir astoņdesmit četri. Pēc atgriešanās no Sibīrijas dzīvo Bauskā. Viņa ir pēdējā no savas lielās dzimtas, kas pārdzīvojusi tuvāko cilvēku zaudējumus, nodevību, varas pārstāvju nežēlību, izturējusi smagos dzīves un darba abstakļus Sibīrija, pazemojumus pēc atgriešanās dzimtenē. Nekas nav salauzis Mihalīnas paļāvību uz Dievu, uz dzīvi un godīgiem cilvēkiem. Turpinājumā ieskats Mihalīnas Supes atmiņu stāstā, kura pilns ieraksts glabājas Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā.

Mihalīnu Supi intervēja un atmiņu fragmentus izvēlējās Māra Zirnīte.

 

 

No ieraksta Sanitas Bērziņas facebook.com kontā 2014. gadā:

Piezvanīju šodien Mihalīnai. Sen nebiju zvanījusi. Kājas salst, acis vairs nerāda - viss raibs kā pupas, viņa saka. Viņai deviņdesmit viens gads. Deviņus gadus nodzīvojusi mežā - pēc Otrā pasaules kara. Pēc tam vēl septiņus Gulagā. Vai viņa pieļauj domu, ka varētu rīt neiet balsot? Nē!

Pēteris Supe studiju gados Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē īsi pirms partizāņu gaitu sākuma. Aizstāvējis diplomdarbu par tematu "Lauksaimniecības darba ražība un tā celšanas iespējas", ieguva pirmās šķiras agronoma grādu.
Kritis partizānu cīņā 1946. gada 1. aprīlī

Sešdesmitajā dzimšanas dienā Bauskā

bottom of page