Tā sākās mūsu dzeive mežā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tā sākās mūsu dzeive mežā. Otrā dienā viņi nodedzināja visu ko. Mums pēdējā laikā bij ļoti smuki trauki brālim dabūti, tos sametām visus dīķī. Un tāpat visādas mašīnas, kas bij, visu dīķī sametām. Tā viņi šodien tur stāv, ne mums vairāk vajadzēja, ne mēs ņēmām. Tā tētis krita mežā un tā mamma. Un lopiņi un viss palika. Septiņas gotiņas bija, divas cūkas bija, un abām cūkām bij sivēntiņi. Saka, viņi braukuši, sivēnu paņēma un krata – bandīts. Pat sivēns bandīts ir, nu ko tu gribēsi?

Mēs tur bijām apmetušies uz tādas saliņas, to nosauca par Mātes salu, cits par Nāves salu, tur tāda smuka saliņa bij.

Kur brālis apmeties bij, tur mēs i gājām ar visiem lopiņiem uz to Nāves salu. Brālis pats visu vadīja. Tādi sakarnieki mums bij – kad tik čekists parādās, jau mums ziņo, ka čekisti brauc. Cilvēki atbalstīja, palīdzēja visu kaut ko.

Viņi nemaz mežā nebij, bet sakari bij ar visiem, visi palīdzēja.

Kad no čekista mēs tikām vaļā, tad tēvs ar māti aizgāja prom, zirgs palika ar visu pajūgu, māsiņa ar aizskrēja, un es savu ceļu aizskrēju viena pate.

– Kas notika ar to jaunāko māsiņu?

Tā palika Kļušņiku ciemā. Mēs skrējām uz Viļaku ātrāk, ātrāk, pa ceļam satikām tēvu, tā viss tas iznāca, un tā māsiņa palika ar tiem čekistiem pajūgā, un viņa palika tur, kamēr jau šitas viss notika. Toreiz čekisti ar nezināja, kas notiek, kad šāviņus dzirdēja. Viņi gaida, kad tēvs brauks, viņiem bij norunāts, ka uz krustiem jāstāv, jāpārbauda. Viņi tad nezināja, kas viss jau te ir noticis. Tie no ciema, kas ar brauca no baznīcas, teica, ka māsiņa esot nosaluse, teikusi: “Jūs neredzējāt tēvu ar māti?” Tā kā viņi vēl neko nezināja, kas mums ir noticis. Tā mēs aizmukām, visi vakarā satikāmies mūsu mājās, tad tur savācām un gājām prom ar visiem lopiņiem tanī pašā vakarā. Tanī pašā vakarā jau māja bij tukša, jo rītā agri jau bij čekisti klāt un mājas nodedzināja.

Tas čekists, kas palika dzīvs, teica, ka bandīti esot uzbrukuši. Es teicu: “Nebija neviena bandīta, tikai mans tētis, nekāda bandīta.” Viņam tā kā neērti, ka viņi abi ar ieročiem un tika pieveikti, ka tas krita un šitas tika ievainots. Tas cilvēks, kur tēvam bij pajūgs atstāts, nevainīgs, to arestēja un māju nodedzināja. Viņš uzskata, ka tur bandīti bij, tur neviena bandīta nebij, tik tēvs ar māti un tas Mednis. Brālis jau zināja visu. Viņš jau dzirdēja, ka tur šāvieni bija. Viņš mājās bij atnācis ar grupu, jo palīdzēja mums visu aizvākt.

– Ko jūs vēl ņēmāt līdzi?

Lopiņus un cik varējām mantu paņemt, nu ēdamu visu, kādas drēbītes, bet viss tāpat čekai palika. Cik ilgi staigāsi tik ar to, mums tāds bij likums, ka dzert pa ceļam un maizes kukulītim jābūt līdzi. Ko tu vairāk līdzi vari paņemti. Šodien paņem, uzbrukums ir, viss paliek. Ja tev šaun virsū, tad taču neko nevari līdzi paņemt, tikai tas, kas mugurā paliek.

– Kā mežā izskatījās?

Nu vienkārši teltītes uzvilktas un mežs kā mežs. Nu kā tad, katram vienam nevar būt, bet katrai grupiņai sava teltīte. Piemēram, mēs savā ģimenītē visi gulējām četri, mēs ar māsiņu, tēvs ar māti. Ziemā mēs bunkurus rakām iekš zemes.

Ziemā sniegs bij dziļš, zābaki man palika, ar zeķītēm pļitoju, bet kaut kā izturēja.

Kad mūs pārsteidz, tad jau tur paliek, a ka jau mēs jūtam, ka nāk uzbrukums, tad katrs telti paņēma līdzi, kur tad tu vari katrai reizei tik daudz tās teltis ņemt. Lopiņi palika un viss.

Pa mežu ganījām, kad sadzinām, piesējām. Cūkām bij savs aplociņš, kur sivēnmātītes bija. Gotiņas tāpat, gotiņām nekāda aploka nebija, mēs paši ganījām pa mežu. A nu ko padarīsi, bet nebļāva. Pielāgojās, zin, ka jābūt mierīgi.

– Cik ilgi jums tajā saliņā izdevās nodzīvot?

Septiņas nedēļas.

– Ko jūs pati darījāt tajā laikā?

Ganījām govis, visu ko darījām. Sēdēt jau nesēdēja – ēst bij jātaisa, jāmazgā, jālāpa, viss kas bij jādara. Tāpat prasīja čekisti, kad mani arestēja, ko es darīju. Es teicu: “Nu ko es varēju darīt, visu, ko vajadzēja, to darīju.” “Bandītam drēbes mazgāji, bandītam ēst gatavoji?” Es saku: “Es pate bandīts!” Tur es adīju cimdus, adīju cilvēkiem, kas atbalsta, visu ko darīju, nevienu brīdi nesēdēju bez darba Svētdienās tikai neko nedarīju, lasīju “Katoļu Dzeives” visādas un kas jau Latvijas laikā bija bijis.

– Vai mācītājs arī bija mežā?

Jā, Štagars Ludvigs. Viņu jau 1941. gadā gribēja vest, viņš izslēpās. Un ienāca atkal krievi, atkal viņu gribēja arestēt. Viņam paziņoja, ka viņu arestēs.

– Kā jums nācās atstāt saliņu?

Bij izspiegots, ka tur mēs esam. Un galvenais tas esot, mēs jau tikai vēlāk dabūjām zināt, ka tā partizānu māsa un vēl kādas tur... Tās jau ir vedušas visu, tāpēc mēs tik smalki bijām aplenkti, kur skrien, tur visur čekisti virsū. Nu, ka tev gāja virsū čekisti...

Mēs nemaz nezinājām, ka bijām aplenkti, un skrējām, uz visām pusēm šāva. Tad mana mammīte krita, tētis iepriekšējā dienā krita. Viņš gāja uz krustceļiem, gāja uz Aizgalienes ciematu. Viņš grābeklīšus, ko tur taisīt gribēja, domāja, ka būs jāpļauj siens, ar ko tad ziemā lopiņus baros. Mēs jau nevarējām iejusties, ka šitāda dzeive var ievilkties. Ka tev šaun virsū, kur tad sēdēsi, gaidīsi, lai tevi šaun. Atšaunīs un mūc projām. Tā visa saliņa palika ar visiem lopiņiem.

– Jūs bijāt diezgan spēcīga meitene?

Pašos labākos gados, 22 gadi. Visus vīriešu darbus darījām, visu ko, citādāk čekists piespiedu kā vardi, nevarētu pačīkstēti. Cik ilgi mēs cīnītos, es nezinu, bet viņš man neko nebūtu izdarījis, viņš man būtu pirkstu nokodis, bet vienalga viņš man netiktu vaļā.

– Kā tēvs krita?

Tēvs iepriekšējā dienā gāja uz ciematu, un tur krustceļi bija un viņu vaktēja, jo viņi jau bij vaktējuši kādu nedēļu, novērojuši, kā tur staigā, slepenie posteņi viņiem bijuši. Viņi tīkoja tēvu saņemt dzīvu, bet viņi zin, ka tēvu dzīvu nesaņems, uzreiz bij šāvuši no visām pusēm. Viņu nošāva, nocirsti bij divi bērziņi un uzlikts, jo tur vēl divi kilometri bija līdz tam ciematam, uz krustceļiem tēvs krita. Viņi ar zirgu bij vilkuši tēvu ārā līdz tai ciema malai. Un tanī vietā, kur tēvs bij kritis, brālis atrada cepuri pilnu jau ar smadzenēm, ar asinīm tā cepurīte, viņš jau galvā bij sašauts.

– Kā jūs to uzzinājāt?

Tanī dienā, kad tā šaušana notika, tad jau nesēdēja rokas salicis neviens. Visi gāja tūlīt uzzināt, kas ira, teica, ka tēvs nošauts. Un tā pa tiem krustiem gāja brālis ar tiem puišiem, atrada to cepurīti, tēva cepuri. A māte vēl neko nezināja, brālis neko neteica, viņa tik zināja, ka tēva nav, saka, varbūt ievainots vai kā. Brālis zināja, viņam pateica tūlīt. No Aizgalienes, no Vidučiem visi ar partizāniem bija. Tur tāda dzīva kustība bij, ka tu nebūsi, kā saka prastā vārdā, nebūsi nūpirdies, jau tas viss zināms. Tur katrai mājai sava zīme. Piemēram, mums tāda zīme, brālis iziet, ja māja ir brīva, tad balta krūze logā stāv, ja krūzes nav, tad nav brīv iet, tad kaut kas nav labi vai kaut kas atnācis ir.

Tur jau visu zināja, jo no tā ciema gandrīz 30 puiši, no katras ģimenes bij mežā.

 

Tur mežā dievnams bij

 

– Vai partizāņiem bija savi statūti?

Bij uzrakstīts viss, tā kā pienākas. No paša sākuma. Bij tādas drukājamās mašīnas, viss kas bija.

– Un jūsu brālis bija tas vadītājs?

Tas vadītājs bij, jā. Viņam ar Angliju bij sakari, ar Zariņa kungu satikušies personīgi, viņam visādi sakari bija.

Jā, pārraidi un atkal mūc prom, tur jau čeka sekoja, pat radio nevarēja spēlēt, uzreiz zin, kurā vietā tu esi, noķēra. Pat radio nevarēja, jo uztvēra. Es to nevaru iedomāties, kā var noteikt, kurā vietā. Tagad es paklausos pa televizoru, ka pat var zināt, cik cilvēku pie televizora sēž, cik skatās, cik radio klausās. Es to nezināju, es nevarēju iedomāties.

– Kāds bija partizāņu solījums?

Tas bija, ka mēs neinteresēsimies pēc uzvārdiem, vārdiem un, ja mēs krītam, ka mēs nevienu nenodosim. Noruna, ka nestrādāsi čekas labā, kad kritīs iekšā, tad nē, atdosi savu dzīvību, bet nevienu nenodosi.

Pistoli es gan kabatā turēju: vienā kabatā bij pistole, otra rūžu kronīts. Es tikai priekš sevis turēju, lai tā pistole man ir, septiņi patroni bij tai pistolītei, es teicu, es šaušu un, ja man nebūs patrona neviena, ja mani saņems, tad vienalga es nenodošu nevienu. Tā es zvērēju, un tā arī bija.

Tur mežā dievnams bij, viss kas bij. Tanī, kur lielā kaujas bija.

– Jūs arī piedalījāties tajās kaujās?

Tanī laikā es nebiju vēl mežā. Tās lielās kaujas bij 1945. gada 2. martā, es tikai jūnija mēnesī iegāju mežā, kā sakarniece biju, palīdzēju ievainotiem, visu ko darīju.

Kur mani sūtīja, tur es gāju. Un tad viena ar bij kundzīte ar div bērniņiem, atkal man lika aizvesti ar savu zirdziņu, vedu viņu kādus 30 kilometru no mājām prom kaut kur pie viņas radiem.

– Kur jūs ņēmāt medikamentus, zāles?

Nu tāpat bij, kas palīdzēja. Man pasaka, es aizeju, tur man ir. Kāpostu stādiņi virsū uzlikti, rakstāmmašīna apkašā grūzeņā. Ja čeka tevi pārtver, tad cauri, tavas dienas skaitītas.

– Mežā arī avīzi izdeva?

Jā, bij avīze. “Māras zeme” vai kā tur bij nosaukums, tas bij, kad tās lielas kaujas. Tur 300 partizānu bija, kur tā lielā nometne bija, otra Berlīne.

Tad jau visu dienu kaujas gāja. Laikam kādi astoņi partizāni krita, čekisti vairāk krita kā partizāni.

 

Es aizgāju no meža, kad es jau paliku viena pate

 

– Kad jūs iznācāt no meža?

1954. gadā. 1954. gadā es atbraucu te uz Bausku pie māsas. Ne uz Bausku, mani Dobelē arestēja, uz Bausku es atbraucu no Vorkutas. 1954. gada 8. jūlijā mani arestēja, cik liktenīgi. Paši čekisti smējās, ka 1945. gadā iegāju mežā un 1954. gadā atkal mani arestēja.

Kad es izgāju no meža, es aizgāju pie vieniem cilvēkiem, kas mūs atbalstīja. Es aizgāju tur, tur man iedeva kurpītes un viņi mani aizveda uz Žīguru staciju. Es aizgāju no meža, kad es jau paliku viena pate.

Mans draugs gāja, bij noslēpti dokumenti, visādi partizānu, kas tur, statūti bij, viņš gāja pārlikt. Norunāts viens tāds koks, tur tāds dobums bij, tur mēs visu ko nolikām. Viņš bija aiznesis tam brālēnam radio labot, un tas aiznesa to radio, salaboja. Viņš tur gāja, un smalka nodevība bija. Viņa paša brālēni, radinieki bij nodevuši. Brālēna brālēns bij atnācis no dienesta, un iznāk tā, ka tas jau bij komjaunietis. Tas Zigfrīds, kamēr tā Viļa nebij, tikmēr jau uzticīgs bija, viņš pat zināja, kur vasarā mums bunkuriņš ira, teltis, kur mēs apmetušies. Viņš ganīja lopus pa mežu, vienmēr ar zvaniņu gāja, lai nebaidās, ka viņš ar lopiem. Kā tas Vilis atnāca, viņi sāka tur draudzēties, brālēni. Man draugs tāds jau ar nacionālists bij, viņš pārmeta, kāpēc bij komjauniešos armijā iestājies, nu laikam viņam kāda skrobe bija. Nebij jau Zigfrīdam jāstāsta tam Vilim, bet viņš pasaka, un tā smalki bij nodots. Viņš kā nāca pēc radio, tā i čekas rokās bij.

Nu kā tad nepateiksi. Nu kā tad nesapratīsi, ka man jau čekā teica: “Ā, viņš pēc radio aizgāja.” Čeka man pati pateica.

– Kā tēvs bija audzis, un kā viņš jūs audzināja?

Tēvs no mazām dienām bij strādājis. Viņiem tik div hektāru zemes bij, un viņi bij četri brāļi un trīs māsas, strādāja, pie citiem gāja kā pusgraudnieki, visu kaut ko. Tēvs bij stingri audzināts. Tēva tēvs bij tāds dzērājs. Agrākos laikos cik tur rubļi bij jāmaksā par skolu, viņš nodzera visu. Tēvs jau, kad apprecējās, tik pie mātes iemācījās lasīt un skaitīt. Un viņš stingrs darba rūķīts bij. Tāpat māte septiņus bērnu audzināja. Viņš cik reizes nostrādā pa dienu un atnāk vakarā, nokrīt, kājas nemaz neaun. Viņš paguļ, gaismiņa, atkal viņš ceļas, iet un strādā. Tāpēc es viņu aizstāvēju, es domāju, man būtu liels grēks, ka es redzētu manā priekšā tēti nošauj un es nebūtu viņu aizstāvējuse. Tiešām es par to jūtos gandarīta, ka es tēvu aizstāvēju. Pati es vairs nerēķinājos, kā man tur būs, nemaz nepadomāju. Viņš stingri mūs audzināja, skolā laida, visus mācīja strādāt, mācīja, kā dzīvot, tā kā mēs izaugām septiņi. Neviens slinks nebija, visi bijām mācīti. Tēvs teica: “Pēdējo latu atdošu, bet lai man bērni būtu mācīti.” Māsa gāja ģimnāzijā, brālītis izmācījās, tas vecākais, bij vidusskolu beidzis, un vecākā māsa par šuvēju mācījās, Rīgā dzīvoja. Tik mēs ar dvīņu māsiņu, kas te Bauskā, tā mazāk tikām gājušas skolā. Brālis aizgāja dienestā, armejā aizgāja, māte palika slima, nebij, kam strādāt.

– Kas notika ar jaunāko māsu, kuru nošķīra no jums?

Viņa palika pie čekistiem. Kā saka, mēs izbēgām, a viņa palika cietumā pie viņiem. Viņa redzēja, ka nošāva tēvu, nošāva māt. Kad nošāva, veda un rādīja, vai tas ir tas vai nē. Viņa visu redzēja. Viņa palika čekā, kad nošāva brālīti Pēteri. Toreiz izlaida ārā, viņa deviņi mēneši cietumā nobija i Rīgā, i Viļakā. Viņi bij izlikuši, lai viņa strādātu čekas labā. Kad prasīju reabilitāciju par tēvu, māti, brāļiem, tad viņai arī prasīju. Man atrakstīja, ka viņa ir strādājusi kā čekas aģents, viņai nepienākas. Bet ko viņa, bērns, 14 gadu toreiz. Kad paliku viena pati, viņai lika mani sameklēt.

Visur viņa bijuse priekšā un visur atstāta viņas adrese. Es drauga radus nezināju, a čeka jau visu zināja – mana drauga radus, i manus visus radus. Viņa visur braukā un meklē, ka gribētu mani satikti, ka gribētu man palīdzēt, lai es neslēpjos. Viņai naudiņu bij solījuši. Es jau viņai prasīju, vai tad samaksāja, viņa teica – neko. 30 tūkstoši bija izsolīti par mani, ja mani dabūs ar draugu. Bet draugs krita, es paliku. Kad es viena pati paliku, man citas izejas nebija, cik es ilgi viena pati mežos dzīvotu. No savas grupas es paliku pēdējā.

Ar viņu satikos, izrunājos, piedevu viņai.

 

Septiņi gadi Vorkutā

 

– Kur bija grūtāk – mežā jeb pēc tam cietumā?

Katrā vietā savas grūtības. Mežā jau tu esi apdraudēts, ka tu nezini, bet čekā viņu rokās esi, tu jau zini, ka tu esi viņu rokās. Ko viņi darīs, to ar tu nezini, bet tur vairs nav ko baidīties, a tur jau nezini, no kura krūmiņa, kad tu kur ej, nezini, kad tu soli ej. Kā saka, nāve apdraudēs vai mežā, vai cietumā. Nu cietumā tikai tik daudz, ka tur vairs nav ko baidīties.

– Bet pratināšana?

Pa nakti tikai. Divas dienas, divas naktis mani pratināja tā kā mūsu grupa būtu bijusi uzbrukumā, kur daudz čekistu ir kritis. Mūsu grupa tur nemaz nebija, es pirmo reizi no viņiem to tikai dzirdēju. Nu dzirdēja, ka pa visu Latviju kaujas bij, tur krita, bet nezini, kāda tur grupa bij. Es saku, ka nebija, man draud, saka: “Jūs noteikti bijāt, ziniet.”

Saka: “Stundu apdomā, mēs tevi šausim.” Es saku: “Labprāt, ja visus nošausiet, šauniet mani ar, man nekāda prieka nav dzīvot.” Divas dienas un divas naktis mani tā pratināja, nedeva ne gulēt, ne ko. Un, galvenais, tas, ka man negribas ne dzert, ne ēst, kādreiz slāpa. Bet es baidījos, nedzēru ne ūdeni, ne ko man nesa, ēst nemaz negribējās. Man nogurums ir, pilnīgi acis krīt, pieskrien, iesit ar kulaku, paņem aiz ausīm: “Спать хочеш, разговарывай, разговарывай!”(17) Stāsti visu. Es taču pa krieviski neko nepratu runāt, ka viņi ar mani pa krieviski runā, es arī ar viņiem pa krieviski runāju.

– Kur krieviski iemācījāties?

Es i šodien nemāku krieviski. Septiņi gadi Vorkutā biju, mēs latvietes bijām, lietuvietes bijām, kādas ar igaunietes, bet mēs pa krieviski necentāmies runāt ne pa ko. Brigadieris norīko tādas trubas, kur iet siltuma trase, par cik es labi strādāju, no brigādes paņem vienu pašu, tur visai brigādei nav ko darīt. Man saka: “Мика, эту покраш, эту непокраш.”(18) Viņam tur darvas spainis, pindzele, ar ko, a man vienalga – cik man beja, es visu izkrāsoju. Brigadieris saka: “Ну и Мика, ну и Мика!”(19) Es saku: “Что такое?”(20) Saka: “Эту не надо было красить.”(21) Es saku: “Я неразбыраюc.”(22) Es i šodien nepratīšu runāt. Saprotu, bet runāt es neprotu. Nepratu izstāstīt, man nepaveicās, man mēle stīva.

– Tās visgrūtāk izturamās pratināšanas kādas bija?

Pa nakti mani pratināja un palaiž stundu: padomā, mēs tevi šausim! To nevar izstāstīt – visus pārdzīvojumus, tās bailes, kas bija. Bet es nebaidījos, es teicu: “Šaujiet kaut uzreiz. Man nav priekš kā dzīvot vairāk, es neuztraucos.”

Es atbildēju, es tik savus nenodevu, bet to, kur es biju, es nenoliedzu. Ko es darīju, kur es biju, es viņiem atzīstos, visu to atzīstos, bet to, ko es zinu, to nezinu. Un par atbalstītājiem es teicu: “Es nezinu, bandīti paši iet, zog un aplaupa visus.” Es teicu: “Neviens mani nav atbalstījis!”