NMV-928
Dzimis 1936. gadā Valmierā; intervēts 2003. gadā Rīgā

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; Ieceļošana ASV; Karjera IT jomā; Uzņēmējdarbība Latvijā; Latviešu raksturojums

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Dzimis piecu bērnu ģimenē. Bērnība bijusi mīlestības un pārticības pilna. No tēva iemācās būt par krietnu ģimenes cilvēku, apzinīgumu, atbildīgumu un mīlestību pret darbu un līdzcilvēkiem, devīgumu. Savukārt no mātes – atziņu, ka vislabāk ir tā, kā ir.

Ienākot vācu armijai, mājās apmetas vācu pulkvedis ar zaldātiem, kurš dienā, kad bijusi pēdējā iespēja atstāt pilsētu, brīdinājis ģimeni un iedevis arī savu adresi Vācijā. Ģimene bēgļu gaitās dodas 1944. gada 15. oktobrī, kad autors ir 8 gadus vecs. Bēgšanu atminas kā piedzīvojumiem pilnu avantūru, nav varējis sagaidīt, kad varēs doties ceļā. Nokļūstot ar kuģi no Liepājas Vācijā, devušies uz pulkveža doto adresi Bavārijā, taču drīz vien saņemta pavēle visus bēgļus no austrumiem pārvest uz Berlīni, kur tie nometināti darba nometnē padomju okupācijas zonā. No nometnes izdevies izbēgt un ar divriteņiem doties rietumu virzienā. Ceļā pieredzēti dramatiski notikumi – bombardēšana, apšaude ar ložmetējiem, nokļūšana krievu un vācu armijas tanku kaujas krustugunīs. Tuvojoties kapitulācijai, atradušies aiz krievu līnijas. Ar plostiem cēlušies pāri padomju un amerikāņu okupācijas zonas robežupei. Pirmo reizi bijis bail, jo redzējis, kā daļa bēgļu iekrīt ūdenskritumā un pazūd. Ģimenei izdodas tikt pāri un turpināt iecerēto ceļu uz Hamburgu. Ierodoties Hamburgā, nokļūst uz Latviju nogādājamo bēgļu nometnē, taču ģimenei atkal izdodas izbēgt. Pēc vairākkārtējām nometnes maiņām ierodas Špakenbergā pie Gēsthaktes, kur uzturas vairākus gadus. Galvojumu izbraukšanai uz ASV saņem 1950. gada beigās.

Pēc vidusskolas beigšanas studē fiziku un paralēli strādā celtniecībā, līdz piedāvāts pētnieka darbs fizikā. Saprotot, ka fiziķa karjeru varēs turpināt tikai tad, ja studēs tālāk, sācis apgūt informācijas tehnoloģijas. Karjera IT jomā. Kā IT speciālists 1977. gadā uzaicināts darbam Vācijā. Vācijā gūtā pieredze un sakari kļūst par pamatu biznesa darbības sākšana un attīstība Latvijā, kur pārcēlies uz dzīvi.

 

 

AUDIO FRAGMENTS: bēgļu gaitas Vācijas teritorijā/bērna uztvere

 

Audio fragmenta transkripcija:

Jautājums: Tad jums kā bērnam beidzot bija pielecis, ka nav tikai avantūra?
Atbilde: Nē, īstenībā nē. Ļoti interesanti bij skatīties, kad Berlīni bombardēja. Mēs bijām kādus 30 kilometrus aiz Berlīnes un tad redzēja, ka Berlīne deg. Un sevišķi Hitlera dzimšanas dienā, tad nu bij riktīgi, riktīga tā nobombardēšana. Nē, nu interesanti, debesis pilnas ar melniem punktiem un balta strīpa aiz muguras, bumbvedēji, tie nāca mums tur pāri un gāja tālāk uz Berlīni. Kā puikam baigi interesanti skatīties tādas lietas.
Jautājums: Varbūt tiešām tanī vecumā to neņēma, ka tev pašam kaut kas varētu notikt?
Atbilde: To absolūti nē. Vienīgais, ko es atceros tā, un es nezinu īsti, ko šitas nozīmē, bet es tur dauzījos riņķī ar kaut kādiem vācu puikām. Un viens no tiem bij arī tā komandanta dēls, un viņi par katru cenu man spieda virsū vācu ģenerāļu kartiņas, bildītes. Un es nezinu, kādēļ, bet es kaut kā negribēju viņas ņemt un es viņas noraku kaut kur. Un tad viņi mani iesaukāja par Šaisi. Es nezināju, ko tas nozīmē, bet es jutos ļoti lepns, ka viņiem priekš manis vārds. (Smejas.) Bet man tā bij visa avantūra, faktiski visu laiku bij avantūra, bij tādi momenti, kad drusku bij bailes, kad lodes džinkstēja gar ausīm. Mēs gājām ar kājām, un pēkšņi nāca krievu uzlidojums. Tas bij kaut kur pie Potsdamas. Un tās bēgļu rindas, milzīgas, pa to ceļu, un nāca tie uzlidojumi un ar ložmetējiem tad laida pa tām bēgļu rindām, visi jau spruka, kur nu katrs var uz malu. Bet tā es arī neko vairāk par to neatceros. Izņemot, ka tas tāds īsts kara iespaids no tā tika. Un tad atkal tādi fantastiski momenti, ka pēc visām šitām jukām brauca viens vācu zaldāts uz motocikla, apstājās un iedod mums konfektes. Kaut kas tāds totāli sireāls! Un tūliņ pēc tā bombardējuma nāca kaujas lauks, mēs kaut kā nokļuvām... arī tādi interesanti skati palikuši prātā, kā vācu folkšturmes vecie vīri ar tanku dūrēm gāja uz fronti cīnīties ar krieviem pēdējā brīdī. Un tad nonācām tādā lielā laukā, un tad nāca fronte tieši pāri – tur nāca milzīgi bari krievu tanki. Mēs palikām uz klaja lauka, mums laimējās, ka mūs tie tanki nesabrauca, jo tie gāja pa labi un pa kreisi garām. Un tur viens tāds vācu tanks pa vidu bija, tas mēģināja tur kaut ko vēl grozīties, bet tie krievi no visām pusēm viņam šāva virsū. Man jau kā puikam baigi interesēja, es ceļu galvu gaisā, un – lode garām. Tur bij arī tā, tur nāca tie krievu zaldāti un tie diezgan brutāli, tādi agresīvi izskatījās. Bet mani vecāki prata krieviski runāt, un tas mūs daudz, daudz situācijās izglāba, citādi mēs droši vien nebūtu palikuši pie dzīvības. Arī 1. maijā, kad visi bija apdzērušies, tāda smaga situācija. Bet vienmēr kaut kā.. Tas bij dažas dienas pirms kapitulācijas.
Tur bij baigi interesanti, tad mēs palikām aiz krievu līnijas. Un tad nāca tas viens moments, kas man tagad vēl šermuļus pa kauliem, kad es par to iedomājos. Mēs bijām pie tādas upes Muldas, un tai upei bij jātiek pāri, vienā pusē bij krievi un otrā pusē amerikāņi. Un tur bija uzvilkuši kaut kādi citi cilvēki kaut kādu tādu drāti pār to upi, un sapravīti kaut kādi plosti, un tad vilkās pa to drāti tai upei pāri. Un turpat netālu bij ūdenskritums. Un tur bija laikam diezgan grūti to plostu tādā veidā kontrolēt, jo tur vairāki cilvēki aizgāja lejā pa to ūdenskritumu, un nebija vairs neviens, kas brauc. Tur milzīgas ļaužu masas, kas gribēja pa to upi pāri tikt, un mans tēvs kaut kā sarunāja, ka par katru vienu cilvēku, ko no mūsu ģimenes pārvedīs, viņam tur jāņem kaut kādi citi līdzi, un tad viņš var dabūt to plostu, kamēr visa ģimene pāri. Un tad mani veda pirmo. Un, kas man tie šermuļi kad nāk, man bij jātur ritenis. Un tas plosts tāds neliels; es jutu, ka man gandrīz kājas slīd no apakšas jau ārā, tā knapi, knapi, jo tas plosts drusku tā kā noiet uz leju, viņi mēģina viņu kontrolēt.. Un es biju pirms tam redzējis, kā tur cilvēki aiziet lejā pa to ūdenskritumu. Tas bija vienīgais, kur realitāte īsti. (..) Un tad mani pārveda otrā pusē, un tad kāds atņēma to plostu pa starpu, tad es biju vienu laiku otrā pusē viens pats. Bet tas arī nekas tāds pārāk, to es nepārdzīvoju pārmērīgi. Tur jau bija baigi stulbi – amerikāņi jau atdeva savu iekaroto teritoriju krieviem. Mums šitā notika trīsas reizes. Tad ar lielām mokām tiekam atkal kaut kā ārā tanī amerikāņu pusē un nākošā rītā pamostamies – atkal krievu karogs visur, šitādā stilā. Tad trešo reizi, tad vecāki domāja – nu gan vairs nevar, vienkārši nevar atpūsties, jāturpina soļot.