NMV-918
Dzimusi 1940. gadā Rīgā; intervēta 2003. gadā Rīgā

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; DP nometnes; Ierašanās un dzīve Austrālijā; Sabiedriskā darbība; Okupācijas muzejs

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Pirms Otrā pasaules kara ģimene dzīvoja Rīgā, tēvs strādāja VEF fabrikā. 1944. gada augusta beigās fabrika tika evakuēta un autores ģimene devās uz Vāciju – tēvs strādāja Berlīnē, māte ar bērniem apmetās Anabergā. Kad tuvojās padomju karaspēks, ģimene devās uz rietumiem un nokļuva amerikāņu zonā.

Pēc kara dzīvoja Memmingenas DP nometnē. Māte strādāja latviešu uzbūvētajā nometnes skolā, kur arī pati autore mācījās. 1951. gadā izceļoja uz Austrāliju. Sākotnēji viss likās dīvains un nepierasts, sevišķi daba, kas ļoti atšķirās no Eiropas. Pielāgošanās prasīja ilgu laiku. Pirmos divus gadus tēvs strādāja valdības ierādītajā darbā Adelaidā, pārējā ģimene tikmēr dzīvoja nometnē, kur autore atsāka skolas gaitas. Angļu valodu pilnībā apguva tikai tad, kad pārcēlās uz Adelaidu un sāka iet vidusskolā.

Visa ģimene aktīvi iesaistījās sabiedriskā dzīvē. Adelaidā dzīvoja aptuveni 3000 latviešu. Pēc vidusskolas apguva skolotājas profesiju. Tā kā māte bija skolotāja, savā ziņā šo profesiju ir idealizējusi. Arī studiju laikā aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā. Austrālijā katru gadu tika rīkotas Kultūras dienas.

Pēc bakalaura grāda iegūšanas Austrālijā, devās studēt ķīmiju ASV. Arī tur ātri vien iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pēc studijām uz gadu atgriezās Austrālijā, kur arī apprecējās, bet pēc tam tomēr atgriezās uz dzīvi ASV. Ģimenē valdījusi daudzvalodība, bērni no mazotnes runāja gan latviski, gan vāciski; angļu valodu apguva, sākot skolas gaitas. Bērni vesti uz latviešu sestdienas skolu, kur autore sākusi strādāt kā latviešu valodas skolotāja. Izstrādājusi arī latviešu valodas apmācības materiālus. Uzskata, ka latviešu valoda ir viena no galvenajām tautas bagātībām.

1969. gadā ieguva doktora grādu un sāka darbu kā ķīmijas pasniedzēja. Paralēli strādājusi par skolotāju latviešu skolā un Garezera vasaras vidusskolā. 80. gadu beigās uz Garezeru sāka braukt arī Latvijas latvieši – gan skolnieki, gan skolotāji. 1993. gadā organizēta ALA’s atbalstīta vasaras skola „Saules sagša” Latvijā, kas turpinājās vēl 2 gadus. Pēc tam tika savākti ziedojumi, lai organizētu „Saulgriežu” vasaras vidusskolu Latvijā. Pārcelšanās uz Latviju notika pakāpeniski, taču vēl joprojām ir ciešas saiknes ar ASV. Arī dzīvojot ASV, vienmēr uzskatīja Latviju par savām mājām. Stāsta par Okupācijas muzeja izveidošanu un darbību.

Uzskata, ka galvenā vērtība ir saudzēt visu, kas ir apkārt – gan dabu, gan līdzcilvēkus.