NMV-904
Dzimis 1937. gadā Rīgā; intervēts 2003. gadā ASV

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; Izglītības iegūšana; Karjera; Latvijas Banka; Sadarbība ar Latviju

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Tēvs bija vēstures skolotājs, dzimis 7 bērnu ģimenē, tomēr spējis iegūt augstāko izglītību. Ģimene labi pārtikusi, 3 bērni. Māte baltu filoloģe, dzimusi Valmierā. Mātes brālis Otrā pasaules kara laikā strādāja policijā, tāpēc 1944. gada rudenī varēja ģimenei izkārtot vietu pēdējā vilcienā, kas izbrauca uz Vāciju. Izbraukšanas brīdī bija 7 gadus vecs. Sākotnēji ģimene nokļuva Potsdamā, kur piedzīvoti vairāki uzlidojumi. Pēc tam ar kājām nokļuvuši kādās bēgļu barakās Hamburgas tuvumā, kur arī sagaidītas kara beigas.

1941. gada 14. jūnijā ģimene bijusi deportējamo sarakstā, taču laikus brīdināti un 2 nedēļas slēpušies mežā. Tāpēc 1944. gadā izbrauca uz Vāciju. Piedzīvo bombardēšanu Potsdamā.

1944. gada rudenī bija jāsāk skolas gaitas, taču tās uzsāka tikai tad, kad skola tika noorganizēta DP nometnē. Dzīvojis vairākās DP nometnēs. Izbrauca uz Filadelfiju ASV. Pirmie gadi ļoti grūti, tēvs strādājis kā trauku mazgātājs, māte kā kalpone.

Filadelfijā pabeidzis vidusskolu, pēc tam ieguvis bakalaura un maģistra grādu ekonomikā. Pēc doktorantūras studijām ieguvis patstāvīgu darbu universitātē. 2 gadus kopā ar ģimeni dzīvojis Taizemē, kur strādājis kā valdības konsultants. Sarakstījis 2 grāmatas par finansu sektora attīstību Āzijā.

Ar ASV Finanšu ministrijas subsīdiju 1992. gadā ieradās Latvijā, kur konsultēja Latvijas Banku, kas šajā laikā centās panākt finanšu stabilitātes nodrošināšanu Latvijā. Tas arī izdevās. Jau 1989. gadā PBLA noorganizēja darbu grupu, kas sadarbojās ar Latvijas valdību.

Uzskata, ka daudziem Latvijā latvietība nešķiet tik svarīga, kā tas bija trimdas latviešiem, kuriem bija dziļas latviskās vērtības. Visi 4 bērni ir izteikti latviski, kur lielākais nopelns sievai un sievasmātei.

Bijusi ļoti laimīga dzīve. Grūtos brīžos atbalstu sniedz Dievs. Aizraujas ar kulināriju. Joprojām turpina profesora darbu universitātē. Regulāri brauc uz Latviju, kur konsultē Latvijas Banku un lasa lekcijas.

Uzskata sevi par latvieti, kas dzīvo Amerikā. Nav sentimentālas pieķeršanās ASV. Tomēr ģimene nolēmusi, ka nepārcelsies uz dzīvi Latvijā. Sievai nav vairs tuvu radinieku Latvijā, turklāt visi bērni un mazbērni dzīvo ASV. Ir ļoti draudzīgas attiecības ar Latvijas latviešiem, lai gan tie šķiet noslēgti.

 

 

AUDIO FRAGMENTS: Postdamas bombardēšana

 

Audio fragmenta transkripcija: Postdamas bombardēšana
Tas galvenais Vācijā bija Potsdama. Mēs bijām Potsdamā vienā milzīgā vīna pagrabā kādus sešus metrus zem zemes, un tad bija uzlidojums no angļu un kanādiešu, un arī amerikāņu lidmašīnām, un Potsdamu gandrīz pilnīgi noslaucīja. Viss tas trakākais bija Drēzdenē, kur neviena māja nestāvēja. Es domāju, Potsdamā varbūt divas mājas stāvēja pēc tā bumbojiena.
Jautājums: Un jūs tur bijāt apakšā?
Atbilde: Un mēs tur bijām apakšā, un, paldies Dievam, mēs izglābāmies, lai gan viss, kas mums bija līdzi no Latvijas, ieskaitot arī dažus dokumentus, fotogrāfijas, zelta monētas un tā tālāk, tas viss ir kaut kur arheologiem atrodams kaut kur Potsdamā. Bet laimīgā kārtā.
Jautājums: Kā tu pats to uzņēmi?
Atbilde: Laimīgā kārtā visa mūsu ģimene tomēr bija kopā. Es, protams, biju arī šausmīgi nobijies, jo mums bija jāsaslapina kabatlakatiņi un jāliek uz mutes un deguna tā, lai mēs tos šausmīgos putekļus, kas tur visu laiku bira no griestiem un sienām, lai mēs tos neieelpojam. Un tad, kad mēs kāpām ārā, bija apmēram trīs stāvi no tā pagraba, un kreisā pusē bija māja, kas dega tajā laikā, un laiku pa laikam arī kāds dēlis iekrita tanī pagraba trepju telpā. Un to nakti mums bija jāsoļo, kur atrast kaut kur, kur pārgulēt. Tas bija milzīgs kontrasts. Mēs knapi ar dzīvībām izvilkāmies ārā no Potsdamas. Man bija augsta temperatūra. Un es tanī naktī pārgulēju vienā pēļu gultā vienā milzīgā pilī ārpus Hamburgas, un viņi vienkārši bija uzņēmuši tos bēgļus, kas nāca pa to ceļu.
Jautājums: Ar kājām aizgājāt?
Atbilde: Mēs kājām aizgājām. Ar kājām aizgājām vēl tālāk – kādus 30 kilometrus, kur bija barakas, kur bija tāda nometne uzbūvēta bēgļiem, un tur mēs apmetāmies. Un tā bija mana bērnība.