NMV-813
Dzimusi 1913. gadā Mārcienas pagastā; intervēta 2000. gadā ASV

Tēmas: Bērnības atmiņas Latvijā; Bēgšana no Latvijas; Sabiedriskās aktivitātes; Vaļasprieki; Piederība Latvijai un ASV

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Uzauga nelielajā tēva saimniecībā, ko apstrādāja pašu spēkiem. Jau no agras bērnības palīdz dažādos saimniecības darbos. Pirmās atmiņas saistītas ar vectēvu, kurš pieskatīja bērnus un sniedza tiem vērtīgas pamācības. Tāpat atceras iešanu uz baznīcu; ģimene bija pareizticīga. No 8 gadu vecuma sāka mācīties pamatskolā, dzīvoja internātā, vēlāk 2 gadus mācījās Ļaudonas lauksaimniecības skolā. Pēc šīs skolas beigšanas sāk strādāt tēva saimniecībā. 28 gadu vecumā apprecējās ar kaimiņu zēnu, ar ko kopā uzauga. Drīz pēc kāzām vīrs tiek iesaukts policijas bataljonā, tikai pa retam tiek atvaļināts.

1944. gadā vācieši liek pamest mājas, visa ģimene dodas uz vīrabrāļa mājām pagasta otrā galā. Dzimtās mājas tiek nodedzinātas, tāpēc tur atgriezties nav iespējams. Kad tuvojās fronte, bēg Rīgas virzienā. Sākotnēji bēg kopā ar saviem un vīra vecākiem un vīra brāli, taču vīra vecāki pusceļā griežas atpakaļ un paliek krievu pusē. Vīrs informē par policijas vienību pārvietošanos, bēgļi seko tām. Kad nonāk Ventspilī, izrādās, ka vīrs nav devies uz Vāciju, bet patvēries kaut kur Kurzemē. Dodas viņu meklēt uz Liepājas pusi; laimīgas sagadīšanās dēļ arī atrod, lai gan vīrs domājis, ka sieva palikusi krievu pusē. Pēc atkalsatikšanās vīrs dezertējis.

Kādu laiku dzīvo Liepājā, tad izlemj doties uz Vāciju. Ar kuģi tiek nogādāti Kēnigsbergā, no kurienes ceļo pa dažādām Vācijas vietām. Laimīgi izdodas izbēgt no Sarkanās armijas un nonākt amerikāņu okupācijas zonā.

Pēc kara 3 gadus dzīvo Švarcenbergas DP nometnē. Bija izkārtojuši dokumentus, lai ieceļotu ASV, taču vīra dēļ noraidīti. Vēlāk tomēr izdodas iegūt atļauju, un ģimene kopā ar vecākiem ieceļo ASV, Ņujorkā, kur sākotnēji apmetas pie vīra brālēna. Abi ar vīru sāk strādāt par tīrītājiem, vēlāk parūku fabrikā. Pēc 5 gadiem pieņem ASV pavalstniecību un par lētu naudu iegādājas māju Ņujorkā, kur dzīvo joprojām. 1971. gadā vīrs aiziet aizsaulē, kopš tā laika dzīvo viena.

Latvijā bijusi 8 reizes. Pirmoreiz aizbrauca 1974. gadā. Novērojusi lielas pārmaiņas, – tagad viss ir sakopts un tīrs. Latvijā uz dzīvi neatgriezīsies, jo, lai gan Latvija ir dzimtene, mājas ir ASV, kur arī nomirs.

Kopš 62 gadu vecuma ir pensijā. Kopš Garezera iegādes, vienmēr tur iesaistījusies dažādos darbos. Katru nedēļas nogali kopā ar vīru devās uz Katskiļiem, kur pavadīja laiku kopā ar citiem latviešiem. Viens no vaļaspriekiem ir kūku cepšana.

Dzīvē ir daudz kas dots, bet daudz kas arī ņemts.

Angliski prot tikai tik, cik nepieciešams. Uzskata, ka valodas jāzina pēc iespējas vairāk, taču pati dzīvē šo iespēju palaidusi garām – tagad vairs nerunā arī vācu valodā, lai gan pēc kara, dzīvojot Vācijā, bija to apguvusi. Vēl joprojām turpina ceļot, – apceļojusi Dienvideiropu. Visdrošāk jūtas savās mājās. Ar Latviju saista iztēle un domas, bet ne realitāte.

 

 

AUDIO FRAGMENTS: māju pamešana un atgriešanās tur pēc 50 gadiem

 

Audio fragmenta transkripcija:

Viss kara laiks bija briesmīgs. Bet tas bija tas briesmīgākais, ka bija jāatstāj māja. Ka bija jāatstāj dzimtā māja un ka bija jāiet projām, jo mēs nekad nedomājam atstāt savu zemi – nekad, nekad, nekad.

Jautājums: Jūs vienmēr domājāt atgriezties?
Atbilde: Nē, mēs nemaz nedomājām, ka mēs aiziesim. Mēs zinājām, ka var izpostīt. Mēs visas drēbes, lietas un mašīnas, un visu ko, mēs aprakām zemē. Izrakām bedres un aprakām zemē. Vērtslietas, dokumentus un pat graudus aprakām zemē. Tos jau nevar rakt, viņi sapelē, bet katram gadienam vismaz sēkla nākamam gadam būs. Tādos kaut kādos brezenta maisos sabēra un izkala tādas bedres klonā, un to visu sabēra tur. Bet mēs pat netikām redzējuši, kas tur ar viņu notiek. Un tad, kad es atgriezos pirmo reizi.. nē, 74. gadā es netiku tur, bet tagad 92. gadā – es pirmo reizi aizbraucu uz savu dzimto vietu, tad es nekā tur vairs nepazinu, it nekā, absolūti. Pat ne celiņu, pa kuru mēs gājām. Es atradu mājas pamatus. Tajos mājas pamatos apmēram tur, kur man stāvēja gulta, tur auga egle. Un tur bija nokrituši daži čiekuri, jo vāveres viņus bija nometušas, tad trīs čiekurus es paņēmu – tas viss no manām tēva mājām. Un tad es aizbraucu ar otrreiz, vēl es tur apstaigāju otrā gadā, bet tur bija viss svešs. Tur bija uzraksts pie mājām “Staigāt aizliegts – rezervāts”. Un tad, kad es tur apprasījos pagastvaldē, tad teica:  “Nē, to vietu neviens nevar atpakaļ dabūt, jo tas ir rezervāts.” Rezervāts bija ietaisīts 86. gadā, tas ir, krievu laikā. Un tagad nu bija brīvības laiks, bet tas rezervāts vēl līdz šodienai nav mainīts, un es tur neko nevar dabūt. Un citā vietā es neko negribu. Es gribu to vietiņu, kur es dzimu, kur es augu, kas piederēja maniem senčiem no paaudžu paaudzēm. Tur nezin cik dzimtas ir dzīvojušas. Kamēr vien zeme bija dalīta, un kungi bija to zemi piešķīruši maniem senčiem. Ar to man ir mīļa mana zeme, mana dzimtene. Tā ir mana Dzimtene. Bet manas mājas ir Amerikā, jo te es esmu nodzīvojusi no 51. gada. Un es jūtos te droša.