NMV-3429
Dzimis 1947. gadā Lielbritānijā; intervēts 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Karjera; Biznesa vide Latvijā; Bērnu audzināšana; Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā; Pirmais Latvijas apmeklējums

 

KOPSAVILKUMS

Vectēvs un tēvs, kuri bijuši kuģu kapteiņi, pameta Latviju Otrā pasaules kara laikā. Pats dzimis jau Lielbritānijā. Ģimenē runāts latviešu valodā, ņemta aktīva dalība latviešu sabiedriskajā dzīvē, tāpēc vienmēr saglabājusies interese par Latviju. Sieva latviete, ar bērniem runāts latviski. Veiksmīga karjera finanšu sfērā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāki projekti īstenoti arī Latvijā. Darbojies Latviešu Nacionālajā padomē Lielbritānijā, stāsta par Rofontas veco ļaužu nama pārvaldi. Emocionālās izjūtas, pirmoreiz apmeklējot Latviju; iespējams, ar laiku pārcelsies uz dzīvi Latvijā, tomēr Anglijā paliek meitas. Nekad nav bijušas problēmas ar identitātes un māju izjūtu; piederība 2 valodām un kultūrām vērtējama pozitīvi.

 

 

AUDIO FRAGMENTI:
1) pirmā viesošanās Latvijā
2) piederība divām kultūrām

 

Pirmā audio fragmenta transkripcija: pirmā viesošanās Latvijā
Jautājums: Ko jūs gaidījāt no šī brauciena?
Atbilde: Pirmais jau bija satikt radus. Tante jau bija satikta, to jau pazina ļoti labi, bet nu pārējos – māsīcas, brālēni no manas puses, un sievas radi, jo tur viņai vesela strīpa. Satikt radus, un otra lieta mani interesēja, kāda nu tā Latvija izskatīsies. Radi viena lieta. Viss jau ļoti sirsnīgi. Tajā laikā jau visi radi mēģināja rubļus mums dot. Tad mēs sapratām, ka rubļi bija daudz, bet neko nevarēja nopirkt. Tad mēs beigās dažas labas, smukas grāmatas nopirkām, bet bija gandrīz rubļus jādod atpakaļ vēlāk. Interesanti, kas man uzkrita. Jo, piemēram, mēs aizbraucām ar vilcienu uz Jūrmalu. Es biju dzirdējis par tādu Majoru staciju, bet tagad uzreiz redz. Kaut kādīgi tā – te vienreiz ir, ka es esmu par to dzirdējis, un nekāda ideja nebija, kā tas izskatās. Ka tāda šilte parādās, kaut kā tāds siltums parādās, ka tomēr kaut kas prātā ir un ka tāda vieta tomēr eksistē un izskatās smuki, un ir patīkama vieta.
Jautājums: Tas tāds pirmais iespaids no Latvijas palicis tāds emocionālāks.
Atbilde: Īstenībā, jā. No pašas Rīgas, piemēram, Brīvības pieminekli jau no autobusa redzējām. Jā, bildēs ir redzēts, bet tagad... Tāpat pa Rīgas ielām iet, ka tur tās vecās ieliņas. Bildes jau ir redzētas. Bija emocionāls moments. Bija tā interesanti. Atkal, piemēram, ja es aizbraucu uz kādu citu pasaules pilsētu, kur es nekad nebiju bijis, Hamburgu vai Ņujorku, bildes es varbūt redzējis, bet tur tā neko nedomā daudz. Par Latviju jau bija bildes visādas, redzētas sīki un smalki, un bija stāstīts šis un tas. Ka vecāki stāsta par kaut kādu ielu, tu jau neatceries, kas tur ir, kas tur noticis. Bet tad tu ej un tu redzi tos uzrakstus, un it kā tu ver atpakaļ tādu grāmatu, kur tu esi pusi izlasījis, bet neesi īsti sapratis. Un tad sāc sajust vairāk un redzēt – jā, te kādreiz mana mamma varbūt ir staigājusi, mans tēvs varbūt ir gājis. Pa Centrāltirgu, kad es staigāju, tad vēl pirmoreiz, kad biju Centrāltirgū, tad tur gandrīz nekas vēl nebija. Pēdējo reizi, kad es biju Centrāltirgū šovasar, tad jau bija gandrīz tāpat, kā mans vecaistēvs kādreiz stāstīja, ka tu varēji no viena gala iziet līdz otram galam un tik daudz nogaršot, ka tu biji kārtīgi paēdis. Visas tās lietas, kas bija stāstītas, tās tad sāka iekrist vietā.

 

Otrā audio fragmenta transkripcija: piederība divām kultūrām
Jautājums: Vai jums kāds prasīja par jūsu izcelšanos un pēc tam varbūt brīnījās, un jums bija kaut kā jāpastāsta, kā tas tā sanācis?
Atbilde: Jā. Jaunībā, skolā kad es gāju, es par to neko nerunāju, jo angļu jaunieši 60. gados, kā varbūt teikt, lielākoties visi angļu jaunieši par ģeogrāfiju ko zina un vēl mazāk par vēsturi. Un ko tu iet stāstīt kādam par kaut ko, ko viņš galīgi nesaprot, lai es kaut ko pierādītu. Parasti tieši otrādi iznāk. Citi sāk apsmiet, kas tu tāds esi. Un man nekad nebija jāstāsta. Tad nāca universitātes laiks, un tur es tā pavisam citādāk. Es pilnīgi atklāti tur pastāstīju, no kurienes vecāki nāk un ka es latviski runāju. Un universitātē, es domāju, tur es sasniedzu tādu līmeni, kur, cerams, citi cik necik inteliģenti cilvēki ir apkārt, kas to pieņem un kas to atrod interesantu. Un tad katrs sāka stāstīt par saviem senčiem. Un pēc tam es to vienmēr esmu tā atklāti stāstījis. Jā, par skolas gadiem es neteiktu, ka es tīšām slēpu. Ļoti tuvi draugi jau zināja, bet par to nekad tā neviens nerunāja un nevienam ar neinteresēja. Universitātē tas varbūt attīstījās. Un pa darba laiku, kad man vajadzēja nospēlēt īsto angli, to es varēju izdarīt. Un tad man bieži patikās tieši tajā momentā pateikt, ka tomēr mani vecāki no Latvijas un es cik necik latviski protu runāt. Un tad tiem liels brīnums. Un man vairāki ir izteikuši – bet tu mums izliecies angliskāks, kā mēs. Tagad jau cilvēki saka – vai, cik tu esi laimīgs, ka tu 2 valodas proti, jo 2 valodas tomēr dod iespēju saprast ne tikai 2 kultūras, bet varbūt vairākas kultūras un kā cilvēki uzskata vienu lietu un otru lietu.