NMV-3428
Dzimusi 1937. gadā Rīgā; intervēta 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; DP nometnes; Trimda (Austrālija, Anglija); Piederības sajūta; Sakari ar LPSR

 

KOPSAVILKUMS

Otrā pasaules kara laikā ģimene izvairās no deportācijām, tēvs slēpjas pagrīdē, līdz tiek iesaukts vācu armijā. Māte ar diviem bērniem pēdējā brīdī pamet Rīgu un nonāk Vācijā, kur nemitīgi jāizvairās no tuvojošās Sarkanās armijas. Kopā ar mātes draudzenēm ceļo no pilsētas uz pilsētu, piedzīvojot bombardēšanas, līdz nonāk DP nometnē. Arī tēvs nokļuvis Vācijā, tomēr vecāki izšķiras. 1949. gadā ģimene ar audžutēvu izceļo uz Austrāliju, kur pieaugušajiem 2 gadi jāstrādā līgumdarbs. Grūta iejušanās Sidnejas skolā, jo austrālieši nepieņem iebraucējus. Visapkārt latviešu sabiedrība, liela nozīme korporācijām. Pēc studijām augstskolā nolemj doties strādāt uz Angliju. Anglijā jūtas labāk kā Austrālijā, tāpēc izlemj palikt tur, apprecas ar angli. Anglijas latviešu sabiedrība nav tik tuva, vairums draugi visu mūžu bijuši Austrālijas latvieši. Bieži ciemojas pie radiem Vācijā, kas otra tuvākā zeme pēc Anglijas, neskaitot Latviju, ko izjūt kā īstās mājas. Uzskata, ka viņas paaudze nekur īsti nejūtas piederīga. Par radiniekiem, kas palikuši Latvijā; tantes ciemošanās ASV un Anglijā 70. gados. Sabiedriskā dzīve Anglijā. Darba un ģimenes dēļ nav bijusi sevišķi aktīva, tomēr ilgus gadus mācījusi latviešu skolā. Tagadējie izbraucēji pamet Latviju citu iemeslu dēļ; paši pameta Latviju tikai tāpēc, ka bija spiesti.

 

FRAGMENTS: manai paaudzei nav māju

Un no sākuma es teicu skolās – es nemāku to. Un tie teica – o, tas nekas. Un tad es iemācījos, ka tā nav nekāda... well, tā ir problēma, un tā bija liela problēma, un tāpēc man arī no sākuma gāja ļoti grūti. Bet līdz ar to es paliku ļoti stipra. No tiem laikiem man nekad nav disciplīnas problēmas bijušas, jo es iemācījos, ka tās bultas, kuras man tika iešautas, netrāpīja man vairs.

Tā kā es teiktu, ja es tagad domātu, būtu bijis daudz labāk, ja es būtu apprecējusies ar vienu latvieti. Bet es nevaru visu dzīvi nožēlot, un man nav slikti gājis. Bet es teiktu, tas viens liels mīnuss.

Es zināju, ka es biju mājās (Latvijā). Es zināju. Vispārīgi es vistuvāk jutos Latvijai, kad es aizbraucu uz Zviedriju. Tas bija tas interesantais, cik līdzīgi man viss likās, cik viss pazīstams man likās. Un es atceros, es Dziesmu svētkos teicu draudzenei: „Tik skaisti šeit ir!” Un dažas jau bija bijušas Latvijā un teica: „Pagaidi, kad tu aizbrauksi uz Latviju, tad tu redzēsi, ka tur vēl skaistāk ir.” Un, kad es redzu Latvijas dabu un skatos debesīs…”

Es teiktu, ka manai paaudzei nav mājas. Vismaz man nav, un daudziem manā gada gājumā, man liekas, tiem ar nav īstas mājas. Mēs nekur nepiederam. Mēs piederam Latvijai, bet mēs faktiski nekur nepiederam. Es nekad neteiktu, ka Anglija ir manas mājas. Man vienīgā māja ir bijusi šeit, es esmu tikai vienā mājā dzīvojusi šeit. Man ir bērzs mājas priekšā. Bet es zinu, ka tās nav īstās mājas.