NMV-3425
Dzimusi Rīgā; intervēta 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Trimda (Lielbritānija); Daugavas Vanadzes; Latvijas apciemojumi; Sabiedriskais darbs/dzīve; Darbs UNRRA

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Par izbraukšanu no Latvijas. Ja mātei tas bija milzīgs pārdzīvojums, autorei kā jaunietei tas bija liels piedzīvojums. Nāk no valodnieku ģimenes, tāpēc jau no bērnības zināja angļu valodu. DP nometnē uzreiz iegūst darbu UNRRA. Kad sākas izceļošana uz Angliju, kopā ar citiem baltiešiem dodas turp, lai palīdzētu britu darba ministrijai organizēt bēgļu ieceļošanu. Vēlāk kā tulks strādā ogļraču nometnē Anglijas laukos.
Lai kliedētu garlaicību, vietējie latvieši izveido deju grupa. Par uzstāšanos Kembridžas Universitātes koledžā un citām šī laika jauniešu aktivitātēm, kurās tika ņemta dalība, lai kaut kā sevi uzjautrinātu un lietderīgi pavadītu laiku. Dzīves apstākļi nometnē. Pēc laika pārceļ darbā uz Londonu, kam seko precības un pārcelšanās uz mazpilsētu, kur apkārt maz latviešu. Latviešu sūtniecības darbinieki un pārējā latviešu sabiedrība Londonā. Par iepazīšanos ar vīru atvaļinājuma laikā un kāzām 1949. gadā. Dzīve šai laikā galvenokārt noritēja angļu sabiedrībā, bet tur ieguva pieredzi, ko vēlāk varēja pielietot latviešu sabiedrībā (dalība labdarības organizācijās u. c.).
Vecāki bija baptisti, vēl pirms kara Rīgā bieži uzņemti ārvalstu baptisti; to turpina darīt arī, dzīvojot Anglijā. 60. gados strādā dažādās bēgļu atbalsta organizācijās Londonā un Vācijā. Paralēli ņem aktīvu dalību Daugavas Vanadžu organizācijā. Par Daugavas Vanadžu organizācijas dibinātāju Mariju Ķeņģi. Atgadījumi no organizācijas dzīves, veiktais labdarības darbs. Pirmais Latvijas apciemojums 1989. gadā grupas braucienā. Likās, ka „tā nav Rīga mana” un ka vairs nekad uz turieni nebrauks, tomēr tagad brauc regulāri. Daugavas Vanadžu rīkoto pasākumu mērķi.
Par vecākiem (tēvs piederēja kristīgo demokrātu partijai), bērnību (vasaras laukos), izglītību. Vēlējās strādāt par žurnālisti, jo no pusaudzes gadiem rakstīja stāstus žurnāliem. Darba plāni izjuka, jo sākās karš. 14. jūnijā netika izvesti, jo neatradās mājās. Vecāki zināja, ja krievi ienāks otrreiz, sekos represijas, tāpēc vēlējās, lai meita pamet Latviju, taču viņa uzstāja, ka jābēg visiem.