NMV-3420
Dzimusi 1926. gadā Daugavpilī; intervēta 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; Žēlsirdīgās māsas darbs Anglijā; Ilgas pēc Latvijas; Daugavas Vanagi; Sabiedriskā dzīve

 

KOPSAVILKUMS

Māte Latvijā strādāja policijā, tāpēc, tuvojoties Sarkanajai armijai, kopā ar meitu bēga no Latvijas, baidoties no jaunām izsūtīšanām. Vācijā vispirms strādā munīcijas fabrikā, pēc tam DP nometnē pabeidz skolu; kad rodas iespēja, dodas darbā uz Angliju, kur apgūst žēlsirdīgās māsas amatu. Precējusies ar latvieti, kopā ar vīru aktīvi darbojusies Daugavas Vanagos un citos latviešu sabiedriskos pasākumos. Vīrs organizējis palīdzības sūtījumus uz Latviju pēc neatkarības atgūšanas. Lai gan ļoti ilgojas pēc Latvijas, nav bijusi iespēja tur atgriezties uz patstāvīgu dzīvi.

 

 

AUDIO FRAGMENTS: izbraukšana no Latvijas

 

Audio fragmenta transkripcija: izbraukšana no Latvijas
Jautājums: Tad tā braukšana prom no Latvijas – kā jūs to atceraties?
Atbilde: Mēs bijām Kurzemē kādas pāris nedēļas tad, varbūt 3 nedēļas.
Jautājums: Nekādi atgadījumi tur nebija?
Atbilde: Nē. Un Kuldīgā, piemēram, bija tautas palīdzības virtuve, kur deva zupu kādu ieēst un droši vien maizes gabaliņu. Es tik smalki neatceros, es vispār nevaru saprast, ar ko mēs iztikām vispār. Mana mamma atdeva kaut kādu mēteli laikam par speķa gabaliņu kādam saimniekam. Un tad vienīgi mēs nokļuvām Alsungā... Es nupat rakstu „Daugavas Vanagu Mēnešrakstam”, es rakstu priekš „Brīvās Latvijas” apceri, un es tur uzrakstīju arī. Alsungā, tas bija svētdienas rīts, un ceļš viss dubļains. Un aiz mūra tāda pakalniņā balta baznīca, un koki tik skaistās rudens krāsās. Un tās suitu sievas savos krāšņos tautastērpos, košos brunčos, rūtainos lakatos, iet uz dievkalpojumu. Un ziniet, tas skats man ir palicis tā kā pēdējais skaistais skats no dzimtenes. Un, kad mēs uzkāpām uz kuģa, tur bija daudz ievainotie. Kā jau saku, 14. oktobris – jau rudens. Un tad, protams, mēs uzkāpām uz klāja un raudādami dziedājām „Dievs, svētī Latviju”. Tas bija šausmīgi – atstāt dzimteni.
Jautājums: Jums jau bija nojauta, ka tas nebūs tā uz laiku?
Atbilde: Ziniet, kad mamma pateica tajā sestdienas rītā, viņa teica: „Mums pēcpusdienā jābrauc prom,” es ņēmu no albumiem fotogrāfijas. Viņa saka: „Bet mēs taču pēc 2 nedēļām būsim atpakaļ. Ko tu posti albumus?”
Jautājums: Bet jūs tomēr paņēmāt?
Atbilde: Es paņēmu. Un es varēju sataisīt abām meitām manas bērnības, jo bija daudz tādas dubultbildītes. Un man ir bērnība...
Jautājums: Bet pārējais palika?
Atbilde: Jā. Mana mamma bija kādu galdautiņu ielikusi palaga vietā. Ziniet, tādas lietas. Un, ko var no dzīvokļa paņemt līdzi 2 koferos?