NMV-3408
Dzimusi 1931. gadā Blīdenē; intervēta 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; DP nometnes (Mērbeka); Darbs tekstilrūpniecībā; Latviešu nams Almelijā; Latviešu nams Straumēni

 

KOPSAVILKUMS

Intervijas centrā autores dzīve Lielbritānijā, kur viņa iebrauca 1948. gadā. Latviju ģimene pameta, tuvojoties frontei un baidoties no izsūtīšanas. Kara beigas tika sagaidītas Sudetijā, kur 9 mēneši pavadīti krievu okupācijas zonā. Rietumu zonā izdevās nonākt, uzdodoties par vāciešiem. Pēc Mērbekas un citām DP nometnēm vispirms pārējā ģimene, pēc tam arī pati autore nokļuva Lielbritānijā, kur sākuma gados strādāja tekstilrūpniecībā. Vienmēr aktīvi iesaistījusies latviešu sabiedriskajā dzīvē – tautas deju un teātru kopās, dievkalpojumos un citi veida sarīkojumos. Latvieši esot tiekušies pēc tautiešu sabiedrības. 1980. gadā kopā ar vīru pārcēlās uz dzīvi latviešu mājā Almelijā, apraksta Almelijas sabiedrisko dzīvi. Vēlāk pārceļas uz latviešu centru „Straumēni” – tur vairāk iespēju un plašāka sabiedriskā dzīve. Uzskata, ka pastāv atšķirības gan starp Latvijas un ārzemju latviešiem, gan pašiem ārzemju latviešiem. Vairākas reizes bijusi Latvijā; uzskata, ka tā vairs nav viņas Latvija.

 

AUDIO FRAGMENTI
1) darbs Anglijas tekstilfabrikā
2) mājas iegāde/valodas apguve

 

Pirmā audio fragmenta transkripcija: darbs Anglijas tekstilfabrikā
Mēs 5 latvietes tur bijām. Mēs tur strādājām tajā pašā fabrikā. Un tas iespaids jau nu sevišķi patīkams nebija, ka tu aizgāji uz to fabriku. Es tomēr esmu augusi uz laukiem, un te ieveda iekšā – tāds putekļu mākonis tur bija iekšā. Dabīgi, mūs jau nelika ne pie kādiem smalkiem darbiem. Mūs lika tur, kur faktiski 2. stadija no kokvilnas nāk. Tad spoles griezās un mašīnas gāja, un troksnis bija liels un putekļi... Tā kā kaut kā izķerpījām to. Bet man bija ļoti... es nezinu, es nevaru neko sliktu teikt par tām angļu darbabiedrēm. Viņas kaut kādā veidā pret mani ļoti labi izturējās. Man bija 17 gadi toreiz, viņas palīdzēja, viņas atnesa kaut kādus uzkožamos, kādas maizītes un kūciņas, pacienāja vēl. Tad es nostrādāju tur kādus 3 gadus, man liekas. Nē, tik ilgi nebija. Kādi 2 gadi varbūt. Mani vecāki un abi brāļi dzīvoja Vidusanglijā. Viņi atbrauca pirms manīm. Jo iznāca tā, ka es paliku viena pati Vācijā, jo es biju par vecu, lai brauktu vecākiem līdzi kā bērns, un es biju par jaunu, lai varētu patstāvīgi braukt kā strādnieks. Es biju tādā ... Nu, un es aizbraucu, apciemoju viņus, un tad beidzot arī viņi atnāca turpat uz to vietu, kur es dzīvoju, pārcēlās mani vecāki. Mamma strādāja slimnīcā, tēvs strādāja ar tekstilrūpniecībā, bet tur, kur viņi krāsoja drēbes – drēbju krāsotavā. Jaunākais brālis vēl gāja skolā, un vecākais brālis strādāja lauksaimniecības nometnē. Viņš jau pirmais, kas atbrauca uz Angliju. Un tad mēs visi beigās tikām kopā.

 

Otrā audio fragmenta transkripcija: mājas iegāde/valodas apguve
Beigās tikām kopā, savācāmies kopā. Nu un tad dzīvojām, īrējām pie vienas anglietes. Tur katram pa istabiņai, bet daži bijām pa 2 kopā, un tā. Visu laiku mēģinājām kaut kādā veidā tikt pie sava jumta. Un tad beigās sakrājām, salikām naudiņu kopā, cik tur toreiz varējām. Un toreiz bija tā nauda 370 angļu mārciņas, nopirkām māju. Ar cauru jumtu, diezgan sliktā stāvoklī, mēbeles nekādas nebija, bet sagājām visi kopā. Jumts tecēja, lietus lija. Mamma raud, ka lietus līst iekšā, brālis teica: „Ko tu, mamma, raudi! Vai ta mums bundžas trūkst, ko apakšā palikt, kur līst iekšā!” Sēdējām uz apelsīnu tukšām kastēm, kas bija. Un tā pamazām, pamazām savācām mēbeles un tad iekārtojāmies pamazām vien. Tad es dabīgi mainīju darbu, es aizgāju uz vienu citu fabriku, tur bija atkal labāk. Bet es lielākoties, kamēr es dzīvoju tanī pusē, strādāju tekstilfabrikās.
Jautājums: Tā kā jūs bijāt apguvusi to amatu?
Atbilde: Jā, jā. Un valoda jau bija cik necik. Valodu es atradu, ka visvieglākais bija... Cik necik iemācījos kaut kādu vārdu teikt, bet tu jau nevari, ko tu esi skolā mācījusies (sevišķi vēl ziemeļos, kur viņiem tas dialekts ir), tu ar to nekur nevari tikt, jo tur vienkārši tev jāklausās ir. Un tad es atradu, es pirku tādus lētus žurnālus, kur stāstiņi bija iekšā, un es lasīju tos. Un pamazām, pamazām, un tā tiku galu galā pie valodas. Tā tas bija.