NMV-3402A
Dzimis 1925. gadā Daugmales pagastā; intervēts 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Mazpulki; Dienests vācu armijā; Darbs ogļraktuvēs; Luteriskās draudzes Lielbritānijā; Karjeras veidošana

 

KOPSAVILKUMS

Bērnība Daugmales pagastā; izglītošanās un mācekļa gaitas Rīgā 30. gadu nogalē. Iesaukšana leģionā, dienesta gaitas (amatnieks pie izpletņu lēcēju vienības Ziemeļitālijā). Pēc kara 18 mēnešus pavadījis kara gūstekņu nometnēs, arī izbraukšanas zemju iespējas ierobežotas, tāpēc nonāk Lielbritānijā. Darbs ogļraktuvēs, ģimenes izveidošana, sekmīgas profesionālās un akadēmiskās karjeras veidošana Lielbritānijā. Par Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes Lielbritānijā darbību. Angļu strādnieku negatīvā attieksme pret iebraucējiem; iztikas problēmas sākuma gados.

 

AUDIO FRAGMENTI:
1) pārmaiņas pēc Ulmaņa apvērsuma/ patriotisms/ mazpulki
2) ierašanās Lielbritānijā/ darbs ogļraktuvēs

 

Pirmā audio fragmenta transkripcija: pārmaiņas pēc Ulmaņa apvērsuma/ patriotisms/ mazpulki
Jautājums: Kā bija tās varas maiņas (domāts – Ulmaņa apvērsums) nedaudz iepriekš?
Atbilde: Varbūt tā atklāti runājot, lai gan es biju, man liekas, sirdī liels patriots un arī es piedalījos mazpulkos, ļoti cītīgs mazpulcēns biju, bet tai laikā es kaut kā neuztvēru tieši to politisko motīvu, kāds bija aiz tās jaunatnes organizācijas. Manī tas izsauca varbūt galvenokārt patriotismu, tīru patriotismu, bet mazpulki bija organizācija, kur, protams, mēģināja virzīt uz kārtīgu, labu dzīvi un arī mīlēt ne tikvien savu tautu, savus cilvēkus, bet arī savu zemi. Vēl liels uzsvars bija, kā kopt un audzēt dažādus stādus. Man vēl palicis prātā, ka mums katram bija iezīmēts mājās viens mazs zemes gabaliņš, kur mums bija jāizaudzē kaut kas, kas tika salīdzināts ar citiem. Es vēl izaudzēju tādus kartupeļus – visi lieli, apaļi, gludi bija, apmēram ķieģeļa lielumā, milzīgi lieli bija. Lai gan teica, ka garšīgi viņi neesot. Tas ir tā tikai interesanti no tāda viedokļa. Bet es nebiju tāds atklāts cīnītājs tajā laikā. Tā kā politiski es domāju, ka es sapratu visu. Es redzēju arī varbūt to mazliet pārspīlējumu, kas toreiz bija pēc apvērsuma, ko mēs saucām par apvērsumu. Tas bija 1935. gadā, kad partiju sistēma bija tik nenoteikta, tā daudzpartiju sistēma, kāda tagad varbūt ir. Bet toreiz, kas notika, bija, ka valstī būtībā nebija attiecīgā progresa, cik varēja vērot. Ka partijas strīdējās tikai savā starpā.
Jautājums: Tad jums 10 gadi...
Atbilde: Tai laikā man nebija nekādu... Bet es jutu, kaut kādīgi mums nāca tas apvērsums, un Ulmanis pārņēma valdību, un tā bija bez asinīm, vienkārši pārņēma. Un kaut kādīgi manā skatījumā es neredzēju to lielo ļaunumu, kuru es saprotu varbūt šodien, kā diktatori tiek nīsti. Toreiz man likās, ka viss tas, ko darīja, tas likās varbūt, ka tas tieši mācīja tautu cienīt un mīlēt savu zemi, savus produktus. Es vēl atceros par tādu vienkāršu lietu, ka mums stāstīja, ka cigoriņu kafija, varbūt grauzdētie cigoriņi ir veselīgāka nekā dārgā, ievestā pupiņu kafija. Tie bija tādi vienkārši ikdienas jautājumi. Man likās, es domāju, ka tas nebija ļauni domāts. Un es zinu, varbūt tur aizmugurē bija ekonomikas jautājums, kāpēc mums jāieved, jāimportē dārgas preces, kuras būtībā nav arī tik veselīgas. Ka tas bija saistīts ar to. Un tas pavisam tāds vienkāršs. Bet tie bija jautājumi, kuri mūs skāra vienkāršā lauku vidē. Un es neredzēju to, ka būtu kaut kas ļaunprātīgi vests. Es to nesaku tamdēļ, ka es aizstāvu diktatoru sistēmu. It nekādā ziņā tas to neapliecina, bet es redzēju, ka tomēr valsts plauka. Izņemot varbūt, kas bija pārspīlēti, kas man nepatika personīgi, ka varbūt toreiz sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš diezgan tādā, varbūt par daudz pārspīlētā veidā uzsvēra to nacionālismu. Mūsu skatījumā tas bija tikai tīri patriotisms, bet tas bija tāds, kas mums likās, ka varbūt varēja būt maigākā veidā, pareizāk. Tagad varam tā spriest, bet tajā reizē tas man nepatika. Bet man lielākoties, kas viss notika valstī.... Vismaz mūsu mājās valdīja tāds gars, ka mēs visi tomēr apzinājāmies, ka mums ir samērā ierobežoti līdzekļi, ka mēs tikai tiksim uz priekšu, ja mēs cītīgi mācīsimies, darīsim savu labāko arī, strādājot varbūt mazpulku organizācijā. Un tādā veidā tas mūsu vienīgais ceļš uz priekšu.

 

Otrā audio fragmenta transkripcija: Ierašanās Lielbritānijā/darbs ogļraktuvēs
Atbilde: Bet tad mums tomēr nāca ziņa, ka mēs varam pieteikties uz Lielbritāniju, ko es arī toreiz darīju. Tas bija kaut kur 47. gada rudenī atkal. Tas varēja būt oktobris, kad mani atveda. Mums tur bija tāda Westward ho! organizācija, kas veicināja to. Un tā mēs tikām atvesti uz vienu nometni šeit. Man liekas, viņa saucās Sutton Coldfield – tas ir Austrumanglijā. Tad tur kādu laiciņu mēs. Kādreiz piebrauca ar kravas mašīnām vietējie saimnieki, kuriem vajadzēja laukstrādniekus kaut kur, uz dienu aizveda kādreiz pastrādāt, un tad mums kaut ko samaksāja. Tad par to varēja iegādāties pirmo kurpju pāri varbūt, jo līdz tam laikam vēl tāda nebija. Un tad mums bija, cik es atceros, varbūt bija kādas 4 izvēles. Mēs varējām pieteikties uz ogļraktuvēm, ķieģeļrūpniecību, dzelzs rūpniecību. Es nezinu, vai lauksaimniecība bija vai nebija. Man liekas, ka bija lauksaimniecība. Varbūt bija tekstilrūpniecība. Bet vīriešiem, man liekas, tās bija tās galvenās vietas. Atkal varbūt tādas īpatnējas personīgas sajūtas. Tāpēc, ka mans tēvs pēc Pirmā pasaules kara laika kā gūsteknis bija strādājis vienu laiciņu ogļraktuvēs, bet, man liekas, viņš gan vairāk laikam bija strādājis kā kāds sekretārs vai kas, es nezinu. Bet nu bija saistīts ar ogļraktuvēm. Es nezinu, kaut kādīgi tās līdzjūtības dēļ es ar visu savu sabojāto veselību (man bija slikta mugura un beigtas plaušas) pieteicos uz ogļraktuvēm.
Jautājums: Nebaidīja?
Atbilde: Nebaidīja. Nebija īstas jēgas, bet kaut kā manī iekšā bija tas, ja mans tēvs bija spiests to darīt, tad... Tā ir tāda varbūt vienkārši vientiesīga muļķība, es nezinu, kā to varētu uzskatīt. Bet tas bija tas, kas mani novirzīja. Un tad mūs nosūtīja uz Skotiju, kur mums kādu 6 nedēļu apmācība bija pazemē, raktuvēs, kuras nebija pārāk dziļas. Mūs tikai nolaida zemē tādā lielā grozā ar vinču un tur mums mācīja visu. Un, protams, valoda jau mums bija samērā vāja angļu, un Skotijā vēl tomēr īpatnējs dialekts. Bija ļoti grūti saprast. Bet tie cilvēki bija pacietīgi, viņiem nebija nekādu pretrunu mūs mācīt, pat bija samērā simpātiski mums. Es nokalpoju savu laiku. Un tas gadījās tā, ka tieši starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu 1948. gadā, kad es pabeidzu to kursu, un mani sūtīja tad uz Lielbritānijas ogļraktuvēm strādāt. Toreiz jau mums nebija nekāda izvēle. Ka mēs bijām pieteikušies, tad mūs no vietas uz vietu veda. Mēs bijām piesaistīti pie dzīvesvietas, pie darba vietas. Un tā tāda īpatnība, kas man varbūt drusciņ tā kā sāpēja tai laikā: Skotijā Ziemassvētkus viņi ne sevišķi atzīmēja. Viņiem Jaunais gads bija lielie svētki, kur Anglijā ir pretēji. Tā kā tajā laikā es nedabūju ne Ziemassvētkus, ne Jauno gadu. Nu tas varbūt tāds mazs uzjautrinājums mūsu sarunā. Bet tad es iesāku Stafordšīrā, kas arī viens no lieliem ogļu laukumiem, ogļraktuvēs. Ak tā, vispirms mūs novietoja tādā nometnē, kur mēs bijām diezgan daudz latviešu. Mēs bijām kādi 18 latvieši. Visi apmēram tādi vienaudži, kas bija no tā laika, no dažādām vietām, – no Beļģijas, no Dānijas, no tām nometnēm, kas bija... Šeit jau nebija tai laikā neviena latvieša... nu, kas agrāk jau bija šeit pārbraukuši, bet tie bija ļoti maz. Lielākoties latviešu sabiedrība sastāvēja no tiem, kas bija iebraukuši tai laikā, jo vēl ģimenes neņēma, ņēma tikai strādāt spējīgos cilvēkus – vieniniekus uz Angliju. Un mani nozīmēja strādāt ogļraktuvē kā ogļraci tieši pie tās ogļu sienas, pie ogļu rakšanas. Tas notika vairākās maiņās. Un vārds tai ogļraktuvei bija dikti glauns – Florences ogļraktuves. Tur es nostrādāju 3 gadus tajās raktuvēs. Tai starplaikā mēs jau bijām tomēr kopā. Mēs bijām saistīti pie raktuvēm, ka mums tur jābūt, bet mums bija tiesības arī meklēt dzīvokli ārpusē. Bet tad mums bija vienmēr jāreģistrējas pie policijas, kur mēs esam. Mums atļāva mainīt dzīvesvietu, mums neatļāva mainīt darbavietu. Bet tad jau mēs sazinājāmies, es atradu, ka mums ir baznīca. Es tai laikā iesvētījos. Es aizbraucu uz Londonu, kur mani iesvētīja evaņģēliski luteriskā baznīcā. Es tāpat jau... bija Vanagu organizācija jau nodibinājusies, un es iestājos Daugavas Vanagu organizācijā jau tai laikā, kamēr mēs bijām. Bet kas man personīgi, ko es jutu, kas man jādara, es arī ņēmu korespondences kursu no inženierinstitūta.