NMV-3401
Dzimusi 1940. gadā Rīgā; intervēta 2009. gadā Lielbritānijā

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; DP nometnes; Dzīve Francijas laukos; Sabiedriskā dzīve/darbs; Bērnu audzināšana latvietībā

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Bērnības atmiņas, vecvecāki, ģimene. Tēva māte izbraukusi kopā ar māti uz Vāciju, lai palīdzētu rūpēties par četriem bērniem. Tēva tēvs Pirmā pasaules kara laikā saņemts vācu gūstā, bēgot nogalināts.
Pirms izbraukšanas no Latvijas dārzā apraktas vērtslietas. Rīgu pamet ar kuģi, tēvs paliek Latvijā, nosūta ģimeni tālāk no briesmām uz Vāciju pie radiniekiem, pats pievienojas vēlāk. (Skat. zemāk.) Mātes vecāki paliek Latvijā, 1949. gadā tiek izsūtīta uz Sibīriju.
Dzīve Šverinā, kur atrodas vairāki bēgļi no Latvijas. Kad tuvojas krievi, tēvs sarunā vietu Ekinfordē, taču nedzīvo bēgļu nometnē, bet ārpus tās. Tur satikti gan krievu, gan angļu karavīri. Vēlāk seko pārcelšanās uz dažādām DP nometnēm. Tēvs baidās no krieviem, kas centās pierunāt cilvēkus atgriezties Latvijā. Tēvs sāk strādāt franču pārvaldē, palīdz citiem bēgļiem pārcelties uz Franciju. Skolas gaitas. No sākuma iet nometņu latviešu skolās, taču Švarcvaldē jāiet vācu skolā. 8 mēnešus pavadīja Spānijā, dzīvojot viesģimenē. Tēvs vēlas būt tuvāk Latvijai, kad tā atgūs neatkarību, tāpēc ģimene 1950. gadā pārceļas uz dzīvi Francijas laukos. Ģimenei pieder neliela saimniecība, tēvs strādā dažādus lauku darbus, materiālais stāvoklis diezgan grūts. Skolas gaitas franču skolās. Studē vācu valodu Lionas Universitātē. Studiju laikā gadu pavada Austrijā, strādājot par asistenti.
Francijā daudzi cilvēki komunistiski noskaņoti, tai skaitā atsevišķi skolotāji, kas arī stundās pauduši komunistisko ideoloģiju. Vairums maina ideoloģisko pārliecību pēc Ungārijas revolūcijas.
Pēc studiju beigšanas 2 gadus pavada Kanādā, tomēr nepatīk amerikāniskais dzīvesveids (steiga, nogurums), tāpēc grib atgriezties Eiropā. 1969. gadā no Kanādas aizbrauc uz Angliju, kur tiek dibināta ģimene. Sabiedriskā dzīve tikai latviešu vidū, spēlē amatierteātrī.
Bērnu audzināšana. Vecāku apciemošana Francijā, brāļu un māsu dzīve – izklīduši pa visu pasauli, tomēr tiek uzturēti cieši kontakti un kopā svinēti svētki.
Lielākā vilšanās, ka nav pārcēlušies atpakaļ uz Latviju, jo vīrs nav vēlējies pamest Angliju. Bērni vienmēr audzināti latviskā garā, tagad daži no viņiem bieži brauc uz Latviju. Viens no dēliem pārmet latvisko audzināšanu, jo nejūtas nekur piederīgs. Uzskata, ka tas atkarīgs no paša cilvēka rakstura; pašu nekad nav traucējis tas, ka ir latviete svešā zemē. Vienmēr jutusies labi savā ādā. Par Latvijas apmeklējumiem.
Palīdzējusi latviešu skolā, ar bērniem braukusi uz 3x3 nometnēm. Piedalījusies demonstrācijās. Bija grūti noticēt Latvijas atbrīvošanai.
Grūti pateikt, ko pieņēmusi no angļu sabiedrības; drīzāk no franču, jo bijusi franču audzināšana.  Patīk frančiem raksturīgā tolerance pret dažādiem uzskatiem. Negatīvi vērtē angļu izglītības sistēmu. Uzskata, ka angļi nepietiekami ciena zināšanas. Pati nav jutusi diskrimināciju ne no frančiem, ne no angļiem. Tomēr bijusi diskriminācija angļu skolās pret iebraucēju bērniem; pati pret to cīnījusies un panākusi, ka bērni tiek likti savām zināšanām atbilstošās grupās. Nestāv klusu, ja sastopas ar netaisnību; gribēja panākt, lai bērni tiek uz priekšu.
Tagad ir daudz lielākas iespējas sakariem ar Latviju, daudzi tur ciemojas regulāri, daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi. Šī iemesla dēļ latviešu sabiedrība vairs nav tik aktīva, izzūd latviski runājošās 3x3 nometnes. Nav sakaru ar jauniebraukušajiem latviešiem. Tēvs vienmēr nožēloja, ka ir pametis Latviju, lai gan – ja būtu palicis, būtu deportēts.
Māsas un brāļi precējušies ar cittautiešiem. Tas, kas latviešiem nāk dabīgi, citas tautības vīram/sievai nāk ar lielām pūlēm – tam vajadzīga dedzība, kas ne visiem piemīt.

 

AUDIO FRAGMENTS: bēgšana no Latvijas 1944. gadā


Audio fragmenta transkripcija: bēgšana no Latvijas 1944. gadā

Jautājums: Kā tad tā bēgšana notika? Ko jūs no tās atceraties?
Atbilde: O, bēgšanu es atceros ļoti  labi. Tētis gribēja, lai mēs tā kā aizbraucam tālāk, jo Rīgā bumboja, un viņš mūs aizsūtīja tad uz Vāciju, un vecmāmiņa brauca līdzi. Bet viņš pats nedrīkstēja, vīrieši nedrīkstēja izbraukt tai laikā. Un es atceros, kā mēs to kuģi gaidījām un kā mēs uzkāpām uz kuģa. Un tad tas kuģis sāka lēnām virzīties projām, un tētis skrēja tam kuģim pakaļ un māja ar roku, un mēs stāvējām, skatījāmies. Un es atceros, kā mēs izbraucām ārā no Rīgas jūra līča, ka mana vecmāmiņa mūs pasauca ar manu brālīti un teica... tieši saule rietēja jūrā iekšā, liela sarkana bumba gāja jūrā, ieslīdēja iekšā. Viņa man teica: „Tu paskaties atpakaļ uz Latviju tagad, jo mēs izbraucam no Rīgas jūras līča, un varbūt tu nekad vairs netiksi atpakaļ.” Un tad mēs visi sākām raudāt, saprotams. Es atceros to. Es atceros, ka mēs iebraucām... mēs braucām ar kuģi. Manai mammai tāpēc, ka brālītim bija tikai 9 mēneši, sievietēm bija tā kā kabīnēs vieta, kur viņas drīkstēja gulēt. Mēs visi bijām uz koferiem, viņa visus mūs salika uz koferiem gulēt. Es atceros, ka mēs kāpām pa laipu lejā Dancigā, un man bija bailes, ka tā laipa nebija pārāk droša. Es turējos pie savas vecmāmiņas. Un tad mēs ar vilcienu braucām tālāk uz Šverinu, es atceros, kur mēs tad dzīvojām. Un mēs dabūjām iekārtoties vecā veļas virtuvē, kur ielika divstāvu gultiņas iekšā. Un es atceros, ka tētis mums atsūtīja no Latvijas ar kuģi vēl visādas mantiņas, tā kā kurpes un segu, vēlāk ko mēs dabūjām. Un viņš vēlāk atbrauca mums pakaļ pie mums uz oktobra beigām.