NMV-2730
Dzimusi 1934. gadā Daugavpilī; intervēta 2009. un 2010. gadā ASV

Tēmas: Bēgšana no Latvijas; Ieceļošana ASV; Sabiedriskie amatai amerikāņu organizācijās; Ģimene; ALA Kultūras nozare

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Tēva ģimene Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Ukrainu, no kurienes atgriezās 1921. gadā. Tēvs pēc atgriešanās strādāja dzelzceļa policijā Daugavpilī. Pirmie dzīves gadi pavadīti Zemgales stacijā, 1 km no Polijas robežas, kur tēvs tika norīkots strādāt uz dzelzceļa, bet māte strādāja skolā. Ģimenē 5 bērni, pati ir vecākā. Bērnībā gandrīz noslīka vietējā dīķī.

1940. gadā, pēc padomju okupācijas tēvs atteicās no darba, un ģimene devās uz Lesteni, kur māte strādāja skolā. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Ventspili, kur autore pabeidz 2. un 3. klasi. 1944. gadā māte ar bērniem izbrauca uz Vāciju, taču tēvam darba dēļ bija jāpaliek Latvijā. Tiek sūtīti pa dažādām Vācijas vietām, līdz nonāk Goldenštatē, kur viņiem pievienojas tēvs un tiek sagaidīta kapitulācija. Ciemā, kur bija apmetusies ģimene, ienāca amerikāņi, bet blakus ciems bija padomju okupācijas zonā. Pēc kapitulācijas nonāk dažādās DP nometnēs. Pēc pamatskolas beigšanas nometnē sāk mācības Neištates latviešu ģimnāzijā, dzīvo internātā.

Pirmais izceļošanas mēģinājums no Vācijas neizdevās, jo māsai izbraukšana tika atteikta veselības problēmu dēļ. Tomēr pēc laika atļauja tiek saņemta, un 1951. gadā ģimene izceļo uz ASV. Apmēram pusgadu ģimene nodzīvoja lauku saimniecībā, pēc tam pārcēlās uz pilsētu. Autore un viņas brālis jau tūlīt pēc ierašanās ASV sāk strādāt dažādus darbus – paralēli mācībām vidusskolā strādā kā viesmīle ēdnīcā. Pēc vidusskolas beigšanas pusotru gadu strādā apdrošināšanas kompānijā, lai nopelnītu naudu studijām koledžā, kur studēja bioloģiju. Studiju laikā aktīvi darbojās studentu padomē un sieviešu asociācijā. Tāpat bija aktīva sabiedriskā dzīve ar latviešu jauniešiem. Šajā laikā iepazinās ar nākamo vīru, ar kuru apprecējās pēc universitātes beigšanas. Pēc laulībām vīra darba dēļ jaunā ģimene pārcēlās uz Minesotu, kur autore sāk strādāt kā skolotāja vietējā skolā. Bērnu piedzimšana un dzīve.

Aktīvi iesaistījusies dažādos sabiedriskos amatos amerikāņu organizācijās. Šobrīd vairs nevēlas atbildīgus amatus, tāpēc maz darbojas sabiedriskajā jomā. Tā vietā daudz laika pavada lasot.

Jau ilgus gadus braukā uz 3x3 nometnēm. Varbūt gribētu pārcelties uz Latviju, bet vīrs iebilst. Arī pati domā, ka diez vai spētu patstāvīgi dzīvot Latvijā. Nekur nejūtas kā mājās. Jau ir iegādātas kapa vietas Katskiļos. Dzīvē neko nenožēlo. Būtu gribējies vairāk būt starp latviešiem, bet tur, kur dzīvoja, bija maz latviešu. Starp latviešiem jūtas vairāk mājās, kā starp citiem, kaut gan ir daudz amerikāņu draugi.

 

AUDIO FRAGMENTS: izbraukšana no Latvijas ar kuģi

 

Audio fragmenta transkripcija: izbraukšana no Latvijas ar kuģi
Jautājums: Tad, kad jūs atstājāt Latviju, vai tas tika pārrunāts par atstāšanu, jeb vecāki vienkārši izlēma, ka mēs braucam, un cauri.
Atbilde: Nē, kur nu, ko tur pārrunās, un ko tad es, 10 gadus veca, teiktu, vai ne. Tur jau tika runāts, daudz tika runāts, bet tā lieta bija tāda: tikko kāds bērns parādījās, uzreiz apklusa. Un tur jau tika runāts, ka gribētu braukt uz Zviedriju, bet tad tur tā laiva, nesanāca kaut kas. Teikt jau teica, ka varbūt mums tur jāiet, bet tas laimīgā kārtā neiznāca. Bet tad mēs braucām ar mazu kuģi, man liekas, tur bija ievainotie vai kā. Bet tēvam bija jāpaliek.
Jautājums: Kāpēc viņam bija jāpaliek?
Atbilde: Tamdēļ, ka viņam bija darbs un viņam vajadzēja palikt. Viņu neatlaida. Un, ja vācietis saka, ka nevar braukt, tad nevar braukt. Tad mēs braucām. Un tā lieta bija tāda, ka mēs braucām tai Ventai pāri ar pletīzeri. Tāds plakans kuģītis tur bija. Un tēvs ar mantu vezumu tad brauca apkārt pa tiltu, pontonu tiltu. Viņš tur aizbrauca, tas tilts bija izgriezts, kāds kuģis gāja cauri. Tā kā, kad viņš atbrauca ar tām mantām, mēs jau lādējāmies kuģī. Un tā nebija laika. Viņam bija paredzēts mums maizi nopirkt. Mums bija puskukulis rupjmaizes līdzi uz visiem 6 cilvēkiem tai reizē. Bet nē, tur bija... uz tā kuģa mēs braucām prom vakarā, un visi stāv, es domāju – ā, tā mana dzimtene, kad es to vairs redzēšu. Cilvēki dziedāja „Dievs, svētī Latviju”. Visiem miklas acis. Un tur viens jauns vīrietis stāvēja pie tām margām, un es prasīju: „Kā tad tu, nemaz nedomā raudāt?” Viņš saka: „Nē, šitā nav mana dzimtene. Es jau Igauniju atstāju ātrāk. Šite man neko nenozīmē.” Bet tad tur mums bija... mēs braucām to dienu, nakti, mēs iebraucām Gotenhāfenā no rīta laikam, mūs izsēdināja pie sliedēm. Tai ostā izsēdināja ārā, mēs tur sēdējām uz savām mantu kaudzēm. Un turpat iztaisīties, OK, tur paskrēja tālāk. Un atceros, ka māte tur sēdēja, skatījās apkārt. Viņa teica: „Nu tagad es esmu ārzemēs. Es gan to biju iedomājusies citādi.” Un māte valkāja to labāko, kas viņai bija, kas bija samta mētelis ar lielu lāčādas apkakli. Uz tādām grabažām, kas tur bija. Un tad mēs braucām vilcienos, māte tur arī saputrojusi. Mēs braucām, mūs ielika vilcienā, tur bija galvenokārt sievietes ar bērniem, tur bija vīrieši daži arī, kupejā. Un mēs tur nodzīvojām tai vilcienā veselu nedēļu.