NMV-2280
Dzimusi 1939. gadā Upmalā; intervēta 2005. gadā Vārkavā

Tēmas: Ģimene; Folklora; Kara gadi; Kolhozs; Sadzīve

 

KOPSAVILKUMS

Dzimusi Vārkavas pagastā, darba mūžu pavadījusi Rīgā, pirms pāris gadiem kopā ar vīru pārcēlusies atpakaļ uz dzimto pagastu. Liela daļu stāstījuma ir par Vārkavu, piemēram, autore atceras, kā kara laikā dedzināta Vārkavas pagasta bibliotēka, kā notikušas izvešanas 1949. g. un kā pagastā dibināts kolhozs.  

Autore ir folkloras tēmu pārzinātāja: īpaši izceļas stāsts par māsas kāzām, uz etnoloģiskā un tradīciju fona zina stāstīt arī par citur redzētām un dzirdētām kāzām. Atzīmējams stāstījums par bērēm. No folkloras vēl jāmin šādas tēmas: rumulēšanas, čigānos iešana, meža dzīvnieki un putni, talkas u. c. Stāstījumu pētniecībā var rast vairākus personīgās pieredzes stāstus. Vācu laiku ieskicē stāstījums par ebrejiem, pēckara laiks saistīts ar mežabrāļu vārdu. Reģionālās identitātes paudēji bijuši vecticībnieki, nedaudz tiek stāstīts arī par vārkaviešiem un kalupiešiem.

Fragmentāri un ar atkārtojumiem intervējamā stāsta par savu ģimeni, vecākiem un dzimtu, sākot ar bērnības atmiņām un beidzot ar piezīmēm par saviem mazbērniem.  

 

FRAGMENTS: par vāciešu ienākšanu un vardēm
Nu kara laikā bija vienu laiku mums zaldāti. Nē, viņi tik atnāca. Vēl es te atceros, mēs tādi mazi bērni bijām, krievi atnāca, un tāda vesela rota. Apsēdās un tīrīja uz robežas, tepat pie mājām uz robežas, nu tā, uz kupicas, sēdēja un tīrīja ieročus. Bailes, un tā, viss no viņiem, es atceros. Un tad, tad viņi ienāca, bet tādi labi bija, viņi prasīja ēst. Mamma atnāca vispirms, un viss. Un tad viņi ienāca, tāds virsnieks, vai kas viņš tur bija. Tas atnāca un saka, ka viņiem trīsdesmit gabaliem vajagot ēst, un cauri, un viss. Un taisīja arī mamma. Un nevar saprast, ko viņi ēdīs. Tā viņš teica, vienalga ko, kas ir. Tā mamma savārīja kāpostus, atceros, un kartupeļus un gaļu sacepa daudz, ko citu laukos, vai ne. Un pienu piesolīja dzert. Tas tā. Tad viņi paēda. Es atceros, tas virsnieks vēl māsu manu, vidējo māsu, gaišiem pavisam matiem baltiem bija, un viņš viņu ucināja; un viņam meita esot pie Volgas, kaut kur meita. Un šitā te taisni tik pat liela un te tāda pati. Un salika kaktā, tie tādi ar rimbuļiem, tie laikam automāti bija. Un mēs ar. Brālēns pie mums tolaik dzīvoja, mēs tur ņēmāmies ap tiem rimbuļiem spīdīgajiem. (Smejas.) Nu ko, viņi pēc tam, salika to gaļu kabatās, ko nevarēja vairs apēst. Un apgāja riņķī ap māju, un mēs tā nobijāmies vēl.
Vācieši, atceros, ka viņi gāja, viss tas nepalika. Mamma tā man vāciski nesaprata. Pie mums dzīvoja tā tēva brāļa ģimene, tā tante, tā saprata vāciski, tā ļoti labi runāja i vāciski i poliski. Un tagad viņa nerādās, vai ne. Nezin kur viņi tur bija apmetušies un viņi staigāja pa tām mājām. Un viņi izstaigāja pa tām mājām, un gāja pa pagalmu un plātīja tās rokas un kliedza: „Klak, klak, klak.” Un speķi prasīja, un tad mums deva šokolādi pretīm. Jā, un tā. Un tad viņi vardes ķēra. Viņi ēda viņas, cepa uz pannas.
Jautājums: Veselu vardi?
Atbilde: Jā.
Jautājums: Vācieši?
Atbilde: Vācieši, jā. Un tad mums tur bija dīķis, tur uz lauka priekšā, krūmos, un viņi, nevarēja saprast, ko viņi tur dara. Krīt virsū, skrien, kaut kur krīt. Un tagad viņi atnāk uz mūsu mājām. Atnāk, ak, Dievs, vesela kule ar vardēm. Mīļā, saulīt! Viņas tur tīra, un pannu prasīja. Mamma gan tad iedeva, to pannu. Viņi tad taisīja un vārīja, un šmorēja kopā tad tās vardes. Piesolīja mums, mēs viņas negājām, tās vardes ēst. (Smejas.) Paēda viņi, un tad viņi aizgāja. Es atceros, mamma to pannu, vārīja un šmucināja katlā. (Smejas.) Un, tā. Vairāk neko daudz neatceros, es biju maza vēl, lai atcerētos kaut ko vēl. Tur bumboja, to tiltu bumboja vēl, es atceros.

 

Portrets intervijas laikā
Portrets intervijas laikā

Foto autore: Ieva Garda-Rozenberga

press to zoom
Portrets intervijas laikā
Portrets intervijas laikā

Foto autore: Ieva Garda-Rozenberga

press to zoom
Portrets intervijas laikā
Portrets intervijas laikā

Foto autore: Ieva Garda-Rozenberga

press to zoom
1/2