NMV-2268
Dzimis 1926. gadā Vārkavā; intervēts 2005. gadā Vārkavā

Tēmas: Folklora; Karš; Sadzīve

 

KOPSAVILKUMS

Intervijā ir divas galvenās tēmas: karš un godi (kāzas). Pirmskara un pēckara posms, atmiņas par sarkanarmiešu ienākšanu un vācu laikiem. Nosacīti bijis mežabrālis, sēdējis Daugavpils cietumā. Stāstījumā veido priekšstatu par 30. gadu Vārkavas pagastu un apkārtnē apdzīvotajām vietām. Izvērsts un detalizēts stāstījums par kāzām Latvijas neatkarības laikā. Personīgā ģimene, mājas, sadzīve. Nostāsti par lietuvēnu un kapiem. Bēru un krustību tradīcijas. Māņticība un ticējumi. Nobeigumā personīgās pārdomas.

 

AUDIO FRAGMENTI:
1) “Sarkanie stūrīši”
2) nokļūšana Daugavpils cietumā

 

Pirmā audio fragmenta transkripcija: "Sarkanie stūrīši"
Jautājums: Bet kas tie ir? Pastāstiet.
Atbilde: A tur beja tuo: tagateņ vysuos muojuos, kur pīkluojeiga ūtruo ustoba daudz moz tuoda leluoka i breiva saiminīkam, i školā pats par sevi saprūtams, mums tepat ir Prīdeitēs škola tuoda beja četrklaseiguo pamatskūla, tur pats pa sevi, nu bet tur jau nagribēj cylvāki pulcētīs, a lauku sātā vot tur pi Kunska Kazimira tuoda beja ūtruo ustoba, tur tūreizeit pīškeire avīzis, tur vel žurnālu dažu lobu. Staļina bildys prauda nabeja, vot ta tur labpruot sasalaseja visi cylvāki, lai apsamaineitūs baumom. A tod sāduos aiz goldim i visi veirīši syta kartys, zin. Nu sīvītys ruodejuos reti, a mes,  jaunīši, – šod tod. Nu tīnys, kuo soka, vyss tuos jaunuokuos ziņys. Ka pavarsars daguoja, visi beja vīna pruota, ka teuleņ kaut kam juobyut. Ituo jau nu nabeus, ka teuleņ kaut kam juobeut, bez tuo naiztiks. A kuo ta var iztikt? Mēginava īsaukt jaunūs, tī atbraukuš izasmejās par tim zuobokim, par krīvu vot itim kuopustim. A veči meusejī visi, as jau naprotu krīviski tamā laikā, bārni, mes jau pa vuociski muocejamīs pamatškoluos, visi myusu vacī cylvāki prota krīviski i beja truopejuši iz politrukim.

 

Otrā audio fragmenta transkripcija: nokļūšana Daugavpils cietumā
Nu vot i tuodā veidā es tyku Daugōpils cītumā, pi NKVD nūsēdēju kuodu nedeļu, tod salaseja grupu iz lelū cītumu. Tur buoze vysus: i miličus, kuri nūsagrākavuš voi tūs izstribokus, virsnīkus nu dzeršonys, zin tūs nu garnizona ībuoze pi myus. Daugōpils cītums beja puorvārsts par tuodu kuo „salaseišonys nūmetni”. Tur virsnīki tik, mes cytu tūs vot puorraugu naredzējom, tik virsnīki, tī puorraugi beja tys, kas ešsonu daleja. Vel iz steurim stuovēja, a tuo nūstota vyss ryndā, a tod tei vo kamera, tur pēc tom mērom radzams – Latvejys laikā kolpuoja iz cylvākim sešim, a meus tur i sešpadsmit i visi divdesmit seši. Vot vokorā nūstota ryndā vyss vacuokais, īīt virsnīks, tur tuods vacuoka cylvāka gubojums. „Zdrastvuice!” nūbļaunam. I tod tūreiziet suoka myus lasiet prūjom. Mani nūpratynuoja tur reizys div. „Nu kuo tu naguoji?” Es teiču, izalykdams par tuodu mulkeiti, soku: „Vot visi stuosta, ka sorkonarmejā ēst nadūd.” „Kas nadūd? Kas stuosteja?” Es soku: „Visi runoj.” Nu div reizys nūpratynuoja, tod vīnā jaukā reitā saprūtīs te jau ap 13. janvāri kaut kas par laimi izsauc myus desmit cylvākus uorā, tur citi ir saukti moš kotru dīnu nu tuo cītuma, kurus tik jau atzeist par tuodim, kuo soka, daudz moz, tūs tyuleņ davai iz fronti. Nūstota ar seju pret sīnu, īsauc pa vīnam pasaraksteit, ka tu naizpauss tū, kū cītumā redzēji. Tur kleida baumys, ka tūs jau tur eistus tuodus meža bruoļus apšaun, tur visi atzeist par bruņuotu banditu, tur seuta iz Sibireju prūjom, kuo tik tur nabeja. Nu baumys, bet es jau jū tur naredzēju. Tagad mīlī, taguoja tys vins jau tuods cītuma cylvāks, uzraugs, soka: „Jyus teuleņ palaiss vaļā.” Mes raustam ar placim – jau nu ituos beušonys nikod nikas nav palaists. Nu ladna, vērsimīs, kas tuoļuok beus. Īvede pa vuortim, teuleņ miliči kluotyn, šautenys rūkā: “Sūls pa labi, sūls pa kreisi, šaunam.” Sūls pa labi, sūls pa kreisi – ituo jaunīsauktūs atvede iz vajenkomatu.