NMV-2091
Dzimis 1929. gadā Zvārdes pagastā; intervēts 2006. gadā ASV

Tēmas: Bērnība Zvārdes pagastā; Bēgšana no Latvijas; Ierašanās ASV; Karjera ekonomikas jomā; Koklēšana

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Audzis piecu bērnu ģimenē. Tēvs ilgus gadus strādājis par pagasta darbvedi, māte par skolotāju. No tēva mantojis mīlestību uz mūziku; spēlējis klavieres, vijoli un kokli. Skolas gaitas uzsācis Zvārdes pamatskolā. Sākoties Otrajam pasaules karam, Zvārdē ierīkots aviācijas poligons. Tuvojoties frontes līnijai, ģimene iebēgusi mežā, taču vēlāk pieņemts lēmums doties uz Kurzemi un tālāk uz Vāciju. No mājām izbrauc 1944. gada rudenī, dodas uz Liepāju, no kurienes ar kuģi nokļūst Vācijā, Kēnigsbergas apkārtnē. Drīz tiek nošķirts no mātes un māsām un nometināts citā nometnē. Uzzinājis, ka māte un māsas atrodas Leipcigā, bēg pie viņām. Kad Leipcigā sākas bombardēšana, dodas uz Drēzdeni, kur uzturas līdz Otrā pasaules kara beigām. Pēdējās kara dienās pagūst nokļūt amerikāņu zonā. Laika posmā no 1945. gada līdz 1949. gadam dzīvojuši dažādās DP nometnēs, līdz saņem atļauju izbraukt uz Ameriku. Nometnēs aktīvi iesaistās sabiedriskajā, kultūras un sporta dzīvē, iestājas ģimnāzijā.

Amerikā ierodas 1949. gadā; pirmo gadu pavada fermā. Vēlāk kopā ar ģimeni pārceļas uz Filadelfiju, taču drīz vien tiek iesaukts amerikāņu armijā un nosūtīts dienēt uz Vāciju, kur ieskaitīts personāla daļā. Pēc diviem gadiem atgriežas Filadelfijā, iestājas augstskolā studēt biznesa vadību un grāmatvedību. Pēc studijām 1960. gadā sāk karjeru valsts kontroles dienestā. Šajā laikā iepazīstas ar sievu, vēlāk viņiem piedzimst 2 dēli un meita. 1974. gadā pārceļas uz Bangkoku. Darba pienākumu dēļ daudz ceļo. Valsts kontrolē nostrādājis 33 gadus, līdz 1994. gadā pensionējies. No 90. gadu vidus ģimenes dzīve daļēji norit Čehijā, daļēji Amerikā. No 2003. gada abi ar sievu atgriežas uz patstāvīgu dzīvi Amerikā.

Aktīvi iesaistījies dažādās Amerikas latviešu organizācijās, kur galvenokārt nodarbojies ar finansu, administrēšanas un organizēšanas lietām. Darbība latviešu organizācijās iesākusies jau Vācijā, DP nometnēs iesaistoties dažādās latviešu sporta aktivitātēs. Filadelfijas latviešu jauniešu pulciņa dibināšana; iestāšanās Sietlas latviešu biedrībā; kokļu kustības aizsākums Amerikā. Darbība Amerikas Latviešu jaunatnes apvienībā un citās centrālajās latviešu trimdas organizācijās. Skaidro finanšu līdzekļu pārvaldības un dažādām aktivitātēm nepieciešamo līdzekļu piešķiršanas kārtību. Vislielākie līdzekļi saņemti ar mērķi atbalstīt Latviju un tās atbrīvošanu, tāpēc tagad, kad Latvija ir neatkarīga valsts, ziedojumi stipri samazinājušies. Šobrīd aktīvo dalību organizācijās pārtraucis. Par ALAs nākotni ir mierīgs, jo aizvien būs cilvēki, kas vēlēsies darboties latviešu organizācijās un pratīs latviešu valodu. Arī ģimenē allaž rūpējies, lai bērni iepazītu latviešu kultūru, vēsturi, runātu un rakstītu latviešu valodā.

Iespēju pārcelties uz Latviju vērtē skeptiski, jo Latvijā, it īpaši politikā, valda padomju laika mantotā dzīves pieredze, liela birokrātija un ētisko vērtību trūkums. Lai arī ar sirdi jūtas piederīgs Latvijai un ērtāk jūtas latviešu sabiedrībā, fiziski piederīgs jūtas Amerikai, kur viss ir vienkāršāk un pierasti. Dzīve esot bijusi raiba kā dzeņa vēders, daudz esot arī laimējies. Par svarīgāko vērtību uzskata spēju saglabāt dvēseles mieru un nesatraukties par lietām, ko nevar ietekmēt. Brīvajā laikā pievēršas mūzikai, latviešu literatūras un vēstures, jo īpaši – dzimtā pagasta, vēsturei, kā arī pastmarku kolekcionēšanai.

 

AUDIO FRAGMENTI:
1) māju atstāšana Latvijā
2) bēgšana no padomju karaspēka Vācijā

 

Pirmā audio fragmenta transkripcija: māju atstāšana Latvijā
Jautājums: Bet ko jūs darījāt ar mājas atslēgām? Tu zini, kas notika?
Atbilde: Nē. Absolūti nezinu.
Jautājums: Kas palika mājās?
Atbilde: Mājās palika vecmāte un tēvs. Tur mums atslēgas neviens nebūtu devis līdzi, jo tur palika ne tikvien tie, bet māja bija pilna ar vācu karavīriem, un mums taču bija gan meitas un puiši, kas strādāja laukos. Mums taču bija 56 hektāri lauksaimniecība. Tur nekas par atslēgām nebija runa. Ko var piezīmēt. Man tajā pēdējā dienā, kad mēs atstājām mūsu tēva māju, vecāmamma uzvārīja piena zupu, kurā ir iekšā kartupeļi, burkāni. Zini, tāda garšīga. To maltīti es atceros vēl tagad. Tas bija mans mīļākais ēdiens.

 

Otrā audio fragmenta transkripcija: bēgšana no padomju karaspēka Vācijā
Jautājums: Bet jums bija doma, ka jūs brauksiet atpakaļ, jeb nē?
Atbilde: Nu doma jau nu bija gan. Jo neviens jau nezināja, nedomāja, ka nebrauks atpakaļ. Jo parasti, kad karš beidzas.. un pieņem, ka tā būs. Redzi, es to tik smalki nevaru tev pateikt, jo es neatceros, ka kāds būtu no vecākiem kaut ko īpaši tā runājis. Vācijā, kad jau sāka tur runāt un kad visi sāka Vācijā izdot laikrakstus, un visi šitie gudrinieki tur teica – nu skaidrs, brauksim atpakaļ, un tā. Bet bērniem jau tā lieta nav. Vai tu esi šur vai tur, kamēr tev iet puslīdz godīgi, tu esi kārtībā, tev nekāda liela.. Labi, tagad mēs dzīvojām šajā... Saksijas pilsētiņā un jau manījām, ka, pirmkārt, 15 km uz rietumiem jau amerikāņu armija atnāca, bet viņi tālāk negāja vairs. Tur kaut kur tādi šāviņi bija, bet nekāda liela. Un pa to laiku krievu armijas, Padomju Savienības armijas, nepārtraukti gāja uz rietumiem. Un vienā jaukā dienā mēs konstatējām, ka tepat jau šauj šajā pusē un ir dzirdēt, ka krievi ir ļoti tuvu. 7. jūnijā mūsu vecāki kaut kur tai sādžā, pilsētiņā nopirka, izmainīja (nezinu, ar ko viņi samaksāja) tādus stumjamos, velkamos ratiņus, lai būtu kaut kur, kur salikt kaut kādu mantu, lai varētu iet ar kājām kaut kur projām, ja vajadzība būtu. Un šī vajadzība pienāca jau nākamā rītā. Agri no rīta mēs jau sapakojām, ko nu varēja salikt tur virsū, jo teica, ka krievi ir tepat, jau pāris kilometru attālumā. Un gājām šitā te pa ceļu ārā uz rietumiem uz varbūt kādus 3-4 km attālo dorfiņu, kur dzīvoja citi zvārdenieki. Un tagad mēs nonākam šajā mazajā vietiņā, un tur lielais autobānis, respektīvi, auto šoseja turpat blakām, bet mēs pa to negājām, mēs gājām pa lauku ceļiem. Un pēkšņi šajā brīdī, mēs tagad pienākam pie tiem mūsu zvārdeniekiem, tie nav nekā gatavi, – ne viņiem ir ratiņi, ne viņi nav domājuši kaut ko braukt, un pēkšņi paskatāmies – krievu armija jau stāv uz ceļa, uz tā normālā ceļa tur starp kokiem. Tepat, varbūt kilometra attālumā no mums. Un nelaimīgā kārtā bija gadījies, ka mūsu skolotājs Upmanis bija atcerējies, ka viņš ir mājās pilsētā atstājis kaut ko, kam viņš aizbrauks ar riteni, gribēja aizbraukt. Nu pagaidīs, kamēr mēs tur būsim, atbrauks atpakaļ. Viņš bija iebraucis iekšā krievos. Bet nu viņš runāja krieviski un viņš kaut kā bija ticis atpakaļ ārā. Un viņš mūs noķēra vēlāk, kad mēs jau bijām gājuši uz rietumiem jau tajā dienā uz vakara pusi. Un tagad mēs tiem zvārdeniekiem, tai ģimenei sakām: „Tu liec kaut ko virsū uz mūsu ratiem, jo jālasās prom! Re, kur krievi stāv tepat!” Un būtībā es brīnos, kāpēc viņi nešāva. Mēs vienkārši no tā dorfa gājām pa ceļu.
Jautājums: Jūs viņiem gar deguniem nogājāt.
Atbilde: Gar deguniem mēs uzgājām uz autoceļa, uz tā liela ceļa, un tur bija tukšs, tur nebija nekā. Tur šur krūmos varēja redzēt vācu karavīrus, kas slēpās, jo viņi vienkārši arī.. Izrādījās, ka tā bija kara diena, jo nākamā dienā bija, kā saka, miera stāvoklis iestājies.