NMV-2074
Dzimusi 1946. gadā Vācijā; intervēta 2003. gadā ASV

Tēmas: Dzīve Argentīnā; Ierašanās Kanādā; Latviskās aktivitātes; Arhitektes karjera; ALA Kultūras fonds 

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Dzimusi DP nometnē Vācijā, kur māte strādāja par skolotāju pamatskolā, tēvs – Ausekļa ģimnāzijā. 1948. gada nogalē ģimene pārceļoja uz Argentīnu un pēc laika apmetās uz dzīvi pašu būvētā mājā Buenosairesā. (Skat. zemāk.) Māte uzsākusi latviešu skolu Buenosairesā, kur mācījās arī visi trīs bērni. Buenosairesā dzīvoja ap 500 latvieši, kas uzturēja ciešus kontaktus un piekopa aktīvu sabiedrisko dzīvi.

1958. gadā, pēc ilgas gaidīšanas, ģimene saņēma atļauju ieceļot Kanādā. Bērni jau iesakņojušies Brazīlijā, taču vecāki vēlējās viņiem nodrošināt labāku izglītību. Sākotnēji bija grūti iejusties kanādiešu sabiedrībā, jo nezināja angļu valodu, tāpēc veidojās ciešs kontakts ar Toronto latviešiem. Visa ģimene aktīvi iesaistījās latviešu sabiedrībā.

Ilgus gadus dejojusi Toronto deju kopā „Diždancis”, kuras sastāvā apceļota ASV. Tāpat daudzus gadus piedalījusies Sidrabenes vasaras nometnē – sākotnēji kā audzēkne, vēlāk kā audzinātāja. Tēvs palīdzēja organizēt Kanādas Dziesmu svētku tēlotājmākslas izstādes, vadīja latviešu mākslinieku vienību „Latvis”, kā arī pats nodarbojās ar glezniecību.

Pēc vidusskolas beigšanas apguva interjera dizaineres profesiju. Apprecas, pēc laulībām 3 gadus nodzīvoja Londonā, kur sāka studēt arhitektūru. Tad vīru darba dēļ pārcēla uz ASV, kur turpināja arhitektūras studijas. Veidojusi sekmīgu arhitektes karjeru.

Piedalījusies latviešu skoliņas un latviešu centra izveidē, skoliņā pasniegusi vairākus priekšmetus. Daudzi vietējie latvieši vairs neprot latviešu valodu, tāpēc reizi mēnesī dievkalpojumi tiek noturēti angļu valodā. Par savu darbību ALA’s Kultūras fondā. Uzskata, ka informācija jāsniedz arī angļu valodā, lai neatgrūstu tos, kuri tik labi vai vispār nerunā latviski. Novērojusi, ka trimdas jaunākā paaudze ir izteikti latviska.

Lai gan dzimusi ārpus Latvijas, uzskata sevi par latvieti. Tomēr jūtas tuvāka Latvijai, būdama ASV, nekā Latvijā. Ar ALA’s Kultūras fonda starpniecību ir iespēja palīdzēt daudziem Latvijas projektiem. Pēdējos gados var izjust, ka aktīvi sākuši darboties arī latviešu jaunieši, kas dzimuši ASV.

Aktīvi darbojas arī amerikāņu sabiedriskajās un profesionālajās organizācijās, jo uzskata, ka ir svarīgi ikdienā būt saistītai arī ar amerikāņu sabiedrību.

Liela nozīme dzīvē bija 1968. gadam, kad Berlīnē aizliedza noturēt 1. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu un arī, kad sākās 2x2 nometnes.

Ar laiku arvien lielāku vietu dzīvē ieņēmusi reliģija.

 

AUDIO FRAGMENTS: ieceļošana un pirmais laiks Argentīnā 

 

Audio fragmenta transkripcija:
Nu un tā Vācijā visiem bija laikam jāpiesakās. Mani vecāki pieteicās Austrālijā, Amerikā.. uz Ameriku atbraukt vai Amerikas Savienotām Valstīm un Argentīnu. Un kuģis uz Argentīnu pienāca pirmais. Un Argentīna ļoti vēlējās ģimenes ar jauniem bērniem. Argentīnieši ir ļoti patriotiski un viņi vēlējās audzināt jaunus patriotus. Tas arī bija Perona valdīšanas laikā, kur Perons un Evita bija Argentīnā. Un tā mēs aizbraucām uz Argentīnu, tur Buenosairesas ostā. Būtībā bija kādi 500 latvieši, kas aizbrauca uz Buenosairesu. Un, iebraucot Buenosairesā, tur sagaidīja Latvijas vēstniecības darbiniece Ērika Tortorelī. Viņa bija latviete, precējusies ar itāli. Un viņa sagādāja latviešiem darbu un dzīvesvietas. Pašā sākumā, es neatceros, cik ilgu laiku, visi latvieši dzīvoja vienā ēkā. Vīrieši augšstāvā ar zēniem, mātes ar bērniem apakšstāvā. Un tad ar laiku atrada, tā Tortorelī kundze palīdzēja atrast īrējamus dzīvokļus. Un mans tēvs dabūja darbu vācu grāmatu izdevniecībā. Un viņš tur strādāja kā grāmatu ilustrators. Sākuma laikā mani vecāki to dzīvokli īrēja, un viņi konstatēja, ka tā ir naudas izviešana – īres maksa. Un viņi ļoti drīz izlēma un nopirka vienu zemes gabaliņu. Un tas bija Buenosairesas priekšpilsētā. Mans tēvs strādāja Buenosairesas centrā, viņš braukāja ar vilcienu katru dienu uz darbu. Šo zemes gabaliņu nopirka, bet nebija nekādu līdzekļu, ar ko kaut ko uzbūvēt, jo, kad izbrauca no Latvijas, visiem bija tikai viena soma katrā rokā, un tāpat apmēram bija, kad brauca uz Argentīnu no Vācijas. Mani vecāki laikam toreiz domāja, ka tas ir vienīgais veids kā kaut kā tikt pie kādas mājiņas, viņi gāja uz tirgu un savāca Brazīlijas apelsīna koka kastes, izārdīja tās un uzbūvēja 2 guļamistabu māju. Un to māju palīdzēja arī būvēt citi latvieši. Un tad vienmēr bija tāds zināms amzieris, ka pa priekšu mājai uzbūvēja jumtu un tad vēlāk tikai pamatus. Jo viņi uzbūvēja jumtu, lai mēs varam ātri, drīz ievākties un dzīvot zem tā jumta, kamēr vēl būvēja sienas un pārējo. Tā kā tas ir.. man liekas, par to mūsu mājas būvēšanu kādreiz 50-tos gados vai 60-tos gados aprakstīja “Laika” avīzē, kā viens latvietis sāka savu dzīvi svešā malā. Nu un tagad, dzīvodams šajā mājā, būtībā latvieši visi nāca talkā viens otram palīgā. Vēlāk arī citi pirka zemes gabalus, un tad mani vecāki gāja palīgā. Vīrieši būvēja mājas, sievas gatavoja ēdienu visiem un apkopa pārējo. Arī Buenosairesā, kas bija ļoti interesanti, tā priekšpilsēta, kur mēs dzīvojām, saucās Sanmigela, un otrā pusē (mēs bijām vienā pusē, ziemeļu pusē), otrā pusē bija otrs rajons, kur daudzi latvieši sapirkās, un to sauca par Latviešu kvadru. Un kvadrs bija, jo viņš bija viens bloks, un visapkārt latvieši bija sapirkuši zemes gabalus viens blakus otram. Un tad viens otram palīdzēja būvēt mājas. Un es domāju, tas varbūt bija mans pirmais sākums, kur es apjēdzu, ka viens cilvēks otram var ļoti palīdzēt, un pat, kad nav nekas.