NMV-1897
Dzimis 1929. gadā Alsungā; intervēts 2003. gadā Alsungā

Tēmas: Reģionālā identitāte; Karš; Celtniecība

 

KOPSAVILKUMS

Atceras, kā vectēvs kājām atgriezies no  kara gaitām uz savām tēva mājām Alsungā. Pats par jaunu, lai tiktu iesaukts vācu armijā, bet tiek mobilizēts darbos. Skolu neizdodas pabeigt, bet izmācījies arodskolā un visu mūžu strādājis par celtnieku. Kad būvējuši jaunu māju uz veciem pamatiem, atrod seno celtnieku atstāto vēstījumu. Paši ieliek savējo, kurā raksta par lielajām vējgāzēm sešdesmitos gados un ievestajiem gucuļu mežstrādniekiem, kas apprec Alsungas meitas. Dzīvo paša celtā mājā.

 

INTERVIJAS FRAGMENTS:

Jautājums: Sakiet, kā jums kara gadi pagāja?
Atbilde: Kara gadi man pagāja šausmīgi. Es beidzu 6. klasi, un skolu likvidēja, sabrauca iekš vācu okupanti un pārtaisīja to skolu par slimnīcu, izdzina mūs laukā. Mani tikpat kā uz divi gadi paņēma vācu darbā. Pie vāciešiem strādāju, vagonus krāvu un dzelzceļu būvēju. Un bez makss, bez samakss... Mēs bija pakļauti vācu Ordkomandantūrai. Katru rītu bij, katru dienu bija jaun darb – vagoni jākrauj un ar zirgiem jābrauc. Un, un tur maizes ceptuvē bij jāstrādā, Rucavā tranšejas jārok.
Jautājums: Kā pret jums izturējās?
Atbilde: Nu, vispār jau labi. Pusdienas mums deva. Vakarā, ja mēs netika mājās, tad vakariņas mums deva. Vācieši jau bija ļoti pieklājīgi un ļoti tādi... Tik viņi negribēja, ka tu zagtu, kaut ko tādu. Mēs tur vagonus krāva, visādus konservus un rumus, un visu veda augšā uz noliktavu un krāva iekšā. Un paprasi – viņš tev iedos, bet zagt... tad i  uz  kapiem. Te zagt nedrīkstēja. Paprasi – viņš tev iedos, ja viņš būs spējīgs. Vienreiz bija tāds gadījiens, ka mēs izdzēra vienu ruma pudeli, tas no paša sākuma bija. Kad atrada to tukšo pudeli, tad man teica, lai vairāk tā nebūtu, ka pa šo gājienu jau varēja pie sienas pielikt. Nu, ta mēs tādas lietas nedarīj. Ar viņiem varēj sastrādāties, tikai maksāt jau viņi nemaksāj. Maksāt viņi nemaksāja neko.
Jautājums: Jūs nezināt – tās preces, tās ieveda no Vācijas?
Atbilde: Tās nāca, es nezinu, man liekas – no Vācijas. Nu, un tās formas, karavīru formas un drēbes nāca, un matrači, un mēs krāva. Bet lielākoties mēs krāva pārtiku. Vienvārdsakot, platsliežu dzelzceļš pienāca Liepāja – Ventspils, ja. Un te gāja Alsung – Kuldīg, uz Skrundu, šaursliežu dzelzceļš. Un tad mēs pārkrāvām, no platsliežu vagoniem uz šaursliežu vagoniem mēs pārkrāva. Un galvenais štābs jau bija Pelčos. Es nezinu, kur tālāk prece gāja. Mēs tik pārkrāva. Tad mēs krāva uz mašīnām ar, kas gāja tiešā ceļā, taisni pārtikas produkti. Sevišķi milti nāca iekšā. Un maizi te cepa uz vietas. Klona maizi cepa. Un tad mēs ziemā dabūja strādāt. Bērzkalnos, tur bija gateris. Un tad mēs zāģēja, zāģēja špalas priekš to dzelzceļu. Pirmāk būvēja Alsunga – Ventspils. Pa pļavām gāja. Būvēja krievu vaņģinieki, gūstekņi būvēja, to zemes darbu darīja. Mēs tikai strādāja gulšņus viņiem, bet viņi, viņi mežā. Viņus bija grūti apsargāt, ka neizmūk. Bet tie vācieši ar viņiem apgājās ļoti slikti. Viņi  bij badā tur. Tie krievu karavīri. Pret mumsim jau izturējās labi. Bet tagad es secinu, ka man jaunībā šausmīgi grūti gājis. Tu pat jaunībā, tu pat nevarēji dabūt čības, ko apģērbties, tu ar vācu naglainiem zābakiem. Tā neko nevarēji dabūt. Kartiņu sistēma bija, pēc kara takš bija. Kartiņu sistēma vēl līdz čēesmit astotam gadam, trīs gadi bija. Un, tur pat citreiz nebija... Uz balli, kur jāiet jaunībā, tos gadus, tur tev nebija, ko mugurā vilkt, tur nebija, ko apģērbties. Drēbes deva pa taloniem, es pa speķi nopirku uzvalku drēbi. Tu pat veikalā nevarēji dabūt oderi un pogas, ko piešūt. Tev kaut kāds lauku skroderis pašuva to uzvalku. Tu pat pogas nevarēji dabūt.
Vienvārdsakot, šausmīgi pārdzīvoj. Karš. Un trūkumi visādi. Kad es pie vāciešiem strādāju, tad mums deva, no kritušiem karavīriem novilktus, tos tankus naglainos deva. Tā jau veikalos dabūt neko nevarēja. Tikai tādas klikatiņas, tādas klikatas ar koka zolīti.
Jautājums: Tātad karš jūs izrāva no skolas sola?
Atbilde: Es nepabeidzu septīto. Es jau sesto faktiski nepabeidzu, jo vācieši ienāca te, šinī sarkanā skolā, un izdzina ārā, un tā es nepabeidzu sesto. Un tad es iesāku, kad ienāca krievs čēesmit piektā gadā, maijā iesāku iet. Bet es nevarēju sesto klasi beigt, jo krievu valoda jau bij sestā klasē. Un es krieviski – neko. Sestā klasē jau tūlīt krievu valoda. Ne – здраствуйте! – nemācēju pateikt krieviski. Es vāciski mācēju. Nevarēju ķerpīt, tad es aizgāju, es aizgāju Liepājā uz arodskolu, tur par celtnieku mācīties. Tūlīt nē. Pirmāk mēs ar bračku gājām strādādami. Pelnīj speķi un sviestu veda, vārdsakot, tirgot uz Liepāju. Un tad to rudeni, man liekas, kad ienāca krievs, aizgāju uz arodsdkolu par celtnieku mācīties.
Es mācījos par apmetēju, krāsotāju, un elektriķi ar vēl ņēmu klāt. Bet izmācījies es krāsoju lielākoties. No piecsmit trešā līdz deviņdesmit devītam gadam. Visas šitās jaunās mājas centrā, tās manis būvētas. Čēesmit gadus nostrādāju par celtnieku un beigās par darbu vadītāju ar biju. Ne vien šeit, bet vēl Gudeniekos un Ēdolē, un Pelčos, un Kuldīgā, tās ir celtas, ir būvētas mājas. Vienīgā darbavieta man bija – līdz pensijai, vienīgā – celtniekos. Kā iesāku, tā strādāju.
Jautājums: Pa tiem ilgajiem gadiem celtniecībā kaut kas jautrāks arī gadījies?
Atbilde: Mēs ir jaukuši nost mājas, ja, kur mēs kapitālo remontu taisa. Tad mēs visko atraduši ir. Piemēram, atrod spirta pudeli, atrod papīru, uzrakstīts un iebāzts tai spirta pudelē iekšā, aiztaisīts ciet. Tur rakstīts: “Diezgan grūti laiki. Meistars pelna pieci lati pa dienu, un  palīgstrādnieki pelna divi lati piecdesmit, iznāk pusīte spirta viņam pa dienu.” Un tad meistars ar zeļļiem izdzēris spirtu, un ieliek iekšā to papīru. Mēs atkal uzraksta savu, piebāž blakām tai pudelē... Mēs rakstīja, ka beigas te ir. Ka gucuļi te ir. Toreiz bij gucuļi. Ka mēs nopelna tagad, vārdsakoties, divi tūkstoši rubuļu (rubļi – krievu laikā tas bij). Un, ka mēs to māju nojauc tagad līdz pamatiem, mēs atjauno, ko jūs ir cēluši. Tieši tā kā atbilde viņiem.