NMV-1660
Dzimusi 1925. gadā Engurē; intervēta 2002. gadā Ventspilī

Tēmas: Čigānu dzīve; Latviešu dziesmas un svētki; Represijas pret čigāniem vācu laikā; Diskriminācija darba dēļ; Ģimene

 

KOPSAVILKUMS

Dzimusi Talsu rajonā. Čigānieta, uzaugusi un jaunībā dzīvojusi Pļavās, kur vecākiem māja. Atceras čigānu dzīvi pirms kara, kad daudz dziedātas latviešu dziesmas un ar latviešiem svinēti Jāņi kopā. No jaunības briesmīgas atmiņas par čigānu genocīdu. Zin, ka daudzus čigānus Talsos pēdējā brīdī izglābis mācītājs, no kura nākusi pavēle, ka nedrīkst šaut.
Pļavās māju pārdeva un pārcēlās uz Ventspili, kad bērni sākuši skolā iet. Trīs meitas un trīs dēli, vīrs latvietis. Stāsta par čigānus diskrimināciju, kad  darbā  dod priekšroku citiem. Maza pensija, jo pastāvīgi nav strādājusi – lielākoties pa mājām audzinājusi bērnus un veikusi dažādus sezonas darbus. No Vācijas solīts atlīdzināt par kara laika pārdarījumiem, saņemts vienreizējs pabalsts 500 Ls un vairāk nekā.
Paļaujas uz Dievu. Pieder luterāņu ticībai un uzskata, ka cilvēkam nevajag gribēt vairāk, nekā nepieciešams. No alkatības un pārmērībām, lielas naudas kāres ceļas ļaunums.

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Māte un tēvs čigāni, bērnībā dzīvoja Pļavās, Talsu raj. Septiņi bērni ģimenē. Vecākiem bija sava māja, strādāja lauku darbus. Pabeidz 4 klases Pļavu skolā. Pļavās visi bērni runāja čigāniski. Pļavās bija daudz čigānu, katram sava māja. Kad jauni bija, tad bariņā visi gāja.

Citāts: Tad jau nebij tādi kino, tad  tik pa mājām. Kam  hermonikas vai kas, tā spēle. Saiet tie jaunie, danco turpat pa āru. Tā jau nebij, kā tagad.
Tad jau nebij tādi televizori, nekas tāds. Es nevar teikt, ka mums bij garlaicīgi. Tad jau nebij tāds muļķībs… tā, kā tagad: visi tik iet pa ielām un bļaustās. Tad jau tā nebij, tad viss tād bij mierīg … Es nezin, kur tagad tā… jo tādi nebij tos laikos. Tas jau paretam, kas bij tāds mežons.

Trīs meitas un trīs dēli, viens dēls un meita miruši. Viena meita strādā par mediķmāsu, otra par pavāri. Vīrs latvietis un arī meitas precējušās ar latviešiem, viena ar ukraini. Tagad daudzi tā precas. Brālis arī precējies ar ukrainieti, dzīvo Latvijā. Meitām vīri, arī ukrainis, iemācās čigānu valodu. No mazbērniem čigāniski runā tikai tie, kas dzīvo kopā ar vecomāti. Pārējie nē.

Citāts: Nu tā kā tagad, tādi pa latviski ta kā dziedāj visi. Vairāk pa latviski jau dziedāj. Tad jau nebij tā. Varbūt tur bij no agrākiem laikiem tie čigāni, kas dziedāj, no veciem laikiem. Tagad, kad tie jaunie, tā vairs nav. Un mūs tie mazbērni, tie jau vairs neko nezin, tie jau neko vairs nesaprot. Kas iet skolā, tie jau vairs nesaprot neko. Tas tik bij vecos laikos.

Pēc vārdnīcas valodu iemācīties grūti, kad dzīvo kopā, tad viegli iemācīties. Čigānu dziesmas neatceras, Pļavās dzīvojot, latviski dziedājuši, svinējuši latviešu svētkus.

Citāts: Paš brūvēj alu un dzer. Paš taisa al… Miež aliņ dzer… iztaisa. Mūsu tēvs brūvējis. Aliņu izbrūvē, ta sanāk cilvēk akal. Pa Jāņiem akal ta līgoj un tāds… diezgan tādi omulig, nebij tā ka (slikti)…
- Jums tēvs un māte, abi divi čigāni bija?
- Jā. Es nezin, vai tēvs bij. Tēvam bij rakstīts “latvietis” tai pasē. Es nezin, vai viņš bij čigāns, vai tā viņš bij latvietis.

Vācu laikā abas ar māsīcu strādāja pie saimniekiem, kopa lopus. Vakaros jāiet mājās caur mežu. Bailīgi, jo šāva cilvēkus – no Talsiem veda ārā un šāva. Bija teikts, ka visus, arī viņu ģimeni nošaus. Kad domāja, ka šaus, muka projām. Tad nāca pavēle no baznīcas, un vairs nešāva. No baznīcas aizstāvēja, ka – mūs vairs nebij brīv šaut.

 

AUDIO FRAGMENTI:

1) bēgšana no represijām vācu laikā

2) čigānu dzīvesveids

3) dzīves vērtības

 

Pirmā audio fragmenta transkripcija: bēgšana no represijām vācu laikā

Pa vāc laik ta jau mēs mukām. Mēs strādājam, ta mēs bij par meit, man māsīc un es. Ta mēs nāc sakopt lops saimniekiem, un vakara nāk pie mammas, ka mamma te dzīvoj Pļavās. Mums bij bail. Ta mēs atkal skrien pa mežiem un tad mēs akal mūk. Mums tā bail bij. Tur jau akal apšāv viss cilvēks.
Tos krievs apšāv...tos...no Talsiem izved ārā.. Šausmīg šāv.
Jautājums: Jūsu ģimene jau izglābās visa?
Atbilde: Ta mums ar bij,  ta ka teic, ka mūs ar nošaus. Bet tad nāc tād pavēl, ka mūs vair nešāv mūs, jā. Tā kā (...) es jau vairs neatceros.. no dievkalpojum, no baznīcs.
Jautājums: No baznīcas?
Atbilde: Jā, jā, tie pārstāvēj tos, tie aizstāvēj, tā ka mūs vairs nebij brīv šaut.
Jautājums: Cik ilgi bij tas laiks, vairākus gadus?
Atbilde: Nē, nē nebij vairāks gads. Laiks bij, bet... kad,  es vairs neatceros. Kas  ta to zin, es jau bij tāds meitens.
Jautājums: Tad sanāk tā, kurš varēja aizmukt, tas tad arī izglābās?
Atbilde: Jā, jā, tad jau nebij tik trak, ta mēs projām aizmuk, ta mēs domāj, ka šaus mūs, un tad atkal pārgāj, un ta bija atkal nosacījums, ka nav brīv šaut mūs, un vairs nešāv. Mācītājs pavēlēj, ka nav brīv šaut, nu ja. (...)
Ta jau šausmīgi šāva tos cilvēks, šausmīgi šāva. Mēs tad vēl… mēs bij tād jauni, ta mēs vēl gāj, ta ka tur bij, talkā manam  onkulim. Un tad, tā kā tur šāva… Žīd kaln  tas saucās tur. Tad tād bedre tur bija izrakta, tā kā no šejien līdz šejien, tāda gara bedre bij. Ta vēl bija vis tādi jaun, viss tādi svaigi, kad  mēs uzgāj, ka mēs skatījāmies. Viss ar tur bij… izspārdīt tur bij, viss kas tur bij šausmīg. Tad vēl bij tādi kruķ un tādi adekļi vēl bij cilvēkiem... Atnāk tā  mašīn, atved viņs. Šausmīgi tur bij.

Kara beigās sūta rakt tranšejas Kuldīgā. Tas pienākas saimniekiem, bet viņi savā vietā nozīmē gājējus. Pļavās palika pēdējā no ģimenes, pārdeva māju un  pārnāca dzīvot  uz Ventspili, nopirka dzīvokli, un kādi 20 gadi te jau dzīvo.

Ar zīlēšanu gan ģimenē neviens nav nodarbojies.

 

Otrā audio fragmenta transkripcija: čigānu dzīvesveids

Mūs vec cilvēk nekad nav zīlējuš. Nē, nē.
Jautājums: Tie tikai nostāsti?
Atbilde: Nē, nē, tas nav taisnīb. Es pat kārts nepazīst. Meitens spēlē kārts, tagad tie jaunie spēlē kārts, jaunie sak: “Nāc, omamm, uzspēlē!” Es sak: “Es nepazīst kārts.”

Agrāk no Pļavām, tad brauca ogot, reizēm arī pārnakšņoja mežā. Veda uz Rīgu pārdot un labi nopelnīja. No Ventspils vairs nebrauc uz mežu ogās, jo nezin vietas.

Citāts: Nē, ta jau mēs tai Ventspilī nedzīvoj, mēs jau tad uz laukiem dzīvoj. Tad uz to pus mēs dzīvoj, uz to pus mēs lasīj ogas. Te mēs neko nezin. Ko ta te mēs zin! Te nu mēs jau… Kas mūs ņem līdz, tad… kas te dzīvo, tie čigāni, tie latvieš zin visu ko. Mēs jau nezin. Mēs jau tik tādi atbraucēji, pienācēji. Mēs jau tur (Pļavās) vis laik dzīvojam, mūs jau bērni tur ir piedzimuši – Pļavās. Tagad bērni jau ir tik lieli. Bērnu bērni jau ir tik lieli. Pie 30-40 gadi ir bērniem jau. Dēliem man ir jau 50 gadi.
Jautājums: Kāpēc jums bija jānāk uz Ventspili?
Atbilde: Tāpēc, ka visi atnākuši te, uz Ventspili, un es paliku viena pati tur, tais Pļavās. Nu un ko ta es vien pat tur darīs tai Pļavās? Es pārdevu savu mājiņ un tā atnācu te.
Jautājums: Kāpēc visi uz Ventspili tieši tā brauca?
Atbilde: Tāpēc, ka viens pēc otra. Meits te atnāk strādāt, te bij skolā izgājuš, un ta viņ te palikās, un tā līdz te nāca visi. Tā jau mēs nekur nav bijuš, mēs tik Pļavās, mēs te uz laukiem, no laukiem te atnākuši. Mēs nekur nav bijuš. Mūs bērn arī nav bijuš nekur. Tā kā  tie jaunie varbūt, ka nu brauc šurp, tad tur… tad tie, nu tie jaunie. Tagad jau visur var braukāt. Arī tos laikos tā bij, ka… ka nekur negāja. Tad vairāk pa tiem laukiem bij, strādāj.

Meitai ir darbs, vienam dēlam ir darbs, otram nav. Viens dēls piedzima ārlaulībā, arī mazdēls dzimis ārlaulībā. Maza pensija – 43 Ls. Bērni uztur.  Citiem nav tik maza. Strādājusi sezonas darbus, bet vairāk pa mājām, audzinājusi bērnus.

Citāts: Es jau neko nedarij, es jau tāpat pa mājām tikai. Meitas gāja skolā, strādāj. Meitam palīdzēj. Tā mēs dzīvojām. Tagad… kas tad tagad? Tagad pašiem savs dzīvokls, pašiem savas mājas ir. Te, Ventspilī, tagad ir labi. Kam ir darbs, tam jau ir labi, kam nav tie darbi, tam ir slikti, tam ir grūti.
Jautājums: Jums jau pensija ir?
Atbilde: Man ir pensija, jā. Man ir diezgan maza pensija, man ir četrdesmit… četrdesmit trīs… kā man ir? Mani jau bērni uztur. Nezin, kā viņ man tā izskatīj, ka man tik maza – citiem nav tik maza. Es nesaprotu. Vismaz jau vajadzētu 50, manuprāt.
Vien meit man aizbrauca akal… te vēl viena strādā Ventspilī, bet viņa uz laukiem tagad nopirk māju, tagad viņ tur strādā kā uz laukiem. Dzīvos tur. Nu katrs dar, kā labāk viņam iznāk. Grūti jau ir tagad. Nav darbs, un grūti ir. (...) Dēlam ir vienam tikai tas darbs. Viņš te strādā Pārventā.

Sola Vācijas kompensāciju par kara laikā pāri nodarīto. Pirms gada savāca dokumentus, aizsūtīja. Vienreiz saņemti 500 Ls, bet bija solīts, ka regulāri maksās 50-60 Ls mēnesī. Vairāk nekas par to nav dzirdēts.

Citāts: Maniem vecākiem jau bij mājas, bet vecvecākiem – es nezinu, vai tiem bij mājas. Kas tad to zin!
Jautājums: Kā jums liekas, kuros laikos tad bija tā labākā dzīvošana?
Atbilde: Samērā, tā, kā tagad, tā jau nekas nekait, jo tagad dzīvot var labi diezgan. Ka jau tik tas darbs, tad… ta iet cilvēk strādāt un to dienišķo maizi var paēst, bet kam jau nav tas darbs, tam jau nu ļoti grūti iet šais laikos. Ulmaņ laikos ta nebij tā, tomēr tur tad… vis tād brīvāki tie laiki, ta nebij tik briesmīg. Tas, kas gribēj strādāt, tam bij darbs, un kas negribēj strādāt, tam nebij darbs. A tagad – kas grib strādāt, tam darbs nav, un cauri. Tos laikos tad bij tā, kas gribēj, tas var strādāt, un, kas negribēj, lai nestrādā, ja var iztikt..
Jautājums: Un padomju laiki, krievu laiki?
Atbilde: Krievu laik ar bij lab. Cilvēk gāj darbā, un visi bij iztikuši, katram bij savs darbs. Labi, nebij slikt nemaz. Nekāda vain nebij. Un varēj nopelnīt, un lai būt tas mazais aldziš, bet… un varēj iztikt. Meiteņ gāja strādāt. Cik ta viņam bij tas aldziš? – A tāpat… iznācās viss kas. Kas ta mums te bij! Mums jau nekas nebij… Bet, ka gāj darbā, tad… ar to pašu mazumiņ, ta visu ko varēj nopirkt un varēj iztikt. A tagad viss tik… tik šausmīg ir dārgs un it neko tu nevar, tik daudz tu nevar atļauties pirkt. Un kas ta tā pensija nu ir! Ko nu var nopirkt tagad pa to pensiju? Es dabūj to pensij, viens teic: “Iedo man ar kādu latiņ! Iedo man ar kādu latiņ!” Kas ta pašam paliek? Zāles ar jāpērk ir. Man tik dārg tagad ir zāles ir. Iziet visa tā nauda gandrīz zālēm vien. Nu! Un ēst ar tu grib.

Agrāk strādājusi rokdarbus. Kārtis nepazīst un zīlēt neprot. Kad dzīvoja Pļavās, tad gāja ogās, reizēm visi kopā pārnakšņoja mežā būdās. Peļņa bijusi, kad ogas pārdod  Rīgā. Gāja kartupeļus rakt, bietes kaplēt. Padomju laikā varēja labi iztikt.

Tagad nav veselības, var ciemoties, ja kāds aizved. Mājās bieži viesojas bērni, mazbērni.

Ar latviešiem labi satiek, tikai čigānus negrib ņemt darbā. Māsasmeitu atlaiž, jo likvidē darba vietu. Pēc laiciņa viņas vietā  pieņemta darba devējas draudzene. Ja nav draudzene, tad darbu nevar dabūt.

Paļaujas uz Dievu un atzīst, ka cilvēkam dzīvei nevajag daudz – tik, lai viņš var iztikt. No alkatības un pārmērībām, no lielas naudas kāres ceļas ļaunums.

 

Trešā audio fragmenta transkripcija: dzīves vērtības 

Es negrib miljonus, es negrib tūkstošus. Es tik grib, bet tā, kā es varu pats ar sevi iztikt, un pietiek. Paldies, Dievam! Es negrib miljonus, ne tūkstošus – lai Dievs pasargi no miljoniem, no tūkstošiem! Es negrib. Tas jau no ļaunum ir, tas jau vairs neiet pa riktīgam ar tiem miljoniem un tūkstošiem. Tas vairs neiet pa riktīg. Redz, ka sēž cietumā miljoni un tūkstoš. Lai Dies pasargā.
Jautājums: Jūs domājat, ka to tā godīgi nemaz nevar dabūt?
Atbilde: Jā, godīg tu vari nopelnīt miljons un  tūkstošus šos laikos? Tu vari  nopelnīt  tūkstošus un miljonus godig? Ai, lai tev iznāk dienišķā maizīte, ka tu vari nopelnīt, un to a tu vēl nevari nopelnīt. Tas ar tev vēl pietrūkst. Tas ar tev vēl pietrūkst. Lai Dies pasarga...