NMV-1602
Dzimusi 1920. gadā Kemerovā, Krievijā; intervēta 2002. gadā Ventspils raj.

Tēmas: Civiliedzīvotāji kara laikā; Partizāni; Pretošanās vietējai partijas vadībai; Kolhozs; Sabiedriskais darbs

 

KOPSAVILKUMS

Dzimusi Sibīrijā, četru gadu vecumā iebrauc Latvijā, apmetas uz dzīvi Slokā, tēvs – celulozes rūpnīcas strādnieks. Pusaudzes gados iet pie saimniekiem par gani. Kā teicamniece beidz mājturības skolu. Strādā par saimniecības vadītāju, vēlāk Jūrmalā atpūtas namā. Kara beigās ar nākamo vīru bēg Ventspils virzienā, dzīvo mežā kopā ar vairākām citām ģimenēm. Traģiski zaudē pirmos bērnus – meitu un dēlu. Vēlāk piedzimst vēl trīs dēli. Strādā par gani kolhozā. Spēlē pašdarbības teātrī. No agras bērnības nodarbojusies ar rokdarbiem – adīšanu, izšūšanu, mezglošanu. Darbojusies dažādās komisijās un komitejās, bijusi vietējās padomes deputāte. Pēdējā laikā piedalās dramatiskajā pulciņā un darbojas baznīcas valdē. Pretojas netaisnībai un nebaidās runāt pretim varas pārstāvjiem.

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Dzimusi 1920. gadā Sibīrijā, kur ģimene nonāk Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās. 1924. gadā atgriezās Latvijā. Lai tiktu ešelonā atpakaļ uz Latviju, vajadzējis dot kukuli. Bērnību pavada Slokā. Tēvs bijis kreisi noskaņots, strādājis celulozes fabrikā. Nav gribējis, ka meita iet kalpot pie saimniekiem. Neklausa tēvu un ar mammas palīdzību salīgst ganos pie saimnieka. Ļoti patīk ganos – izjūt dabas skaistumu. Saimniece ganīti lutinājusi, devusi labāku ēdienu, lai gan  pret citiem bijusi skopa, slikti saimi barojusi.  Gājēji bieži mainījās. Atmiņā palikusi sālītā siļķe, kas regulāri, ziemu un vasaru, katru vakaru likta saimei galdā.

Pusaudzes vecumā aizraušanās ar saimnieku dēlu, kas bija 2 gadi vecāks. Rīti romantiski – pirmo riekstu un pirmo plūmīti uz pusēm dalīja. Bijis jauks laiks. Kad paliek 16 gadi, aiziet uz mājturības skolu Rīgā. Stāsta, kā tika uzņemta mājturības skolā, kā kļuva par teicamnieci. Izjūt šķiru starpību: skolā labi ģērbtas saimnieku meitas. Mamma vienmēr ietaupīja un uzšuva kaut ko jaunu, tā kā daudz neatšķīrās no bagātnieku meitām. Kauguru pagasta vecākā meita ielūgusi uz Ziemassvētku eglīti kopā ar saimniekmeitām.

Pēc beigšanas paliek strādāt pie skolas direktores radinieces par saimniecības vadītāju. Saimnieki ņem līdzi – uz svētkiem un ballēm. Citi domā, ka viņa ir saimniekiem radiniece. 1941. gadā saimnieku aizsauc uz Rīgu, un viņš vairs neatgriežas. Vēlāk sieva iet uz čekas pagrabiem vīru meklēt, bet neatrod.

Slokā iesvētīta. Kad padomju gadā Majoros atvēra atpūtas namu, strādā par viesu apkalpotāju, vēlāk par pavāri. Tas bijis lustīgs laiks, pa vakariem notika ballītes, pavisam viņas bija 11 meitenes. Vienā reizē  atklājies, ka dokumenti izvandīti un priekšnieki aizlaidušies. Vienu nakti visas meitenes pazūd, aizvestas, pēc tam atrastas Babītes mežā nošautas. Laimējies, jo pati to nakti aizgājusi citur nakšņot. Paliek nedroši, krievi bēg prom, vācieši nāk iekšā.

Vācu laikā raka tranšejas, strādāja pie zobārstes par palīdzi, par  apkopēju. Kad zobārste dodas bēgļu gaitās, paliek bez darba. Sadraudzējas ar nākamo vīru. Tas bija klusums pirms vētras, jo daudzi bēga uz Kurzemi. Mamma slimo ar astmu, saka, lai meita brauc prom. Kopā ar nākamo vīru un vēl divām ģimenēm bēg uz Ventspils pusi. Grūti tikt ārā, jo visi ceļi un grāvji saspridzināti. Kurzemē vienā istabā mitinājās ap 20 cilvēku. Vācu laikā grūta iztikšana.

Epizode no vācu laika: meža brāļi nākuši sildīties un uzspēlēt kārtis, bet reiz atbrauc vācieši. Meža brāļi mūk prom mājas aizsegā, vācieši ierauga un šauj. Kā šauj, tā krīt. Izrādās, ka tā ir tāda taktika, un visi paliek dzīvi. Mežsargs bija nodevis. Partizāni vēlāk atriebās – piekāva, piesēja pie koka un beigās nošāva.

Kad atkal ienāk krievi, paņem visus vīriešus, mājās paliek tikai sievietes un vecs onkulītis. Krievu karavīri staigā pa mājām – 3 dienas viņiem bijis brīv laupīt. Viņa stājas pretī, teikdama, ka tā dara tikai vācieši, un krievi neko nepaņem. (Skat. zemāk.)

Epizode, kā iet meklēt vīrus, kurus filtrācijā saņem ciet un aizved uz pagasta centru. Sastopas ar nelaipnu saimnieci, kura salijušajai sievietei neļauj savā mājā pārlaist nakti. Kamēr noskaidro, kur vīrieši un nes viņiem pārtiku, tie, kas nav bijuši vācu armijā, jau palaisti mājās. Tiek aizturēts vīra brālis, kas bijis vācu armijā, bet dezertējis.

Vīrs saliek kopā pa kara laiku noslēpto mašīnu un strādā ar to patērētāju biedrībā. Salaulājas baznīcā un pēc tam ciema padomē.

Pagasts  uzliek  lielas meža normas. Vīrs brauc par šoferi. Atsakās iet  meža darbos. Izsauc uz pagastmāju un visu dienu pratina, kāpēc neiet meža darbos. Atbild, ka Staļina konstitūcijā rakstīts – katram pēc viņa spējām. Viņai smagie meža darbi nav pa spēkam. Tas esot jāsaprot simboliski! Kur tad tas rakstīts, ka likums jāsaprot simboliski!? Priekšnieki sāk bļaut virsū. Pietiek pacietības pretoties, bet, kad aiziet mājās, raud visu nakti. Viņai draud ar čeku, vīram nacionalizē mašīnu. Tomēr vietējie partijas vīri ir piesardzīgi, jo īsti nezina, vai ienācējai nav kāda augstāka pazīšanās, ja viņa ir tik nepakļāvīga.

Kad piedzimst meitiņa, pārceļas uz citu dzīves vietu. Vīrs strādā mežniecībā. Tad nāk dzīves melnākie brīži: 4 gadu vecumā meitiņa traģiski nositas, 11 dienas pēc tam mazais puisītis aiziet bojā, ārstiem  neprasmīgi rīkojoties ar penicilīnu. Vīrs smagi pārdzīvo. Baidās, ka nepadara sev galu. Kaimiņi palīdz novākt ražu. Vēlāk piedzimst vēl 3 dēli. Ilgi un sāpīgi pārdzīvo par mirušajiem bērniem. Maina dzīves vietas. Nestrādā, kamēr bērni mazi. Vīrs iet kolhozā, pati strādā par gani, vēlāk kopj sivēnmātes. Uzceļ māju saviem spēkiem.  

Bijusi deputāte, darbojusies dažādās komisijās. Tagad ir valdes locekle baznīcā. No 1954. gada iesaistās dramatiskajā pulciņā. Sportojusi, piedzīvoti dažādi kuriozi sacensību laikā. Aktīva sabiedriskā dzīvē: vecāku komitejas un sieviešu padomes priekšsēdētāja.

Stāsta par bērēm un kapu kopšanu. Vīrs solījies pēc nāves spokoties – pastāsta gadījumu, kā  tas noticis.

Draudzē ap 40 cilvēku, bet  nenāk uz baznīcu regulāri. Pēc kapitulācijas, tad gan bijusi pilna baznīca, it īpaši uz Lieldienām un Ziemassvētkiem.

 

AUDIO FRAGMENTS: laupīšanas novēršana

Audio fragmenta transkricpija:

Un atskrien saimniece no kaimiņiem un sak: „Vai dieniņ, vai dieniņ,” viņ saka. „Tagad vesels bars krievu nāk un viskautko ņem – i gaļ, i zieps, un viskautko viņ ņem. Laup.”
Es savai saimniecei teic:
„Saimniecīt, dodiet atslēgs, aizslēgs viss mals ciet!”
Viņ teic:
„Bet, mīļā, ko tas dod!”
„Nu, ko dod –  es viņs nelaidīš!”
Man nebij no paš vell bail. Jok, ko jok. Jā, klāt ir. Iekšam, ies pie skapj klāt. Es krievisk neprat. Es teic:
„Tak ņeļzja, u meņa jest kļuč, padožģite!” Es šodien ar  neprot kriev valod. A viņ saprot.
Es atslēdz to skap, viņ tur grābstas.
Es sak: „Ņemt nedrīkst, skatīties tik drīkst!” Es sak pa krievisk.
Tagad iet no telps telpā. Nu ies – es nekur neko neļauj ņemt. Ka kaut ko grib ņemt, es tiem pārējiem sak, lai viņ nāk šurp, nedrīkst tā iet. Pus pa krievisk, pus pa latvisk.  Nedrīkst tā iet... Tas, kas laikam virsnieks, es tās pakāps nezin, tas sak, lai nāk šurp. Tagad iesim uz bēniņiem, viņ grib iet. A tur ir velosipēds pie tām trepēm lejā. Aha, tas ir vāc, viņ ņems ciet. „Nē,” es teic.
„Tas nav vāc, tas ir veikala pirkts un to nedrīkst ņemt.”
Es sak: „Tā tikai vācieš dara” – un tas ļoti nepatīk, ka saka: „Toļko germanci tak ģelajet.” Es jau neprot to krievisk. Bet viņ saprot. „Nedrīkst to riten ņemt.”
Uziet augšā, bet nu ir pavisam trak.  Tur mums karājs cūks gaļ žāvēt. Nu i vakars, tā būs cauri.
Pieiet klāt. Es teic: „Ņeļzja! Toļko germanci každij raz prosiļi jaički i mjaso. Vi tože tak ģelajete? Nedrīkst!”
Neņem. Nepaņēm ar neko, sērkociņ arī ne!
Saimniec teic: „Želīgs Dievs, es gandrīz triek dabūj. Kā tev nav bail?”
Es sak: „Viņ jau ar ir cilvēk!”