NMV-1580
Dzimis 1941. gadā Jūrkalnē; intervēts 2002. gadā Jūrkalnē

Tēmas: Reģionālā identitāte; Karš; Sadzīve; Kolhozs

 

KOPSAVILKUMS

Atmiņu stāsts sākas no agras bērnības, kā zēns atceras tēvu slēpjamies no iesaukšanas vācu armijā. No pieredzētiem uztraukumiem saslimst ar diabētu, kas atstāj sekas visai dzīvei. Strādā kolhozā, galvenokārt par traktoristu. Vēro un pētī savu apkārtni un prot par to pastāstīt citiem.  No 1964. gada viņš pieraksta rūtiņu burtnīcā katru dienu: visus savus darbus, ikdienas notikumus, tikšanos ar cilvēkiem. Burtnīcu sakrājies pamatīga kaudze.

 

 

FRAGMENTS: kā tēvs negribēja iet karā

Dzimis es esmu vācu laikā 1941. gadā. Manai mātei un tēvam kāzas notika 1940. gada 16. jūnijā, tieši tad, kad okupācija notika, kad ienāca krievu armija Latvijā. Ulmaņa slavenā runa bija – palieciet savā vietā, es palikšu savā vietā. Tāpēc arī kāzas izjuka, visi padzirdēja, ka nu ir karš, nu nāk krievs, visi tie kāzinieki brauca mājā, un visi palika drūmā noskaņā, tā, ka kaut kas nav labi. Tā kā tēvam ar māti nekāda laba dzīve nebija, jo tūlīt bij krievu laiks, 40. gads. Bet bija laimīgi tā, ka tēvu nenoķēra.

Jautājums: Pastāstiet par savu bērnību!

Atbilde: 44. gadā, nepateikšu; varbūt, ka 43. gadā, tēvu paņēma vācu leģionā. Viņš aizbēga no leģiona, no Gaviezes, un slēpās mājās. Vienā mājā dzīvoja mana māte, vecaistēvs un es. Tēvs tajā pašā istabā zem gultas, pa nakti izgāja ārā. Turpat blakus istabā dzīvoja vācieši, nevis kāda armijas daļa, bet tā saucamie todisti, kas bija strādnieki, no armijas izbrāķētie, armijai nederīgi.

Viens vācietis bija pasaucis manu māti, viņš latviski mācējis, viņš saka tā: „Mēs zinām, ka tas vīrs jums te kaut kur slēpjas un ka jūs ar viņu satiekaties. Bet lai viņš nenāk mājās. Mums viņš jāšauj nost, un mēs to negribam darīt. Lai mums nebūtu jāsmērējas ar viņu, nu – lai viņš kaut kur citur slēpjas.”  

Bet viņš slēpās mājās! Un, un arī nāca tie, vai SS vai SD, es nezinu, kas viņi tādi bij. Māti bija pratinājuši. Cilvēki esot redzējuši, ka viņš te staigājot. Un veduši māti ārā, nu, pie sienas un – šaus! Man bij kādi trīs gadi, tad es esot ieķēries mātei lindrakos un šausmīgi, šausmīgi brēcis. Un tie vācieši nu ta nomierinājušies un nav to māti šāvuši.

Un vēl viens gadījums. Tēvs bij uzaudzinājis bārdu tādu pagaru. Un viņu visi, lai viņu nenodotu, sauc par veco. Es tur tāds mazs puišelis, lai ar par veco saucu. Tas nav paps, bet tas ir vecais. Un, kad vācietis ienāk pratināt, prasa, kur paps ir, tad es paņemu vācieti pie rokas un vedu iekšā otrā istabā rādīt, kur ir tāda palielināta bilde: „Re, tas ir paps, re kur ir!”

Nu tas tā neapzināti bija. Bet vispār kara laikā es no pārbīļa trīs reiz zaudēju samaņu. No šīm trijām pārbīļa reizēm, tad tāds liktens man, ka es ieguvis tādu neārstējamu slimību. Kopš septiņu gadu vecuma slimoju ar diabētu. 48. gadā mani aizveda uz Liepāju tikpat kā bezsamaņā. Sākumā ārstēja tīfu, māju brauca dezinficēt, domāja, ka kaut kas lipīgs. Jo tādu slimību toreiz nepazina. Un nevarēja atrast, no kā tas ir cēlies. Pagastā runāja – nu jā, vārīja no tām cukurbietēm sīrupu, tad to ir pārēdies, redz, kā to slimību dabūja. Bet tas no tā nebija. Es ar ārstiem kopā to pārrunājām. No tā pārbīļa varēja tas izpausties uz aizkuņģa dziedzeri. Nav tā saslimšana, bet tāda trauma. Jo no pārbīļa cits sāk valodu raustīt, citam domāšana mainās. Teica, ka es vēl drusku normāls esot, teica, ka pavisam dumjš neesot. Nu tad es tāds kara upuris, varētu teikt tā.