NMV-1574
Dzimusi 1933. gadā Gudeniekos; intervēta 2002. un 2011. gadā Gudeniekos

Tēmas: Reģionālā identitāte; Karš; Dziedāšana; Ģimene

 

KOPSAVILKUMS

Dzimusi katoļu ģimenē. Mātei bijuši 16 bērni. Mātei nav skolas izglītības, bet bagāts dziesmu pūrs. Māte dzīvojusi ar bērniem pa māju, gājusi visos darbos un vienmēr kaut ko piemērotu dziedājusi. Arī pati zina daudz senas dziesmas. Izmācījusies par medmāsu, strādājusi rajona pilsētas slimnīcā. Slimnīcā iepazīstas ar nākamo vīru, kurš ārstējies. Atgūta mantotā mājā un zeme.

 

FRAGMENTS: mammas dziesmas

 

Mēs jau savai mammai sešpadsmit bērn bij, un es priekšpēdejā. Māt jau bij dzimus kā jūrkalniec. Tad viņ ieprecejās te. [..] Mamm ar nāc no liel ģimen – septiņs meits bij un div dēl. Viss tepat, šitajā mājā uz viets viņ bij dzimuš, te kaut kād sieviņ nāc, tā tos bērns viss sagaidīj.
Jautājums: Ko jūs vakaros darījāt – tāda liela  ģimene?
Atbilde: Viss jau tā nebij uz viet. Tie lielākie jau bij pie saimniekiem. Un vecākais brāls, viņš jau strādaj uz būvem. Viņš Latvijas laikā dabūj sudrab medāl riteņbraukšanā uz Rīg. Es teic: „Kā tu varēj dabūt sudrab medāl? Ne tu trenējies, nekā!” Viš teic: „Bet es jau vislaik brauc uz Jelgav strādat pie būvem.” Un tad vecākā mās, tā jau arī gāj pie saimniekiem par meit. Un tad tā, kas divdesmita gada dzimus, tā iemācijās, bij šuvēj, viņ iemācijās šūt un tad viņ mums maziem sašuv visāds drēbs, lai ir ko ģērbt mugurā. Tad jau bērni netik tā tik lab ieģērbt kā tagad. Cik es atceras, i meiteņiem, ir puikiem, visiem bij svārciņ.
Tad, kad vāc kolonist izbrauc uz Vācij, tad mums piešķīr vien vāc kolonist māj, tad mēs pārcēlas. Māt, tēvs un mēs tie jaunie pārcēlas, un te palik brāls ar mās saimniekot.
Jautājums: Jūs pati arī katoliete esat?
Atbilde: Jā, jā. Ar visām saknem. Jo vecāmāt un vecaistēvs – tie ir katoļ viss. Un jūrkalnieš jau ar ir katoļ.
Ka es gāju skola, ticībs mācīb tur mācīj skolotājs. Un no rīt skaitīj lūgšans un kaut kādu dziesm ar dziedāj. Es vēl tagad to dziesm atminas. Skolotajs gan teic: ja negrib, var nepalikt uz to ticībs mācīb. Bet tāpat jau paklausijās un dziedāj kāds dziesms.
Bet man likās, ka puiks tā kaut kā bij tād izlaidigāk, viņ tā nekaunigāk runāj tie puišeļ. Te es gāj arī 2. klasē, tad likās, ka tie, kas ir baznīcai tuvāk, viņ kaut kā tā labāk ieaug. Tad kaut kād aizliegum tomēr ir. Bet, ka viņš nav tā ieaudzinats, ta viņš tā kā tāds dzīvniecisks, ķer tos meiteņs. Man ar vienreiz viens tur rauj som nost, es ar to som viņam kā krāme, ta izlidinas viss grāmats. Es jau tā nevarej pieņemt, ka man tur grābstisies klāt un kaut ko ķarstisies.
Jautājums: Vai mamma kaut ko stāstīja par savu bērnību – kā viņi auguši?
Atbilde: Viņ stāstīj, ka tad, kad sāk sludinat to lielo Padomij, – pirma reize [Stučkas valdības laikā 1919], – ka nu tik būs lab, tad tām citām mātēm tie dēl sākuš mukt mežos, lai nu nenošauj, ka tāds liels nemiers sācies. Un tad tās māts bij gājuš pie mācītāj un prasījuš, vai nevar nākt ārā no tā mež. Un tad mācītājs laikam tur bij gājs kaut kur runāt, un tad viņam bij apsolits, ka neko tā kā nedarīs. Bet, ka iznāc ārā no mež, ta viss ņēm ciet, un Vaiņodē jeb kur citur viņi bij šaut nost. Tās bij šausms! Mamm teic, suņ kauc un viss bļāv, šausmīg, viņ teic, kas notik. Un tas mācītājs, tas laikam bij sajucs prātā. Viš jau to nevarēj saprast, ka tāda viltīb ir cilvēkos iekšā, ka viņš apsol, ka nedarīs neko, un tad griež spalv uz otr puss. Tā jau tie bezdievj visād izdarās.
Un tad mamm teic: „Mēs tād meitēn bij, mēs ar skrēj brālim līdz, mēs dziedāj tās revolucionār dziesms. Bet vienreiz, kad tas viens sludinatājs bij uzkāps augšā uz kād muc un teics – „Nost ar Dievu, nost ar ķeizaru!”, mēs tad vairs negāj. Tā jau var apgrēkoties. Tad mēs vairāk negāj.” Es teic: „Bet kālab ta tavs brālis gāj un viņ pie Kuldigs nošāv?” – „Nuja, viš nevarēj vairs neko darīt, tie cit biedr viņ vilk, un nedev viņam mier.” (..) Viš jau tomēr bij no ticīgs katoļ ģimens. Īsti jau viš nebij viņiem pa spalv.
Jautājums: Jūs pieminējāt, ka mamma arī dziedājusi tās revolucionāru dziesmas.
Atbilde: Nu viņ padziedāj. Tāpat, jā. Bet es sak, viņ jau negāj vairāk, viņ tik no sākum. Viņ sacīj: „Tie brāļ, tie gāj, un mēs, tie meitēn, vēl skrēj un tās dziesms dziedāj.”
Tās revolucionār dziesms, tās jau tāds smagas ir. Viņa dziedāja: (Dzied.) „Pār līķiem vēl pēdējie šāvieni kūp, aiz viņiem ļaudis jūk un klūp. Un mirēju rindas ved ragavas, kas ar varoņu asinis slacītas.” (Šņukst.) „Lai slava, lai slava tiem, kas par brīvību krīt.”
Nuja, es tā kaut kā stādas ac priekšā, jo tomēr cilvēk tik daudz asins izlējuš. (Raud.)
Vēl ir: „Kas agri ceļas rītos un vēlu gulēt iet, un skrej un rauj priekš cita, bet pašam druskas vien. Ak, tauta, kā tu krāpta tiec! Uzmosties, miegu projām triec! Uzmosties, čaklais rūķi, uzmosties, strādnieciņ! Uzmosties, čaklais rūķi, uzmosties, strādnieciņ!”
Mamm jau daudz dziedāj. Viņ jau neko cit, es domāj, viņs dzīv jau tā aizritēj, bērns audzinot un padziedot. Ne jau viņ gāj uz kādiem teātriem, nekur jau viņ negāj. Tas jau viņai viss tas dzīvs saturs bij: padziedāt mājās un pamācīt bērniem dziedat un Diev lūgt.
Vēl viņ dziedāj (Dzied.): „Es no savām jaunībs dienām daiļš bij savam augumam. (2x) Man bij actiņas tik zilas, kā tās neļķu puķītes. (2x) Man bij vaidziņ sarkanbalti, kas spīdēja no mīlības. (2x) Mana valoda tā veicās, kā upītes straume tek. (2x) Mīļākais, ja vienreiz bija, to es ļoti mīlēju. (2x) To pie rožu krūtīm spiedu, apkamp, saldi bučoju. (2x)”
Jautājums: Visas tās dziesmas mamma zināja no galvas?
Atbilde: Jā, viņ zināj, bet vēlāk jau, kad es viņai kādreiz teic: „Nu, padzied kād tād dziesm,” – viņ teic: „Nu jau man ta ka tā grūtāk ir, ka kāds pantiš neizkrīt.”