NMV-1564
Dzimis 1932. gadā Alsungā; intervēts 2002. gadā Alsungā

Tēmas: Reģionālā identitāte; Karš; Sports

 

KOPSAVILKUMS

Dzīvesstāsts aptver laiku no 20. gs. 30. gadiem līdz mūsdienām; spilgtākās un traģiskākās stāsta daļas ir par kara laiku un pirmajiem pēckara gadiem. Stāstījumu iesāk ar stāstu par savu ģimeni, tēva saimniecību un sazņemto kredītu, kas saistīts ar mājas būvi. Skolas gadi pavadīti, mijoties trim varām: neatkarīgās Latvijas pēdējie gadi, krievu un vācu laiki. 1944./1945. gada ziemā mācības kara dēļ pārtrauktas. Kara laikā lielākie pārdzīvojumi saistīti ar brāli, kurš dezertējis no vācu armijas. Klasesbiedru izvešanu 1949. gadā. Pēc skolas beigšanas dodas uz Rīgu, kur iestājas Fizkultūras institūtā. Lielākā dzīves daļa saistīta ar sporta pedagoģiju un vietējās sporta dzīves organizēšanu, jo pēc studijām atgriezies savā dzimtajā pusē. Ne jau tāpēc, ka uz šejieni vilka, ka gribēju te strādāt, bet gan tāpēc, ka vajadzēja palīdzēt vecākiem, kuriem kolhoza laikos gājis ļoti grūti. Jautāts par dzīvē vērtīgāko, teicējs atbild: Žēl, ka dzīvē neizdevās strādāt savā lauku saimniecībā. Tam gatavojās gan brālis, gan viņš, taču karš šos nodomus izjauca. Atminas, kādas prasmes apguvis no tēva. Īpašas atmiņas saistās ar talkām, kad vienmēr centies tikt pie lielākajiem un grūtākajiem darbiem:

Man patika strādāt. [..]. Dzīve tik saraustīta bijusi. Tik daudzās ērās, laikmetos, esmu dzīvojis. Sākot no bērna kājas, kad sāku apjēgt, kad vecāki sāk, ko darīt. Tad krievu laiks ar savām ceremonijām. Tad kara laiks, visi tie notikumi. Tad pēckara laiks: kolektivizācija, trūkumu gadi. Tagad, kad būtu atspērušies, tad nāk Atmoda ar visām pārmaiņām. Tas nedod savu piepildījumu.

 

 

AUDIO FRAGMENTS: par baznīcā iešanu

 

Audio fragmenta transkripcija (red.): par baznīcā iešanu

Kad nāk uz Ziemassvētkiem – ragavās, vasarā – karietē mācītājs apmeklēja savu draudzi. Viņš sēd goda ratos vai kamanās, otros – palīgs. Katrā mājā, kur iebrauca, tika dots graudu maišelis, speķa pīrāgi. Tie bija tādi ziedojumi. Bērniem – tiem bija svētki. Tas bija pirms kara. Bija jāmācās pātari, tēvreize noteikti jāzina. Māja tika saposta, kaut kas labāks tika izcepts. Man to iznāca maz pieredzēt. Tad kaimiņš ar kaimiņu, rads ar radu satikās biežāk. Nāca uz baznīcu. Atnāca pie mātes radi no Aulmales puses. Baznīcas bija pilnas. Ceremonijas arī patika. Tie apmetņi, karogi, lentas – tā kā tagad iet demonstrācijās. Kad bija silts laiks, tad gāja apkārt baznīcai, ja vēss, tad no viena altāra uz otru. Pats arī piedalījos, spilventiņu ar Jēzus attēlu nesu. Meitenēm bija karogs, zēniem bija karogs. Procesi bija ļoti gari. Puķu kaisīšana notika regulāri.