NMV-1539
Dzimis 1912. gadā Alsungā; intervēts 2002. un 2003. gadā Alsungā

Tēmas: Reģionālā identitāte; Karš; Sadzīve; Folklora

 

KOPSAVILKUMS

Audzis katoļu ģimenē. Tēvs bijis zelta cilvēks, allaž kluss un mierīgs, smējies vien tad, kad iedzēris. Arī māte bijusi klusa un nosvērta, mūža lielāko daļu pavadot mājās un audzinot trīs bērnus. Tēvam agri nomirstot, autora audzināšanā piedalījies krusttēvs, kurš pretstatā tēvam un mātei bijis visai šerps un liels mednieks. Tā kā dzīves laiks iekrīt Otrā pasaules kara laikā, tad jāprot nosargāt sava dzīvība. Izceļas ar izdomu un asprātīgiem risinājumiem sarežģītās dzīves situācijās. Var noklausīties stāsta fragmentu par izvairīšanos no iesaukuma vācu armijā. Pēc kara strādājis kolhozā, tomēr galvenā nodarbošanās bijusi medniecība, biškopība un saimniekošana savās mājās.

 

 

FRAGMENTS: izglābšanās no iesaukuma

Jautājums: Jūs pieminējāt par kariem?
Atbilde: Mirklīti. 23. februārī, zin, jāsak, zin, kaut kāds tur rīkojums, jāsak, zin. 23. februārī 44. gadā. Tādā un tādā pēc mēneša – martā jāierodas Aizputē kara komisariātā, jāsak, zin. Kur iesauc. Labi, zin. Paklīst, paklīst baumas, ka tie saimnieki, kas izpildījuši normas – labību nodevuši un saistības visu kaut ko, ka tiem strādniekus atstāj mājās, nav jāiet armijā. Kaut kā tā. Nu, ka tā, jāiet, jāsak, zin, uz pagastu izņemt tās spravkas, ka ir izpildījs normas tik un tik, mans onkuls, respektīvi, ka tas ir izpildījis visu šito, ka ir. Izdod tād zīmīt. Es nu aiziet pakaļ, jāsak, zin, ka nu drīz būs jāiet uz Aizputi, jābrauc projām. Es aiziet, jā, man iedod, jāsak, zin. Iedod, skatās, tas sekretārs iedod. Tā klusi, zin: „Nu dzīvesvieta jāpārmaina būs!” Man pateica tā, zin. Man tā bild skaidr ir. Pārnāk mājās, tad martā jābrauc uz Aizput’ projām, zin. Jābrauc uz Aizput, zin. Labi, zin. Un te [..] Un vēl viens te [strādnieks pie onkuļa], bija, atkal to pašu teicienu, ka Diev sarāts, bet es zināju, lai kas viņam [onkulim] nebija, bet zirgi viņam bija dramīgi.  Nu, ka tā ir, bet es, jāsak, zin, brauc viņš [strādnieks] arī līdzi, viņš arī brauc. Bet es zinu, mani noņems, viņam bija kāja drusciņ laikam – kāda roze izaugusi, viņu neņems tā kā tā. Bet mēs jau bijām sarunājuši, ka mani noņems un lai viņš tos zirgus pārbrauc mājās. Aizbrauc uz Aizput, jāsak, zin. Aiziet, jau redz, jāsak, zin. Tas [strādnieks] aiziet kaut kur projām. Mēs, kas zin, ko noņems, parastās darba drēbēs, zin. [Vienam] saimniekdēlam, es atcerās, bij, kā te sauc tās mājās [kaimiņu mājas] „Gāčas” un „Lipšņi”, jāsak, zin. Viens tā uzpucējies – krāg un slipsnis apkārt, jāsak, zin. Viņš zin, viņu nenoņems. Man viens skolas biedrs, es vēl atceros, ka šodien – tād ciem sekretārs, kas te no pagasta, tas ar tur mums priekšā. Tas kaimiņš rāda: „Rā, skaties, kādas man švakas čības! Kur tad ar tādām var iet?” Tas sekretārs, pagasta sekretārs, kas man teica, ka man vajagot dzīvesvietu pārmainīt, jāsak, zin, tas teica: „Nu jau dabūs jaunas.” Un tā bij ar. Viņu noņēma. Bet nu, nāk mana lieta. Jā, labi ir, policijas bataljonā un jāiet Gaviezē vai Paplakā, kaut kur tur, zin. Nu labi, bet es teic: „Cienīgā komisija,” es teic, „bet slikti ir, man ir zirgi tādi dramīgi, gribētu pārbraukt tos zirgus mājās.” Es jau gan biju sarunājis, ja mani saķers un nelaidīs ārā, ka viņš [onkuļa strādnieks] pārbrauks tos zirgus mājās. Bet es pats gribu zirgus pārbraukt mājā. Nu, ka tā ir: „Uz 36 stundām jūs tiek atbrīvots, pase tiek noņemta, un tad jums jāierodas tur Gaviezē vai Paplakā, kaut kur tur.” Es tā nodomāju – to tik man vajadzēja, to tik man vajadzēja. Vairāk neko. Labi, zin. Aizbrauc mājās. Vēl, atceries, kā bija aizgājis tas teiciens „Kad pārbrauc mājās, katram zirgam spain’ auz’ iebērt”. Tepat, stallī apakšā, iebēr zirgam spaini auz’, „kam, bērīti, steidzaties jūs” vai kā tur bija tai dziesmā vācu laikā, ieber auzas un „gaid mani, ka es pārnākšu mājās”. Un es vēl izteicu tādu teicienu, viņš bija pagasta vecākais, tas Lienotu Antons, es viņam teicu: „Citam reizēm cilvēks izglābj zirgu, bet mani zirgi izglāba.” Un ta, ka iebēra tās auzas iekšā, tad pacēla cepuri, jāsak, zin. Tas bija jau marta beigas, nāca silts. Domāju, nu jau briesmas būs. (..) Un tad pa tiem krūmiem gāja, zin. Tad jau nāca vasara, tad jau tīri smuki, tad jau nevarēja sūdzēties. Tad jau gāja labi. Tad, kad nāca rudens, tad jau bisķi citādāk nāca.

Portrets
Portrets

Foto autore: Janīna Kursīte

press to zoom
Portrets
Portrets

Foto autore: Janīna Kursīte

press to zoom
1/1