NMV-1035
Dzimusi 1914. gadā Vārnavā; intervēta 2000. gadā Vārnavā

Tēmas: Sabiedriskais darbs; Vīra arests un ieslodzījums; Varu maiņas; Darba nometne Karēlijā; Leģionāri

 

SATURA PĀRSTĀSTS

Dzimusi 1914. gadā. Tagad dzīvo vīra tēva celtās mājās. Vīra tēvs ir bijis strēlnieks, nāk no Vidzemes. Māte strādājusi par kalponi muižā pie mācītāja Stendera. Tēvs strādājis muižā par dārznieku. 1917. gadā, sākoties karam, krievi likuši visiem doties prom no mājām. Piedzimusi meitiņa, devušies bēgļu gaitās. Toreiz jau ar zirdziņu, citādāk jau nebija. Nu un savu gotiņu tak ar  piesēja. Visa mantība ratos un brauca. Bēgļu gaitās līdzi devās arī tēva māte, mammas māte un mammas tēvs. Ap 1916. gadu, karam jau beidzoties, apmetušies Krustpils pagastā pie kādiem saimniekiem. Tolaik Daugavas vienā pusē – Krustpils pusē – bijis krievu karaspēks, bet otrā – Jēkabpils pusē – vācu. Tēvs ar diviem biedriem devies skatīties, kas notiek Krustpils pilsētā. Vācieši viņu nošauj. Manam tēvam trāpa tieši sirdī. Mammas māte nevarēja pārdzīvot znota un nomira. Māte otrreiz apprecējusies, un šajā laulībā piedzimst trīs dēli. Patēvam tiek piešķirta zeme kaimiņos, viņš uzceļ mājas, un 1924. gadā ģimene sāk dzīvot tur. Skolā mācījusies sešus gadus. Jaunībā bijusi ļoti aktīva sabiedriskās dzīves dalībniece. 26 gadu vecumā apprecas. 1940. gadā notikusi varu maiņa. Kad nodibināta Patērētāju biedrība un atvērts veikals, izvēlēta par nākamo veikalnieci, un bijusi spiesta braukt mācīties arodu. Vēlāk apmetusies kaimiņu pagastā, jo tur atvērts jauns veikals. Notikušas kāzas. 1941. gadā piedzimusi meita. Pārcēlusies pie vīra vecākiem. 1941. gada deportācijās no pagasta aizved divas ģimenes. Vāciešiem ienākot, uzspridzinātas dzelzceļa sliedes, vēlāk atjaunotas. Aktīvu karadarbību pagastā nejūt. Te bija tā, ka tie krievi skrēja pa priekšu, un vācieši skrēja pakaļ. Nekādas kaujas te nebija. Tā viņi te aizskrēja un pārskrēja. Mēs daudz necietām. Krievu laikā nodibinātas arodbiedrības, kuru mērķis bijis panākt, lai kalpi slēdz līgumus ar saimniekiem. Notikusi izrēķināšanās ar vācu varai nepatīkamām personām.  Vīrs pagastvaldē bieži pratināts. Viņam atņemta pase un divritenis. Katru nedēļu vajadzējis pieteikties. Kad vācu vara sākusi mazināties, vīrs un vēl citi pagasta cilvēki piespiesti brīvprātīgi pieteikties vācu armijā. 1942. gada martā vīrs aizgājis karā. Nonācis kādā vienībā, kurai bijis jāapsargā krievu gūstekņi. Apsardzē nonākuši visi politiski neuzticamie, kuri brīvprātīgi pieteicās vācu armijā. Vīrs dezertējis. Iestājies leģionā, tādēļ par dezertēšanu nav sodīts. No Kurzemes sūtījis vēstules. 1944. gada vasarā nav saņēmis atvaļinājumu, lai piedalītos dēla kristībās. Kad vācieši atkāpušies, viņa un vēl citas apkārtējās ģimenes devusies dzīvot mežā, jo vācieši ņēmuši cilvēkus līdzi. No 1944. līdz 1946. gadam par vīru neko nezina. Atkal sāk strādāt veikalā. Pašas divi brāļi bijuši Kurzemes katlā. No Kurzemes katla ziņas nepienāk arī pēc vāciešu kapitulācijas. Abiem brāļiem izdodas bēgt. Jaunākais nosūtīts uz darba nometni Krievijā, bet kopā ar vāciešiem un frančiem palaists vaļā. Dzīve leģionā bijusi ļoti grūta. No vīra saņemta ziņa, ka viņš aizsūtīts uz darba nometni Karēlijā. 1946. gadā apciemo viņu. Ceļā dodas kopā ar kādu krievu skolotāju, kurš labprātīgi piesakās viņu pavadīt, lai redzētu vietas, kur kādreiz karojis. Brauc caur Rīgu, Ļeņingradu, Medvežegorsku. Līdzi ved lielu pārtikas maisu. Vīrs nosūtīts meža darbos uz kādu saliņu. Ar pārtikas kuģīti dodas pie viņa. Atkalredzēšanās ir ļoti emocionāla. 1946. gada trešajos Ziemassvētkos vīrs atbraucis mājās. Strādā par zvejnieku. Piedzimis dēls. Čekisti arestējuši un notiesājuši uz 25 gadiem. Apsūdzība pamatota ar to, ka brīvprātīgi pieteicies vācu armijā un apsargājis krievu gūstekņus. Nosūtīts uz Arhangeļsku Krievijā. Pēc Staļina nāves atgriezies. 45 gadu vecumā miris. Pati strādājusi dārzniecībā. Audzējuši stādus, dārzeņus. Veduši uz Ļeņingradas tirgiem. Stāsta par to, ka ir lepna, ka visi bērni ieguvuši augstāko izglītību. Pašai četri bērni, 15 mazbērni un 6 mazmazbērni. Kopā esot kādi 30 cilvēki, kuru vidū valdot liela saticība. Atceras, ka Latvijas 20 gadu jubilejas dienā visi aizsargi piedalījušies skatē Rīgā, arī viņa redzējusi Ulmani. Ulmanis ieviesis kārtību, domājis par zemniekiem.

 

AUDIO FRAGMENTS: kā tikt no prusakiem vaļā


Audio fragmenta transkripcija:

Nezin, kas bija iestāstījis vecaimammai, ka vajag prūsakus ielikt pastalā un tad aizvilkt viņus uz kādu citu māju, un ielaist tur, un tad tiks vaļā. Tagad viņa sagudro vienu vakaru.. Viņa saka: “Izdarīsim šito.” Mēs jau tiem citiem nemaz nestāstījām, ko mēs darīsim. (Smejas.) Tagad.. Noķeram prūsaku, saliekam sērkociņu kastītē, toreiz jau pārsiets arī bija ar tādām garām auklām, un tagad abas ejam. Ejam, tagad izejam tur uz ceļa, ejam, bet viņa saka šitā: “Bet kuram kaimiņam gan šitādu nelaimi lai uzliekam? Visi kaimiņi tak mums labi, neko sliktu nav darījuši. Labāk liksim uz purvu viņus.” Labi, velkam uz purvu. Aizvilkām līdz purvam pa to pļavu, izmetām to kastīti un atnācām mājās, bet prusaki tā pat bija, un neko nevarēja darīt.