NMV-1012

Dzimis 1915. gadā Rites pagastā; intervēts 2000. gadā Rites pagastā

Tēmas: Ulmaņlaiki; Leģions; Filtrācija; Izsūtījums Sibīrijā; Dzīve pēc izsūtījuma

 

SATURA PĀRSTĀSTS

 

Pēc tautības lietuvietis, bet dzimis Latvijā, jo tēvs atnācis uz Latviju strādāt. Stāsta par senāko Latvijas un Lietuvas robežu.

Dzimis 1915. gada. 1. oktobrī piecu bērnu ģimenē. Ganos iet nav paticis, bet bija jāiet, jo „maize jāpelna visiem bij pašiem sava”. Tēvs beidzis pagasta trīsgadīgo skolu un strādājis muižā par rakstvedi un mežsargu pirms Pirmā pasaules kara. Skolā sācis iet vēlu – no 12 gadu vecuma, beidzis 4 klases. Pēc skolas bijis laukstrādnieks, vēlāk viņa vietā darbu turpinājis brālis. Aizgājis strādāt par mašīnistu pie meldera dzirnavās. Viens no brāļiem, ko nekad nav redzējis, 1914. gadā aizbrauca uz Ameriku, lai izvairītos no kara dienesta. No turienes sūtījis ģimenei naudu.

1937. gadā iesaukts armijā – ieguvis kaprāļa dienesta pakāpi, bijis seržanta palīgs, dienējis pusotru gadu. Kad atnācis no armijas, strādājis celtniecībā. Ar nākošo sievu iepazinies jau 1934. gadā, kad viņa, būdama vēl bērns, ganījusi lopus pie tiem pašiem saimniekiem, kur dzīvojis.

Kad 1940. gadā ienākuši krievi “ar savu iekārtu”. Tas nav paticis, kaut arī pats ir strādnieks. Viņam piešķir zemi, kuru vēlāk pamet, jo negrib ņemt svešu. 1944. gadā tiek iesaukts leģionā – auto rotā. 4 mēnešus pavadījis Jelgavā, strādājot par šoferi. Kad beidzies benzīns, nosūtīts uz fronti. Pirmā kauja bijusi pie Gardenes stacijas – tur Ziemassvētkos ievainots plecā. Pēc mēneša slimnīcā nosūtīts atkal uz fronti. Bijis grupas komandieris, vada seržants, vienu laiku arī vada komandieris. Kaujās pie Blīdenes viņa grupa tikusi ielenkta. 1945. gada martā kritis gūstā. Gūstā saņemtie nometināti Jelgavā. Vēlāk norīkots strādāt meža darbos Narvā. Tā skaitījusies filtrācija, bez sprieduma un bez tiesas. Vēlāk aizvests uz "Болшой Дом” cietumu Ļeņingradas apgabalā. Četrdesmit dienas turēts vieninieku kamerā, naktīs pratināts. Piespriesti 10 gadi darba lēģerī. Nosūtīts aiz polārā loka, bijis Vorkutā, strādājis uz dzelzceļa. Pēc smagas slimības nosūtīts uz Arhangeļskas apgabalu. Tur strādājis kokzāģētavā, sācis saņemt algu par darbu. Kad kokzāģētava tikusi likvidēta, strādājis celtniecībā. Pēc Staļina nāves bijis nolikums: ja izstrādājuši 150%, tad divas dienas nomestas no soda nost; mainījusies arī uzraugu attieksme, jo pēc 58. panta notiesātos līdz tam par cilvēkiem neuzskatīja.

Atbrīvots 9 mēnešus pirms laika. Darbu, atgriežoties Latvijā, atrast nevar. Sakarā ar to, ka bijis ieslodzītais, nav uzņemts mehanizatoru skolā. Pavasarī sācis strādāt Rites sovhozā. 1956. gadā apprecējās un pārcēlās uz Aknīsti. Abi pelnījuši labi. Par pensijas naudu dzīvot šobrīd var, tikai vienīgais dēls esot bez darba, tam jāpalīdz.

Apcietinājuma laika sākumā domājis, ka neizdzīvos, svēris 43 kg. Saņemtas niecīgās paciņas, no kurām pašam nekas nav ticus – noņemtas ceļā. Izstāsta divu politiski apcietināto krievu likteņus. Atceras kareivju patvaļu, kā tie nošāvuši cilvēku “profilaksei”. Ieslodzījuma laikā ir bijuši bēgšanas mēģinājumi, bet visi bēgļi noķerti. Autors par bēgšanu nav domājis, jo sapratis, ka nebūs ko ēst un mājas ir tālu.

Stāsta, kā slēpies kara laikā Jelgavā, lai viņu neaizsūtītu uz kursiem Vācijā. Uzskata, ka viņam toreiz paveicies, ka nosūtīts uz Jelgavu, nevis uz Krieviju, jo pirmo reizi, kad izgājis komisiju, viņš nav paņemts slimības dēļ. Domā, ka kara laikā viņu sargājis nejauši atrastais gredzens.

Autors nenoliedz Dievu, bet baznīcā neiet bieži, jo neatzīst mācītājus, tāpat kā viņa tēvs, kas kalpojis pie baznīckungiem. Pēc atgriešanās vienu reizi viņa mājās tikusi rīkota kratīšana - it kā meklēti ieroči. Izsaukts arī uz Stabu ielu Rīgā.

 

FRAGMENTS:

“Tad jau, ka viņš [Staļins] nomira, tad daudz kas mainījās. Sāka šitos 50.. mums jau skaitījās 58. pants. Tad sāka mūs atzīst ar par cilvēkiem. A tā jau teica, ka – mums jūsu darba nevajag, mums vajag, lai jūs mocītos. Un tad jau, ka Staļins nomira, ta jau sāka mūsu darbu.. visi priekšnieki tie, kas jau ņēma, mums jau skaitījās, ka mūs prarabs paņem darbā uz celtniecību. Tad jau viņš atzina mūs par strādniekiem. Tie, kas jau tie - dažādi tur zagļi, tur visi tie gromaģori, visādi tie jau diez kā uz darbu necentās. [..] Ar visādiem kopā biju visu laiku. [..] Ai, nu visādi jau – atņēma citiem naudu, i visādi. Bija jau visādas. Pēc tās Staļina nāves, tad viņiem palika grūti. Sāka viņus šitie piecdesmitastotnieki i nopērt vienu otru, kā saka, tad jau viņiem vairs nebij aizstāvja. Iepriekš jau viņus aizstāvēja.”