NMV-100

Dzimusi 1908. gadā Lielirbē; intervēta 1994. gadā Ventspilī

Tēmas: Lībieši Lielirbē; Bēgļu laiva uz Zviedriju; Pēckara periods; Mežabrāļi

 

KOPSAVILKUMS

 

Autores ģimene bijuši baptisti. Lībieši, kas runāja lībiešu valodā. Par krievu ienākšanu Latvijā 1940. gadā. Atceras 1914. gada 14. jūnija izvešanu, kas skāra atsevišķus cilvēkus Lielirbē. Kara laikā autores vīrs palīdzēja bēgļiem ar laivām pārcelties uz Zviedriju, arī pats emigrēja. Pēc krievu ienākšanas vietējie komunisti aplaupīja autores mājas. Kāds krievu virsnieks pieprasīja autores tēvam „šņabi un meitas”, un, kad tas netika sagādāts, gribēja tēvu nošaut.

 

Pēc kara autore, palikusi bez vīra, audzināja un skoloja 4 bērnus, pelnījās šūdama, bet iztikšana bija grūta. Pēc kara krievi aizliedza iet jūrā, tāpēc Lielirbes iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi citur. Īsi par kolhoza dibināšanu. Par tuviniekiem, kas kara beigās aizbēga no Latvijas: brālis vēlāk nonāca ASV, kur autore viņu arī apciemojusi. Pēc kara autore tikusi pratināta par vāciešu un mežabrāļu atbalstīšanu. Stāsta par Lielirbes mežabrāļiem, starp kuriem bijis spiegs. Intervijas beigās atgriežas pie jaunības gadiem Lielirbē, kad strādājusi veikalā.

Kara beigās stāstītāja ar bērniem vairākus pēc kārtas gāja uz krastmalu gaidījt laivas, lai sekotu vīram uz Zviedriju. Bēgt uz Zviedriju gribēja kāds vācu virsnieks, tomēr nepaspēja, un nošāvās.

 

AUDIO FRAGMENTS: laivu gaidīšana uz Zviedriju

 

Audio fragmenta transkripcija:

„Mēs vienu vakaru, tur bij tie karavīri selgā tā, latvieši. Viens bij Sarkanais pēc uzvārda tur. Un kādi nekādi visādi. Viņi jau zināja, ka tie prombraucēji, pārbraucēji pameta man signālu, ka lai iet katru nakti tik un tikos uz jūrmalu, ka viņi raidīs signālu, kad būs laiva. Un nu mēs iet vienu vakaru atkal un gaida, ka nu būs tie signāli. Mēs iet pa jūrmalu, kādi trīs tie latviešu virsnieki un mani bērni visi, Ausma un vēl viena meitene bij. Uzreiz vācieši nāk pretīm un saņem mūs visus ciet. Saņem ciet un aizved uz komandantūru. Bet tas, kas bij tas lielais, tam mūsu mājā vienā istabā bija tas feldšerpunkts [..] vāciešiem. Un viņš mani zināja, pazina tā pēc skata. Aizved mūs pie viņa. Viņš teic” „Frau Austra mani zin.” Viņš prasa, kas ir. Es teicu tā un tā. Es teicu – melot te neko nevar, es jums pateiks taisnību, es gribu braukt uz Zviedriju un mēs katru nakti gaid laivu, jo solīts. Es rādu tos papīrus, kur man tie signāli. Viņš teic:  „Mīļā, ka ir, pateic man ar, es arī braukšu!”

– Tas bij vācietis?

Vācietis jā, pats tas komandants. Un atved no savām mājām mūs ar zirgu uz mūsmājām. Cepumi un drēbes un viss kaut kas, segas un viss ir. Labi, laiva arī neatnāk. Pēc divām dienām krievs iekšā. Un viņš nošāvās, viņš teic – Es krievam nepadošos! Un mēs paglabājām to, ko viņš iedeva. Sētā saskaldīta malka, un mēs uzmet virsū, tā kā tādu kaudzi. Pat to izvandīja, latvieši tie paši vien ir. Un paņēma mums trīs riteņus. Un tas lielībnieks, tas teic tā:  „Jūs visu laiku ar riteņiem braukuši, tagad mēs brauks!” Bet kāpēc tad to nevar, ka mans vīrs varēja nopelnīt, tu arī vari nopelnīt.”